Madonas novadpētniecības un mākslas muzeja Izstāžu zāļu mazajā zālē no 17. augusta aplūkojama izstāde, veltīta novadniekam, māksliniekam Bruno Sipānam.
Lai arī dzimis citā valstī – Omskā, Krievijā, savu bērnību un jaunību viņš pavadīja Latvijā, tagadējā Madonas novada Vējavas pagastā. Skolas gaitas viņu aizvedušas uz Madonas vidusskolu, kur skolojies pie mākslinieka Eduarda Brencēna.
Savu dzīvi Bruno Sipāns vēlas saistīt ar mākslu profesionālā līmenī. 1937. gadā viņš tiek uzņemts Latvijas Mākslas akadēmijā, kur studē pie Kārļa Miesnieka, Jāņa Liepiņa, Ģederta Eliasa un Ludolfa Liberta. Pēdējais no viņiem vada Figurālās glezniecības meistardarbnīcu, kurā studē arī Bruno Sipāns. Studijas akadēmijā tiek pabeigtas 1943. gadā ar diplomdarbu "Gleznotāja darbnīcā". Darbā attēlots mākslinieks un modele, kas pozē aktam. Šo darbu akadēmijas absolventu darbu izstādē pamana gleznotājs un mākslas kritiķis Jēkabs Strazdiņš. Izstādes recenzijā avīzei "Tēvija" viņš raksta, ka gleznā ir "labi izkārtoti krāsu laukumi", norādot arī uz darba trūkumiem – "gleznotājam nedabiski zemu iezīmēta auss".
Turpmāk mākslinieks neaizraujas ar lielām figurālām kompozīcijām, strādā ainavas, klusās dabas un portreta žanrā, kur spilgti parādās gleznotāja individuālais rokraksts. 1947. gadā viņu uzņem Mākslinieku savienībā, bet jau 1950. gadu sākumā no tās izslēdz kopā ar aptuveni 50 citiem māksliniekiem, kuri it kā nevēloties atteikties no "formālistiskām tendencēm". Politiskā situācija laika gaitā mainās, un 1959. gadā gleznotājs atkal uzņemts Mākslinieku savienībā.
B. Sipāns bija sava ceļa gājējs, nesteidza izpildīt no augšas diktētos nosacījumus, kas, iespējams, traucēja skatītājiem iepazīt gleznotāja daiļradi plašāk un dziļāk. Lai arī mākslinieks ir piedalījies dažādās grupu izstādēs, tikai 1965. gadā Madonas novadpētniecības un mākslas muzejā tiek atklāta pirmā personālizstāde – vienkopus var aplūkot vairāk nekā trīsdesmit autora gleznas. Pēc tam izstāde eksponēta Ērgļos, Cesvainē un Rēzeknē.
Mūža nogalē gleznotājs atgriežas dzimtajā Vējavā, kur dzīvo kopā ar domubiedri, gleznotāju Mildu Bīrīti.
Jau pēc gleznotāja aiziešanas tiek sarīkotas piemiņas izstādes Jūrmalā (1978. g.) un Vestienā (1979. g.).
Mākslas zinātnieks Jānis Pujāts gleznotāja pirmās personālizstādes kataloga ievadā raksta: "Mākslinieka radīto tēlu pasaule nav fantāzijas uzburta. Tā dziļi sakņojas mūsu dzīvē". Īpaši to var pamanīt, aplūkojot klusās dabas, kur par "modeļiem strādā" kartupeļi, sīpoli, speķis, grozi, katli, karotes un citi lauku cilvēkiem pieejamie priekšmeti. Formās vienkāršās, smagnējās lietas attēlo lauku cilvēku dzīvi. B. Sipāna gleznotajās klusajās dabās izmantots tumšs, zemes toņiem pietuvināts kolorīts, kur pa brīdim parādās kāds spilgtāks tonis. Klājot krāsu ar bieziem, enerģiskiem triepieniem, mākslinieks rada monumentālus klusās dabas žanra darbus.
Viņa portretu modeļi ir vienkārši lauku cilvēki – zemnieki, slaucējas, cūkkopes – viņiem raksturīgā vidē, ja šī vide vispār tiek uzsvērta. Mākslinieks mīlēja gleznot arī savus vecākus, vairākkārt gleznojis pašportretus. Gleznotāja triepiens mainās, atsevišķos darbos viņš atsakās no otas un gleznošanai izmanto tikai špakteļa lāpstiņu.
Bruno Sipāna darbi atrodas Latvijas Nacionālā Mākslas muzeja, Latvijas Mākslinieku Savienības, Valkas novadpētniecības muzeja un Madonas novadpētniecības un mākslas muzeja krājumā.
Aplūkojamie darbi ir no Madonas muzeja krājuma un Bruno Sipāna mājām Vējavā. Izstāde apskatāma līdz 17. septembrim un veltīta mākslinieka 110. gadadienai, kas apritēja 9. augustā.
13. septembrī plkst. 15 izstāžu zālēs aicinām uz sarunu par mākslinieka dzīvi un daiļradi kopā ar vadošo pētnieci Ilzi Gaujēnu.
22.08.2023.