26. augustā Cesvaines pils konferenču zālē pulksten 14 notiks multimākslinieces Evikas Muiznieces gleznu un tērpu izstādes atklāšana.
Pasākuma laikā būs iespēja iepazīt katras gleznas pavadošo stāstu, piedalīties interaktīvajā lekcijā "Sievišķais kods latviskajā dzīvesziņā", ko vadīs Dr. philol. Ilga Šuplinska, un, domājot par sievišķo mūsdienu pasaulē, darināt sev vainagu un kronēt sevi.
Nepieciešami materiāli darbnīcai
Vainagu darināšanas darbnīcai līdzi ņemams viss, ko vēlamies iepīt savā vainagā, – tās var būt pērles, lentes, saplīsušas rotaslietas, arī ziedi un augi. Vainagu pamatnītes būs sagatavojusi Evika. Piedalīties drīkst un var ikviens.
Rotāsimies!
Izstādes atklāšanas dienā mākslinieces darinātie tērpi būs nopērkami.
Izstāde Cesvaines pilī būs apskatāma līdz 1. oktobrim.
Evika Muizniece par saviem darbiem
– Kad ar mainīgām sekmēm un ciet acīm jau kādu laiku kūlos pa dzīvi un meklēju nekur nepazaudēto sevi, dzīve man piespēlēja iespēju tuvāk papētīt latvisko dzīvesziņu, – uzsver Evika. – Lēnām, mazpamazām, ar katru pasaku, tautasdziesmu, ticējumu un sakāmvārdu, es sāku rast pamatu zem kājām, koncentrēties uz sevi kā daļu no pasaules un pasauli kā daļu no sevis. Raudāšanu dušā nomainīja tautasdziesmu un spēka vārdu atkārtošana. Viens no maniem garīgajiem skolotājiem toreiz teica: "Ja šaubies, paskaties, ko saka tautasdziesma." Kopš tā laika tā arī dzīvoju. Vismaz cenšos, jo mūsdienās senču garamantas primāri tiek uztvertas caur komercijas prizmu. Pat izmirstošie baltu filologi diemžēl neko vairāk par pantmēra īpatnībām un mākslinieciskās izteiksmes līdzekļiem nav spējuši aiznest tālāk… un tā nav tikai neizdarība, neizpratne vai kāda vaina. Nevienam jau neļaus runāt par senču ideāliem un pasaules izpratni, jo tie nav raušana un pelņa.
Tie prasa tikumu un skaidru valodu. Prasa mīlēt sevi un dabu.
Visa centrā – sieviete
Māksliniece uzsver, ka latviešu dzīvesziņas centrā ir spēcīga sieviete. Sieviete, kura ir pārliecināta par sevi, stipra garā un darbos, sieviete, kura var gāzt kalnus un nedomāt par svešu ļaužu valodām. Mūsdienu sabiedrībai šāds prototips ir nepieņemams un padarīts gandrīz neiespējams: – Atcerējos savu skolotāju un tautasdziesmas. Iegrimu, meklēju, saskatīju sevi un priecājos, ka spēka vārdi katrai manai traumai jau ir uzrakstīti. Ja ir pavisam slikti, vienmēr kļūst vieglāk; ja kādam citam arī ir bijis (ir) tikpat slikti, ir gatava formula, ar ko tam tikt pāri. Tā radās (pseido)depresīvie stāsti pret depresiju; skats no malas. Pēc tam katram no stāstiem pieskaņojās kāda skice, kas pārtapa gleznā, un kāda daina, kas jau pati par sevi izsaka visu manas domas esenci.
Tā radās tērpi, ar ko savu Laimas doto augumu nest pasaulē un iet ļaudīs, ne ļaužu valodās. Esmu sapratusi, ka nedarināšu bezpersoniskas drēbes tikai tādiem auguma parametriem, kas ir pareizi un paredzēti iešanai pa mēli. Apģērbam jāgrezno jebkurš ķermenis un jāatklāj cilvēka iekšējais skaistums, jo pirmo mēs neizvēlamies, bet, ļaujot otrajam mirdzēt, radām pārliecību par sevi un iztaisnojam muguru. Visi tērpi lielākoties darināti no otrreiz izmantojamiem materiāliem, par Mammu dabu ir jāaizdomājas visiem, sevišķi tekstila piesārņojuma kontekstā.
Iedvesmas avoti: dzīve, dainu skapis.
Atsauksmes par paveikto
Pirms kādiem gadiem, kad Evika bija pusaudze un es – vēl studējoša jauniete, satikāmies jauniešu vasaras nometnē, kur vadīju gleznošanas ievirzi. Evika bija no jauniešiem, kuri nekādi negribēja iekļauties kopējos noteikumos. Viņa darīja, bet pa savam – citādi, izaicinoši, radoši, apliecinot – Es esmu Es!
Tagad, satiekot autori caur viņas dzeju un ilustrācijām, redzu, ka Evika joprojām ir Evika. Jauna sieviete, kura piedzīvo attiecības ar sabiedrību, ar vīrieti, ar noteikumiem, notikumiem. Evikas ilustrācijas ir kā stāsts, kā vēl viens dzejolis, ko var lasīt caur tēliem, zīmēm un simboliem. Katra glezna ir atšķirīga, ārpus kāda vienota stila. Mazliet nepieradināta, spuraina, impulsīva.
Saglabāt privātumu, būt nesamākslotai, būt atklātai. Gleznas ir atkailinātas, intīmi cauršautas, smalkas, grafiskas, krāsainas, adatainas, asas un noapaļotas. Vienā gleznā satiekas skaistais un baisais, maigais un agresīvais, labais un ļaunais, bet gandrīz vienmēr tas ir līdzsvarā. "Baba sacieja – iz nuovi, "Google" – ka iz pavasari."
Skatoties Evikas gleznās, atmiņā neviļus atsaucu meksikāņu gleznotāju Frīdu Kalo, kura cieta lielas sāpes mugurkaula traumas dēļ, bet bija nesalaužama un stipra personība. Viņa bija atklāta gleznojumos, līdzīgi Evika ir atklāta zīmējumos. Un labi, ka te nav akadēmisko zīmēšanas zināšanu – tās noteikti traucētu būt impulsīvai un brīvai.
22.08.2023.