Dzimusi 1980. gadā Madonā, Ieva Kerēvica ieguvusi izglītību Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības augstskolā un Jelgavas mūzikas vidusskolā.
– Esmu no tiem Madonas novadniekiem, kas samērā reti uzstājas Madonā. Šoreiz pilsētas kultūras namā izpildīšu savu jauno koncertprogrammu "Romantika". Mēs katrs vārdu "romantika" saprotam atšķirīgi, un katrs to jūtam savā unikālajā sajūtu skaņkārtā. Savas izjūtas, stāstus, notikumus tā pa īstam varu izteikt tikai izdziedot, – atklāj novadniece. – Koncerta pirmajā daļā dziedāšu oriģināldziesmas latviešu valodā no jaunā albuma. Savukārt koncerta otrajā daļā izskanēs jau labi zināmas un tautā iemīļotas citu komponistu dziesmas ar romantisku ievirzi, ko varēsim visi padziedāt kopā.
Uz skatuves kopā ar Ievu būs vairāki mūziķi: Madars Kalniņš, Andris Grunte un Artis Orubs. Viņi ir jau leģendāri un labi zināmi cilvēki džeza mūzikas sfērā, tāpēc dziedātāja ir pateicīga saspēlēties ar tik augstas raudzes profesionāļiem.
Jautāta, vai romantika būs ar džeza nokrāsu, novadniece atbild: – Jā, nekur tālu no sevis aizbēgt nevaru, man džeza mūzika joprojām ir ļoti tuva. Šoreiz skanēs popdžezs, kas nav tik sarežģīts, tam nevajag ekskluzīvu klausītāju, tas ir ļoti uztverams žanrs. Man ir svarīgi iziet uz sarunu ar klausītāju. Vienmēr patīk iesaistīt klausītāju dialogā, mūsu kopā būšanā. Gribas pietuvoties klausītājam (īpaši, esot uz lielās, augstās skatuves) un veidot ar viņu tiltu, lai mēs visi justos brīvi, mājīgi, bez sastinguma. Galu galā – koncerta atmosfēru visi radām kopā.
Taujāta, vai bieži iznāk būt mūsu pusē, Ieva Kerēvica neslēpj: – Protams, ka iznāk. Tā kā man ir divas meitas, es labprāt atvedu viņas uz laukiem, lai var izskraidīties pa lauku ārēm. Braucu pie vecākiem regulāri, varbūt ne uz ilgu laiku, bet tiklīdz ir iespēja, tā dodos ciemos uz Dzelzavas pusi.
Ko dziedātājai prasa laika atrašana mēģinājumiem, un kur tie notiek? Ieva vēsta, ka mēģinājumi viņai ir treniņa lieta, un tie notiek regulāri. Turklāt ne tikai šai programmai, Ieva piedalās dažnedažādos pasākumos – filmu un animāciju ieskaņošanā, darbā ar aktieriem, jo vairāk nekā desmit gadus viņa ir piesaistīta Dailes teātra aktieru vokālo dotību uzturēšanā.
– Kopumā man ir kādi pieci darba profili, un beigās ar visu tieku galā, – smaida dziedātāja. – Dažreiz liekas neiespējami, un darbi pārklājas, bet tā ir improvizācija, tas ir džezs arī dzīvē. Esmu strādājusi gandrīz visos Latvijas teātros, pagājušajā sezonā strādāju gan ar dailēniešiem, gan Leļļu un Liepājas teātra aktieriem. Labprāt pastrādātu arī ar Čehova teātra aktieriem, kas ir ļoti talantīgi. Teātris ir mana vājība, man patīk strādāt pie lomām, un, iespējams, tas ir kāds neizsapņots sapnis, kurā kādreiz gribēju doties. Vēlējos studēt aktiermeistarību, bet mūzika to izkonkurēja. Ik pa laikam uzkāpju uz teātra skatuves: savulaik galveno lomu nospēlēju Zigmāra Liepiņā muzikālajā drāmā "Adata", toreiz tas bija piedzīvojums, kā kad mazu kucēnu iemestu okeānā ar domu – redzēs, vai viņš izpeldēs vai ne. Esmu dziedājusi arī komponista Kārļa Lāča mūziklā "Oņegins" un teātrī nospēlējusi citas lomas, aizvietojot kādu no aktieriem. Man patiešām ļoti patīk būt uz skatuves dēļiem.
Kad ieminos – madonieši joprojām atceras darbu ar Zaļo kori, Ieva Kerēvica atzīst: – Darbs šai virzienā nav turpinājies. Ir bijuši projekti, kur bijis jāpastrādā ar bekvokālistiem, bet citādi ne. Mani vairāk interesē solo lietas. Koru kari bija mākslīgi radīts projekts, formāts, kurā bijām. Vēl joprojām ir milzīgs gandarījums, ka mums izdevās uzvarēt un iegūt 15 000 eiro, kas tika ziedoti Madonas slimnīcas dzemdību nodaļai jaunas aparatūras iegādei. Šad tad pienāk ziņas, ka tā ir pievienotā vērtība, ir bijuši vairāki cilvēki, kam reanimācijas galds bijis reāli nepieciešams.
Šad tad ar dažiem dziedātājiem no šī projekta tiekamies. Ir daži, kas aizgājuši dziedāšanas nišā tālāk, kuriem ir labi gājis un kuri joprojām mūzikā ir aktīvi. Rīgā dažkārt tiekamies koncertos vai arī satiekamies kādā no ielu krustojumiem.
Kuras pilsētas Ievai patīk?
– Man visur patīk, – atbild dziedātāja. – Patīk Cēsu apkaime, nesen Cēsīs bija intensīva darbošanās. Tāpat Latgales vēstniecība "Gors" ir izcila koncertzāle, kur vienmēr ir brīnišķīgi braukt un dziedāt. Man patīk uzstāties arī uz netradicionālām skatuvēm, improvizēt. Savukārt pēdējā ceļojumā uz ārzemēm (Indiju) īsti neizdevās uzstāties, un tas arī nebija brauciena mērķis. Tomēr tur izdevās satikt interesantus cilvēkus, kas pārstāv Indijas mūzikas nišu, strādā Bolivudā, māca klasisko indiešu dziedāšanu, kas ir kaut kas pilnīgi cits nekā klasiskā dziedāšana mūsu izpratnē. Tā kā uz turieni ceļoju ar visu ģimeni, kājas gaisā sasliet un baudīt pludmali nebija laika. Mums bija savi ikdienas iekšējie notikumi, bet sapratu – Indija ir interesanta un ļoti dažāda zeme. Pēc viena brauciena to nevar izprast. Ja uz turieni vispār dodas, vispirms noteikti jābrauc uz kādu lauku reģionu, jo pilsētas ar savām krāsām, garšām, smaržām, smakām mums, eiropiešiem, ir ļoti šokējošas. Indija ir zeme, kas jāatklāj vēl un vēl, tik ātri to izzināt nemaz nav iespējams.
25.08.2023.