14. septembrī Madonas mūzikas skolā esam aicināti būt klāt jaunās paaudzes pianista Daniila Mickeviča pirmajam solokoncertam Latvijā.
Otrs solokoncerts notiks Rīgā, un uzstāšanās patiešām ir vissvarīgākais priekšnoteikums, lai mākslinieks varētu tapt un aug. Tas ir arī vistaisnākais ceļš uz klausītāju sirdīm. Klasiķi saka: "Zvaigznes cilvēkiem izgaismo ceļus. Cilvēki izklāj ceļus jaunām zvaigznēm."
Pianista Daniila Mickeviča spēli var raksturot kā elpu aizraujošu, virtuozu, piesātinātu un ārkārtīgi niansētu. Publiku viņš vedīs krāšņā mūzikas ceļojumā caur dažādiem mākslas laikmetiem.
Daniils Mickevičs ir vairākkārtējs starptautisko konkursu laureāts, iegūstot 1. vietas un Grand Prix Latvijā, Itālijā, Serbijā. Papildinājis zināšanas meistarklasēs pie izciliem pianistiem, kā Jefima Bronfmana, Matti Raekallio, Pāvela Nersesjana. Pianists aktīvi koncertē gan Latvijā, gan ārzemēs, sniedzot koncertus kā solists, solists ar orķestri, kā arī sadarbojas ar izciliem mūziķiem dažādos kamersastāvos. Šajā vasarā pianists sniedza koncertu sēriju vairākās Vācijas pilsētās.
– Madonā līdz šim neesmu bijis, – jautāts par Vidzemes pilsētu, saka Daniils. – Bet no saviem kursabiedriem – komponistiem, kuri regulāri piedalās Latviešu mūzikas svētkos, esmu par Madonu dzirdējis daudz laba.
Šobrīd intensīvi gatavojos konkursam, kas notiks oktobra sākumā. Koncerta programma, ko izpildīšu Madonā, līdz ar to būs apvienota ar konkursa prasībām un mana paša izvēlēm. Konkurss notiks Rīgā; tas ir Jāzepa Vītola starptautiskais pianistu konkurss, kas tiek organizēts reizi piecos gados. Kaut līdz šim esmu piedalījies daudzos konkursos, tie vairāk bija jauniešiem domāti pārbaudījumi. Šis būs pirmais nopietnais konkurss ar trim kārtām, kur dalībnieku līmenis būs daudzreiz spēcīgāks.
– Vai izvēles vienmēr bijušas par labu mūzikai?
– Mani visu dzīvi pavadījusi mūzika un vēlme nodarboties ar to. Septiņu gadu vecumā, kas ir samērā vēlu profesionāļa gaitu uzsākšanai, mammai pateicu, ka vēlos mācīties mūzikas skolā, un iestājos Pāvula Jurjāna mūzikas skolā, kur nomācījos astoņus gadus. Jo vecāks kļuvu, jo skaidrāk apzinājos, ka ar mūziku vēlos saistīt savu dzīvi.
– Vai tas nāk no dvēseles ilgām, vai novērtējot pianista dotumus – slaidus pirkstus, labu atmiņu, izturību.
– Tā ir mana iekšējā pasaule, kurai svarīga ir mūzika, bet lielā mērā tās ir arī manas cilvēciskās dotības, jo patiešām man ir gari, pianistam piemēroti pirksti. Un vairāki cilvēki teikuši, ka fizioloģija man ir kā radīta pianista misijai. Komponistam Sergejam Rahmaņinovam, piemēram, bija vēl pamatīgākas rokas un garāki pirksti, viņa skaņdarbu faktūra vienmēr ir ļoti izvērsta, pat ne visiem pianistiem tā ir paceļama.
– Koncerta laikā mākslinieks noteikti koncentrējas savam sakāmajam, bet vai ietekmē arī ārējās balsis – publika, mūzikas kritiķu teiktais?
– Man ir autoritātes mūzikā, kurās ieklausos. Tie ir mani skolotāji, tāpat ņemu vērā mammas viedokli, jo viņa ir mūziķe. Nereti klausītāji, kas nav saistīti ar mūziku profesionālā ziņā, arī spēj skaidri pateikt, kas viņus skaņdarbā uzrunā vai kas nepatika, jo viņi analizē no gūtajām sajūtām, ko ļoti interesanti dzirdēt. Tomēr atsauksmes un viedokļus es vienmēr saskaņoju ar savu skatījumu, jo man ir sava vīzija, kā vēlos skaņdarbu nospēlēt, kā tam būtu jāskan. Līdz ar to lielākais kritiķis sev esmu es pats.
– Cik svarīga ir publikas atsaucība? Un ko darīt, ja klausītājs ir atsvešināts?
– Spēlējot es jūtu atmosfēru zālē un publikas noskaņojumu. Esmu pamanījis, ka koncertā pat klusums starp skaņdarbiem vai to daļām atšķiras. Dažkārt ir dzirdams, ka publika ir kā sastingusi un uzmanīgi klausās, kas būs tālāk, bet ir gadījumi, kad publika ir vai nu vīlusies, vai atslābusi, cilvēkos ir pārdomas, bet mūzikā klausītājs tik ļoti vairs nav iekšā. Tad mēģinu publiku iesaistīt, izmantoju žestu valodu. Publikai parasti neizdabāju, kaut varu savu spēli nedaudz pielāgot. Klavierspēle, pirmkārt, ir skaņu māksla, tā nav aktiermāksla. Tā kā klausītājs, atnākot uz koncertu, reaģē pēc kopiespaida, ir būtiski atcerēties arī par ārējo izskatu, skatuves kultūru visplašākajā nozīmē.
– Kā cilvēkus iesaistīt klasiskās mūzikas mīlestībā?
– Tas atkarīgs no vides, kur katrs aug. Es pats vienmēr esmu bijis cilvēkos, kur klausās un mīl mūziku. Bet zinu daudzus, kuri mierīgi dzīvo savu dzīvi bez Mocarta vai Baha. Protams, klasiskā mūzika no populārās mūzikas atšķiras ar savu iekšējo saturu, intelektuālo piepildījumu, uztverei tā ir sarežģītāka, līdz ar to masu klausītājam grūtāk sasniedzama. Tomēr tas ir audzināšanas, izglītības un sociālās vides jautājums. Ja skolās pedagogi -autoritātes runās par klasisko mūziku, rosinās iet uz koncertiem, jo vairāk tas veidosies kā mode uz elitāro mākslu. Mūsdienās klausītāju loks koncertos paplašinās. Priecē, ka tajos redzu jauniešus ne tikai no profesionāļu aprindām, bet arī jurisprudences studentus, inženierus un citus.
– Mūsu dzīve rit kontekstā ar karu Ukrainā. Vai tas ietekmē mūzikas domāšanu, izpildītājmākslu?
– Spēlējot skaņdarbus, šis fons man parādās caur tēlu pasauli. Visus skumjos, traģiskos skaņu rakstus caur sevi izjūtu, pārdomājot kara šausmas, kas ir Ukrainā. Miera un pasaules civilizācijas vērtības, ko esam lolojuši kopš Otrā pasaules kara beigām, šobrīd tiek apdraudētas. Dramatisko skaņdarbu ideju tagad bieži risinu, domājot par karā cietušajiem, bojā gājušajiem. Protams, komponists par to savulaik nav domājis, bet man tas palīdz izveidot vienotu stāstu un skaidrāk paust savu attieksmi. Kad galvā ir konkrēts tēls, tas vienmēr tiešāk un skaidrāk nokļūst arī līdz klausītājam.
– Programmā būs viss: gan romantiska mūzika, gan skumja un dramatiska skaņu palete.
– Emociju palete būs plaša, sākot no J. S. Baha, kas izskanēs mažora tonalitātē, būs balles dejas Jāzepa Vītola komponētajos skaņdarbos; etīdēs parādīsies viegli uztverama vienkāršu tēlu pasaule, savukārt koncerta otrā daļa ieskanēsies ar sapņainu prelūdiju. Ludviga van Bēthovena sonāte pārliecinās ar savu rotaļīgumu, virtuozitāti, jauneklīgo enerģiju, pat huligānisku brīvību, jo tas ir agrīnais Bēthovens, kurš savā daiļradē nebaidījās no jauninājumiem. Olivjē Mesiāna kompozīcijā parādīsies reliģiskie tēli, jo viņam bija divas galvenās kaislības: putni, to pētīšana un novērošana, kā arī kristietība. Mesiāns bija ticīgs katolis, un cikls, no kura atskaņošu skaņdarbu, saucas "Skatieni uz Jēzus Bērnu". Uzstāšanos noslēgšu ar Sergeja Rahmaņinova sonāti, kas ir romantiskās mūzikas viena no augstākajām virsotnēm. Sonāte ir skumju pielieta, bet ar iekšēju cerību un gaišumu. Varu apgalvot – klausītājs koncertā piedzīvos vairākus emocionālos stāvokļus.
05.09.2023.