Skolu absolventiem vasaras mēneši ir zīmīgs laiks. Divpadsmito klašu eksāmeni nolikti, centralizēto pārbaudījumu rezultāti zināmi, iestājdokumenti augstskolās iesniegti, un nu ir jāizvēlas, kurā no tām studēt. Katram jau tomēr gribas trāpīt desmitniekā, lai izvēlētajā profesijā nebūtu jāviļas un tajā varētu izpausties visu darba mūžu.
Interesanta pieredze šai ziņā ir ASTRAI ĢĒĢEREI, kura pēc grāmatvedībā nostrādātiem 44 gadiem šovasar tā pa īstam var baudīt atpūtu, kad vairs nav jādomā par atskaitēm, citiem neatliekamiem darbiem un pamostoties var atviegloti uzelpot – uz darbu nav jāiet!
Sarunā Astra atklāj, ka ir gandarīta, ka savulaik izvēlējusies grāmatvedības profesiju, bet ceļš uz to ir bijis nedaudz garāks – pēc Ļaudonas vidusskolas beigšanas viņai bijuši pavisam citi nodomi.
– Es gribēju kļūt par agronomi un pat veiksmīgi noliku pirmos divus iestājeksāmenus Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā, bet pie trešā netiku (pavisam bija jāliek četri), jo turpat Jelgavā nonācu slimnīcā uz operāciju galda, un tā mana agronomēšana arī beidzās. Nākamajā gadā studijām izvēlējos Jēkabpils sovhoztehnikumu – tuvāk dzīvesvietai, lai izmācītos par grāmatvedi.
Bet ne velti saka – viss, kas notiek dzīvē, ir uz labu. Ko es darītu tad, kad deviņdesmito gadu sākumā viss juka un bruka, saimniekošanas modelis mainījās, sovhozi un kolhozi likvidējās. Es kā agronoms, līdzīgi kā daudzi lauksaimniecības speciālisti, paliktu bez darba, bet, tā strādājot, esmu pensiju nopelnījusi.
Lielajām saimniecībām un uzņēmumiem sadaloties, grāmatveži bija ļoti pieprasīti, un tad, kad sāka dibināt sabiedrības ar ierobežotu atbildību (SIA), grāmatvežus vajadzēja vairumā. Un tie joprojām ir pieprasīti, it īpaši ņemot vērā, ka visi grib grāmatvežus ar pieredzi, bet kur jaunie speciālisti lai darba stāžu ņem, ja viņus lielie uzņēmumi pat mācību laikā īsti negrib ņemt praksē un apmācīt.
– Pastāsti par studiju gadiem Jēkabpils sovhoztehnikumā, to, kā sākās darba gaitas izvēlētajā specialitātē?
– Mums bija unikāls kurss, ļoti labi pasniedzēji, un atšķirībā no tagadējiem laikiem – arī lieliskas prakses iespējas. Studiju vietas bija 30, bet mūs uzņēma 36 ar domu, ka mācību laikā gan jau kādi atkritīs, taču mēs pabeidzām 37, jo viens vēl pienāca klāt no iepriekšējā kursa. Iespējams, tas skaidrojams ar veselīgu konkurenci. Mēs zinājām, ka mūsu ir daudz, tāpēc ir cītīgi jāmācās, jo ar nesekmīgajiem neviens neauklēsies un atskaitīs.
Kāpēc izvēlējos Jēkabpils sovhoztehnikumu? Grāmatvežus jau nekur citur toreiz nemācīja. Interesanti, ka tajos laikos tur gandrīz vai tikai meitenes skolojās, puiši bija liels retums. Turpretī tagad, kad tas pārveidots par Jēkabpils Agrobiznesa koledžu un piedāvā apgūt dažādas profesijas, pārsvars ir puišiem.
Lai arī pabeidzām vairāk, nekā, sākotnēji iestājoties, tika plānots, ar darbu nodrošināja mūs visus.
Es devos uz Cēsu pusi – toreizējo sovhozu „Skujene", kur man piedāvāja galvenā grāmatveža vietnieka amatu. Es tam piekritu, bet pēc kādām divām nedēļām sapratu, ka galvenās grāmatvedes saimniecībā nemaz nav un ka viņa bija devusies dekrēta atvaļinājumā. Es uzreiz tiku iecelta par galvenā grāmatveža pienākumu izpildītāju.
Mani glāba tas, ka kolēģi bija ļoti atsaucīgi un dalījās pieredzē, nekad neatteica padomu. Tolaik sovhozā grāmatvežu jau bija daudz – materiālu grāmatvedis, algu grāmatvedis, pamatlīdzekļu grāmatvedis, galvenā grāmatveža vietnieks. Nepieciešamības gadījumā darbā bērna kopšanas atvaļinājuma laikā iegriezās arī galvenā grāmatvede, lai konsultētu un izskaidrotu, ja ko nesapratu vai nezināju.
– Vai grāmatvedības darbs iepatikās uzreiz? Bez tā jau diez vai tik daudz gadu šajā profesijā būtu nostrādājusi?
– Jā, man patika rēķināt, apkopot datus, analizēt. To, ka esmu izvēlējusies īsto profesiju, sapratu jau tehnikumā un praksēs.
Pirmā prakse man bija dzimtajā pusē Mārcienā – kolhozā „Zelta druva", kur jau toreiz bija jāskaita miljoni. Tos saimniecība nopelnīja, audzējot kažokzvērus.
Savukārt, lielā prakse aizritēja padomju saimniecībā „Gaiziņš" Bērzaunē. Tur strādāja ļoti labs galvenais grāmatvedis, kas izprata jauno speciālistu praktiskās apmācības lielo nozīmi un atklāja daudzas nianses, pie tam ne tikai grāmatvedībā, bet arī, piemēram, kas jādara sekretārei. Viņš uzticēja darbu dispečerdienestā, kur no traktoristiem un šoferiem pieņēmu ceļazīmes un tās noformēju. Tur pirmoreiz ieraudzīju arī savu Ģēģeri. Pēc tam viņš šad tad mani sagaidīja atbraucam no mācībām Jēkabpilī, un turpinājām satikties, kad es jau strādāju Skujenē. Arī pirmo deju nodejām saimniecības lopkopēju un traktoristu ballē, un tā mūsu valsis turpinās jau vairāk nekā 40 gadu garumā.
Lai arī dzīve nav tikai rozēm kaisīta, mums ļoti labi saskan, abi uz dzīvi raugāmies ar optimismu un lielu humora devu. Šī humora dzirksts man Jānī ļoti patīk.
Esam uzaudzinājuši meitu un divus dēlus, mums ir seši mazbērni. Trīs no viņiem gan dzīvo Anglijā, kur strādā viņu vecāki, bet vienmēr tiek gaidīti un mīļi uzņemti Kalsnavā. Ar viņiem notiek arī interesanti atgadījumi, it īpaši ar vienu mazdēlu, kurš latviski gan saprot, bet vieglāk viņam tomēr izteikties angliski. Tā kādu reizi no mazdēla sapratu, ka viņš grib kaut ko darīt. Angļu valodu es nepārvaldu, skolā jau mācījāmies vācu valodu, domāju, ka tās būs kādas blēņas. Teicu, ka nedrīkst, kas mazdēlā raisīja lielu neizpratni, jo, kā pēc tam noskaidrojās, viņš gribējis tīrīt zobus…
– Vai tiesa, ka pensijā faktiski tu esi devusies divreiz? Kā vispār nokļuvi Kalsnavā, kāpēc nepaliki strādāt savā dzimtajā pusē, ja jau pirmā prakse bija „Zelta druvā?"
– Tā taču bija jaunība, gribējās ātrāk kļūt patstāvīgai, gribējās savu piedzīvojumu. Savukārt, no Skujenes uz Kalsnavu pārcēlos Jāņa dēļ, kad izveidojām ģimeni, un viņš jau strādāja MPS „Kalsnava". Turklāt tur jau mani sagaidīja klasesbiedrenes Benita un Dzintra.
MPS „Kalsnava" par grāmatvedi nostrādāju līdz 2000. gadam, kad tika izveidoti „Latvijas valsts meži", kur nostrādāju līdz aiziešanai pensijā 2022. gadā.
Arī pensijā tik tiešām, var teikt, esmu devusies divreiz. Pēc tam, kad, būdama pensijā, biju izmantojusi pirmos piecus mēnešus, mani palūdza, vai tomēr nevaru atgriezties un kādu laiciņu vēl pastrādāt, jo mana pēcnācēja izturēja tikai pirmos trīs mēnešus, bet viņu par to nevar vainot.
Godīgi sakot, tad, kad izsludina konkursu vai pieteikšanos uz vakanci, neviens pretendents jau nezina to apjomu, kas būs jādara. Tikai tad, kad sāk jau strādāt, īsti saprot, cik daudz ir jāpadara. Piemēram, manā ziņā bija Valmieras, Strenču, Smiltenes, Podiņu, Pļaviņu, Strenču kokaudzētava, arborētums Kalsnavā un vēl trīs iecirkņi Austrumvidzemē un Latgalē. Turklāt man bija arī algas jārēķina.
Slodze patiešām bija liela, bieži netiku pusdienās, ne reti darba diena ieilga. Atceros, ka kādreiz populāri bija svinēt 8. martu, bet man tas gāja secen, jo 10. datums bija algas diena un līdz tam visiem algas bija jāsarēķina. Grūti tagad pat iedomāties, ja tas viss būtu jāiziet vēlreiz. Tiesa, tagad šī darba slodze ir sadalīta, un nākamajiem jau būs nedaudz vieglāk.
Taču to, ka savulaik izvēlējos grāmatvedes profesiju un tik daudz gadu tajā nostrādāju, nenožēloju, bet negaužos arī par to, ka nolēmu doties pensijā.
– Kā šajā laikā, kopš esi pensijā, ir mainījies tavs dienas
ritms?
– No rītiem tāpat mostos agri. Ko darīt, vienmēr jau var atrast. Var tikai pabrīnīties, kur darbs rodas. Kā saka klases audzinātāja Sarma Barkovska, ar kuru mūsu klase joprojām regulāri sazinās, kaut gan kopš vidusskolas beigšanas ir pagājuši 48 gadi, viņa pieceļoties piecos no rīta un tāpat visus darbus pa dienu vēl nevarot padarīt.
Agrāk, kad turēju cūkas un aitas, bija vēl vairāk darba. Mēs ar Benitu bijām gandrīz vai vienīgās, kuras ļoti daudz gadu turēja arī govi. Bet nav tik grūti, ja esi dzīvojis laukos un pie darba radināts kopš bērnības. Esmu uzaugusi četru bērnu ģimenē. Vecākiem saimniecībā Mārcienā vienmēr ir bijuši lopi. Bet tagad pašai ir tikai dārzs. Tas nav liels, taču pašpatēriņam daudz kas tiek izaudzēts.
– Vai jauniešiem tu ieteiktu mācīties par grāmatvedi?
– Tas jau tomēr ir jāizlemj katram pašam. Grāmatveži ir joprojām pieprasīta profesija darba tirgū, un tā ir laba iespēja strādāt tepat Latvijā, nebraukt uz ārzemēm. Arī mana mazmeita ir izvēlējusies studēt grāmatvedību, bet vai tajā strādās? Nezinu. Taču gribētos.
11.08.2023.