5., 6. augustā Sarkaņu Amatu skolas etnogrāfisko kokļu kopas dalībnieki un vadītāja Zita Gailīte devās uz Igauniju pie sadarbības partneriem Kiiklā.
Delegāciju vadīja Madonas novada domes deputāte un Sarkaņu pagasta tautas nama "Kalnagravas" vadītāja Valda Kļaviņa, pa ceļam pastāstot par līdzšinējo pieredzi sadarbībā ar igauņu draugiem.
– Kiiklā jau pabijuši mūsu uzņēmēji, un sadarbība, īpaši kultūras jomā, ilgst daudzu gadu garumā, – vēstīja pagasta pārstāve. – 2009. gadā pēc administratīvi teritoriālās reformas Latvijā beidza pastāvēt Madonas rajona pašvaldība. Madonas novads turpināja aizsākto sadarbību ar Raplas apriņķi Igaunijā, savukārt ar Kiiklu uzturējām saites Sarkaņu pagasta līmenī. Šai vietā pabijuši visi mūsu pagasta kolektīvi – teātris, deju kolektīvi – esam izciemojušies visi, un viņi ļoti apbrīno mūsu nemateriālās kultūras mantojuma vērtības. No igauņu puses pie mums Sarkaņos savukārt bijis gan pūtēju orķestris, gan citi kolektīvi. Šoreiz igauņu draugi bija priecīgi, uzzinot, ka Sarkaņu pagastā atkal ir kas jauns, – etnogrāfisko kokļu kopa, kas var koncertēt. Draudzība nav ieliekama rāmjos, igauņus interesē Madonas puse vēl plašāk, ne tikai Sarkaņu pagasta ietvars. Šobrīd arī viņus skar reģionālā reforma, ir lielais Austumviru apriņķis, kur Kiikla ir viena no tā daļām. Atšķirībā no Latvijas, kur organizējam novadu un pagastu svētkus, igauņi pievērš uzmanību mazākām, lokālākām vietām. Pagastā, kas pēc lieluma ir apmēram kā Sarkaņu pagasts ar 1800 iedzīvotājiem, ir trīs centri, trīs ciemi. Kiikla ir viens no tiem, uz turieni braucam. Es pati Kiiklā neesmu bijusi kopš kovida laika, tātad kopš 2020. gada. Šī gada februārī Igaunijā viesojās Sarkaņu pagasta senioru deju kolektīvs. Mūsu dejotāji bija ielūgti svinībās, kurās piedalījās arī Igaunijas kultūras ministre. Tātad braucam uz gaišu vietu, uz ciema svētkiem, kur tiekam ļoti gaidīti.
Radošuma zīmē
Tā kā kokļu kopas vadītāja Zita un kolektīva dalībnieki ir radoši ļaudis, brauciens jau no iesākuma bija aizrautīgs un dziesmām pārbagāts. Ieejas biļete autobusā bija uzdevums sagatavot informatīvu stāstījumu par kādu no Igaunijas ziemeļu pilsētām, tur esošiem objektiem, vēsturiski interesantiem faktiem, savu pieredzi, kādu atgadījumu, viesojoties brāļu zemē. Daudzi bija parūpējušies par jautājumiem, ko uzdot pārējiem. Bija arī balvas, līdz ar to stāstītāji un minētāji bija atsaucīgi, asprātīgi un improvizācijai motivēti.
Kiikla – neliels ciems Igaunijas ziemeļaustrumos
5. augustā kopā ar viesiem no Latvijas un Igaunijas izskanēja Kiiklas ciema svētki. Mīlestībā un sirsnībā tika sagaidīti draugi no pārnovadiem, notika sporta un veiklības sacensības, tika uzstādītas dižšūpoles, bērnus un sirdīs jaunos priecēja putu ballīte, visi interesenti tika aicināti izbaudīt pirts rituālus, bet noslēgumā ikvienu aizrāva pirts slotu izsole (dārgākā par 80 eiro aizceļoja uz Latviju), kā arī sacensību uzvarētāju apbalvošana.
Kokļu kopas uzstāšanās
Pievakarē ar nelielu koncertu pie ciema kultūras nama uzstājās Sarkaņu Amatu skolas etnogrāfisko kokļu kopa, izpildot vairākas latviešu tautas dziesmas vai to apdares. Izskanēja: "Kur gaismeņa zila ausa", "Prūšu zeme", "Goda solis", "Upe nesa ozoliņu", "Migla, migla", "Visi ciema suņi rēja", "Spoža zvaigzne", "Pūt vējiņi".
Pēc koncerta, kur tika spēlēts, dziedāts un arī dejots, saulrietu kolektīvs sagaidīja pie jūras, stāvkrastos.
– Tas bija neaizmirstams un kolektīvu saliedējošs brauciens, – vērtē vadītāja Zita Gailīte. – Tikām uzņemti kā karaļi, lielas zvaigznes. Visu laiku biju eiforijas stāvoklī, un sen tik priecīgus nebiju redzējusi arī kolektīva dalībniekus. Mūsu kopa pastāv tikai gadu, septembrī atzīmēsim pirmo jubileju, bet esam uzstājušies jau daudzviet, un vairāki koncerti plānoti turpmāk. Protams, aicinu pievienoties jaunus dalībniekus, ikvienu, kas vēlas dziedāt vai spēlēt. Uzsākot jauno sezonu, īpaši piestrādāsim pie skanējuma niansēm.
Redzesloka paplašināšana
Brauciena otrajā dienā kolektīvs devās ekskursijā uz Narvu un Sillamē pilsētu. Pateicoties tur uzceltajai urāna metalurģijas rūpnīcai, Sillamē pilsēta padomju laikā bija slepena un slēgta. Pilsēta atrodas pie Somu jūras līča, Setkes upes grīvā. Par rūpnieciskās vietas sākumu uzskatāms 1946. gads, kad šeit tika nolemts izveidot metalurģijas rūpnīcu degakmens rūdas pārstrādei, lai iegūtu urāna oksīdus. Tagad pilsēta tūristiem ir pieejama, ir iespējams iepazīties ar savdabīgām staļinisma laikmeta ēkām, klasiskām alejām, muzejiem.
Braucēji pabija arī Pihticas Debesīs uzņemšanas Stavropigiskais sieviešu klosterī, kas uzcelts vietā, kur, kā vēsta leģenda, vēl pirms 16. gadsimta tika novērota Dievmātes parādīšanās. Šodien tas ir vienīgais pareizticīgo klosteris Igaunijā, kas aizvien darbojas. Klostera arhitektūras ansamblis ietver baznīcu ar pieciem kupoliem, koka namus klostermāsām, skolu, māju veciem cilvēkiem un hospitāli, telpas svētceļotājiem, kapsētu un svēto avotu, kuram tiek piedēvētas dziednieciskas īpašības.
15.08.2023.