Nepārtraukti izzināt sevi, savas vēlmes, mācīties, apgūt jaunas zināšanas, strādāt radoši un nebaidīties uzsākt ko jaunu — tāds ir EDĪTES SPROĢES moto. Nu jau būs seši gadi, kopš viņa noslēdza Gērnsijas periodu un pēc 14 gadu prombūtnes, mīlestības aicināta, atgriezās Latvijā uz pastāvīgu dzīvi Madonā. Darbs Gērnsijā izveidotajā skaistumkopšanas salonā palicis kā piemērs, ka to, ko patiesi vēlas, neatlaidīgi strādājot, var ārzemēs sasniegt arī iebraucēji. Dzīvojot Madonā, beidzamajā laikā viņa aktīvi pievērsusies meiteņu volejbola treneres darbam Madonas bērnu un jaunatnes sporta skolā.
Taču viņai ir daudz hobiju un daudzveidīgu interešu, arī ieceru, jo enerģija parasti rodas darot.
– Vēl daudz var paspēt, un patlaban ir trīs virzieni: izglītībā – turpināt neatlaidīgi studēt un pabeigt divas izvēlētās maģistrantūras programmas, volejbolā – trenēt meitenes, privātajā biznesā kultūras lauciņā – īstenot ieceres, izveidojot tādu radošu komandu, kas zina, kā un ko darīt. Pagaidām daudz darba vēl ir jāizdara pašai, – konstatē Edīte Sproģe, ko aicināju uz plašāku sarunu.
– Būs pagājuši seši gadi, kopš atgriezies Latvijā. Vai Gērnsijas periods jau sāk pabālēt?
– Mani vairs atpakaļ uz Gērnsiju nevelk, jo katrai lietai ir jābūt beigām. Četrpadsmit gadu tur nodzīvoju, nostrādāju – pietiek. Tur bija gan daudz laba, gan smieklu un arī asaru.
Neatlaidīgi, soli pa solim, sarunājoties un arī tulkojot, iemācījos angļu valodu, izveidoju savu biznesu, biju viena no pirmajām latvietēm, kas tur atvēra savu kosmētisko salonu.
Taču tas dzīvei ir pietiekami, lai saprastu, ko īsti vēlies. Ja esi bijis biznesā, uzskatu, daudz esi iemācījies. Tas laiks, ko pavadīju ārzemēs, norūdīja, attīstīja prasmes, deva motivāciju un mērķtiecību. Vēlējos arī pierādīt, ka esmu cilvēks no Latvijas, kurš prot strādāt un dara daudz vairāk, nekā no viņa sagaida. Sākumā, protams, esi atkarīgs no darba devēja, dari visu, ko piedāvā, lai nopelnītu. Mans mērķis bija tur atvērt savu skaistumkopšanas salonu, ko arī īstenoju. Vēlāk, kad atgriezos Latvijā, Madonā izveidoju savu salonu "Libra". Arī volejbolu Gērnsijā esmu daudz spēlējusi, kamēr trauma piezemēja. Pēc tam mani piebremzēja ārstu aizliegums "Nedrīkst!", taču nu jau esmu iemācījusies ar savu traumu sadzīvot.
– Kā izveidojusies un attīstījusies interese par volejbolu?
– Volejbols bija jau skolas laikā. Esmu rīdziniece, pabeidzu Rīgas volejbola skolu, kas agrāk skaitījās olimpisko rezervju sporta skola. Jau tad, kad vasarnīcā pabiju pie krusttēva, iepazinu volejbolu, aizrāvos ar spēli. Pēc vidusskolas pat biju iestājusies sporta akadēmijā, pāris gadu pamācījos, bet tad trenera darbs likās tik garlaicīgs. Dzīvē tā sanāca, ka pirmo reizi LSPA iestājos 1991. gadā, studijas pametu. Paralēli ikdienas dzīvei Gērnsijā no 2007. gada atsāku trenēties un spēlēt volejbolu Guernsey Volleyball Club līgā, un kopš 2013. gada kļuvu arī par vienu no kluba treneriem mazajām meitenēm. Atgriezusies no ārzemēm Latvijā, vēlējos atkal sakārtot visus trenera sertifikātus. Latvijas Volejbola federācijai bija jāpierāda, ka māku spēlēt volejbolu. Izrādījās, ka Gērnsijas kluba koledžas sertifikāts te neder, turienes volejbola komandas atsauksmes neder, te vajag C kategoriju, pedagoģisko izglītību sportā, lai strādātu par treneri sporta skolā. Tā nu 46 gadu vecumā iestājos LSPA un sev uz 50 gadu jubileju uzdāvināju bakalaura augstāko izglītību, iegūstot sporta vadītāja un trenera specialitāti. Pirmo studiju gadu, protams, spurojos, jo daudz jau zināju, bet tad sākās interesanti priekšmeti – fizioloģija, anatomija, fizioterapija un citi, kur nevar izlīferēt, kur ir jāmācās. Pabeidzu studijas ļoti labi – ar vidējo atzīmi 8,08. Diplomdarbu rakstīju par savu Madonas BJSS meiteņu volejbola komandu, bakalaura darbā pievērsos sporta vadībai, kvalitātes vadības sistēmas nepieciešamībai. Latvijas Universitātes pasniedzēja, kura bija komisijā, uzaicināja turpināt bakalaura darbā iesākto tēmu maģistrantūrā, studējot, kā kvalitātes vadības sistēmas modelī strādāt. Otrs virziens, kur studijas turpināsies, ir treniņu un audzēkņu psiholoģiskā puse. Šī tēma mani interesē, lai noturētu audzēknes sportā, īpaši pusaudža vecumā, lai izprastu un varētu palīdzēt. Tagad, kad esmu bakalaura diplomu saņēmusi, jebkuram cilvēkam arī jau gados ieteiktu pieņemt izaicinājumu un turpināt mācīties. Sākumā varbūt ir sevis piespiešana, bet ar laiku saproti, ka augstskola paver iespēju nonākt citā līmenī, manā darbā palīdz labāk saprasties ar saviem audzēkņiem, un izglītība arī mainās. Man tagad ir svarīgi, lai izaugsme notiek visu laiku, tāpēc arī izvēlētas divas maģistra programmas.
– Vai joprojām interešu lokā ir arī skaistumkopšanas joma?
– Nelielais skaistumkopšanas salons "Libra", kuru izveidoju pēc atgriešanās Madonā, joprojām pastāv un darbojas, bet ir palicis hobija līmenī. Man ir pastāvīgie klienti, kuri brauc pat no Rīgas. Savu laiku varu plānot kā pašnodarbināta persona. Pateicoties daudzpusībai, skaistumkopšanas jomā veidojas savs klientu loks, bet skaistuma pakalpojumi šobrīd ir kļuvuši par hobiju. Paralēli tam ir daudz citu interešu.
– Vajag zināt savus mērķus, tad arī parasti tos sasniedz.
– Jā, mērķi ir, un dzīve piespēlē iespējas, bet parasti vai nu mēs nevaram, vai negribam, vai iespēju nesaskatām. Tas attiecas arī uz manu iesaisti pasākumu organizēšanā. Man nekāda sakara ar kultūru nekad nav bijis. Iepazīstot vīru Sandri, saskaroties ar viņa profesionālo darbību, sapratu, ka ir jāmēģina arī man pilnveidoties. Pārrunājām, kādā virzienā vēlamies savu privāto biznesu attīstīt. Darbs mums ir katram savs, vienam mūzika, otram sports, bet mums tomēr ir kopīga kompānija – SIA "SS.Music", man – "Deko Stils Madona".
Kovida pandēmija deva laiku, kad kursos apguvu producēšanas pamatus. Darbības virzieni ir vairāki. Piemēram, tehniskais – gaisma, skaņa, skatuve, otrs – muzikālais atbalsts, un Sandris spēlē un dzied. Vēl viens virziens ir vizuālā noformēšana, dekorēšana, kas ir mans lauciņš, tagad klāt ir arī pasākumu producēšana, organizēšana, vadīšana. Mums ir izveidojusies diezgan laba komanda. Jebkurai organizācijai varam novadīt pasākumu no sākuma līdz beigām. Sandrim vēl ir sava ierakstu studija.
Kas attiecas uz pasākumu organizēšanu, gribam ieviest Madonā tādu kā tradīciju – katru gadu kultūras namā organizēt tematiskus atpūtas vakarus. Vienu reizi pamēģinājām, 8. martā. Bijām gatavi tam, ka sākumā nebūs cilvēku pieplūduma, un tā arī bija, bet pēc tam atsauksmes bija tik labas, ka rudenī gatavojamies organizēt nākamo tematisko vakaru ar programmu un izklaidēm, kas saistīsies ar atgriešanos 50. gados, rokenrola laikā. Pēc 8. marta pasākuma domāju, ka vairs neko neorganizēšu, bet labās atsauksmes dod stimulu. Viena firma no Jēkabpils, kura piedalījās pasākumā, teica, ka tur, kur organizēšu kādu pasākumu, vienmēr centīsies piedalīties, jo uzliktā latiņa bijusi tā vērta.
– Kas no lielās interešu daudzpusības ir sirdij tuvākais?
– Volejbols, manas treniņgrupas – 2008/.2009. g. dz. meitenes, kas ir pirmā grupa, un 2010./2011. g. dz. komanda. Kaut gan, ja skatās, kas man no bērnības patīk un padodas, tā ir vadība. Es droši vadu uzņēmumu, arī rakstu projektus. Madonas novada pašvaldības projektu konkursā "Madona var labāk!" tika saņemts atbalsts. Kovida laikā guvām atbalstu saistībā ar kultūru. Tagad līdz oktobrim jāmēģina uzrakstīt projektu Erasmus programmai, lai meiteņu volejbola komandai radītu interesi labāk trenēties, rastu iespēju aizbraukt un gūt pieredzi volejbolā kaut kur tālāk. Pati savā laikā redzēju ļoti daudz volejbola, gribu, lai arī meitenes paplašina redzesloku ārpus lokālā līmeņa. Tāpēc neorganizēju vietējās nometnes, jo ir mērķis doties kur tālāk. Tikko Madonas BJSS volejbola nodaļas manas un Jāņa Sudāra trenētās meiteņu komandas pabija vasaras treniņnometnē Salacgrīvā, bijām arī Alūksnē, Cesvainē. Tāpēc ir doma, ka varbūt, uzrakstot projektu, varam saņemt atbalstu volejbola nometnei uz ārvalstīm.
– No kurienes ir tāda neatlaidība un mērķtiecība?
– Mēs ar māsu esam ļoti atšķirīgas, cik māsa ir maiga rakstura, tik es, savukārt, stingra. Augu kopā ar vecmammu, un viņa mums bija tāds neliels "despots", bet ne velti. Padomju laikā visu Rīgas dzelzceļa stacijas ēdināšanu organizēja, bija priekšniece. Laikam kaut ko tādu kā vadītāja garu esmu mantojusi. Ko esmu iedomājusies, to cenšos īstenot, un, ja mani grib atturēt, vēl vairāk virzīšos uz mērķi.
28.07.2023.