Svētdien, 9. jūlijā, ar noslēguma koncertu “Kopā augšup” un sadziedāšanos līdz rīta ausmai fantastiskajā estrādē “Sidraba birzs” ar saules un mākoņu scenogrāfiju, prožektoru, lukturīšu un dzīvās uguns klātbūtni noslēdzās XXVII Vispārējie latviešu Dziesmu un XVII Deju svētki.
Svētkos katrs dalībnieks izgāja savu individuālo pieredzes ceļu, piedzīvojot gan kalnā kāpēju grūtumu un prieka emocijas, gan tauta kopumā – aizkustinājumu, kas priecēs un atmiņu stāstos tiks teikts vēl jo ilgi. Dziesma skan mūsos, tā iegravēta mūsu dabā. Deja, kustība, mūzikas instrumentu piebalss aizrauj, ļauj piedzīvot kopīgu ieelpu un skanīgu, pāri laikiem plūstošu, vienojošu izelpu.
– Emocijas vārdos nav aprakstāmas, – par pieredzi Dziesmu un deju svētkos laikrakstam sacīja Madonas deju apriņķa kolektīvu virsvadītāja Rudīte Jurciņa. – Katrā ziņā izjūtas ir tikai pozitīvas, jo viss bija jaudīgi, svētki bija emocijām pārbagāti – īsti, tautiski, latviski. Deju koncerts bija ļoti sirsnīgs, un milzīgais patriotisms, ko piedzīvojām, sirdī paliks vēl ilgi. Doma par latvietību bija tik vienkāršiem vārdiem un paņēmieniem parādīta, burtiski sataustāma – tā, ka jutāmies lepni par to, ko darām, un gribējās būt visā iekšā vēl un vēl. Kaut fiziskā slodze bija milzīga un kājas joprojām sāp, to notušēja priekpilno pārdzīvojumu virpulis, un gandarījums par svētkos gūto ir neaprakstāms.
Tautas kultūras kods un nacionālās identitātes simbols ir mūsu tautastērps. Arī tam apliecinājumu varēja gūt svētku laikā. Lai papildinātu zināšanas par veiksmīgāk atdarinātiem un komplektētiem tautastērpiem, sesto reizi kopš 1998. gada svētku ietvaros notika latviešu tautastērpu skate.
Godā ceļot tautastērpus no dažādiem gadsimtiem un visiem Latvijas novadiem, skate "Mēnesnīcā" īstenojās jau 5. jūlijā. Uz Mēness izgaismota 50 metru gara ceļa devās visu vecumu tautastērpu modeļi, izrādot tērpus, iemiesojot Latvijas kultūras plašumu un pamatīgumu. Madonas novadu skatē pārstāvēja audēja un tērpu darinātāja Inga Šreibere no Ērgļiem. Hanzas peronā viņa demonstrēja pašdarināto pilsētas modes tērpu – konkursā piedalījās ar 19. gadsimta otrās puses Madonas (Biržu) tērpu.
– Ar Rietumvidzemes sievas tautastērpu piedalījos skatē jau pagājušajos Dziesmu un deju svētkos, kas notika 2018. gadā, – laikrakstam atklāja Inga Šreibere. – Toreiz tērpu veidoju apmēram četrus gadus, detaļas – vēl ilgāk. Skatē ieguvu 3. vietu. Šoreiz visa darbošanās bija ar pauzēm, jo pa vidu bija kovids, dažādi ierobežojumi, arī austuve kādu brīdi Ērgļos bija ciet. Ļoti daudz šai darbā man palīdzēja Madonas muzejs un Laima Garā. Muzeja krātuve ir ļoti bagāta, un Laimas zināšanas ir apbrīnojamas. Darinot tērpus tautastērpu skatei, liela uzmanība jāpievērš visam, arī sīkumiem, lai tērps absolūti atbilstu konkrētajam gadsimtam. Tāpat svarīga ir komplektācija, pat tas, ko velk zem tērpa. Šoreiz izvēlējos darināt Kalsnavas un Praulienas puses paraugus, piesaistot šo tērpu Madonas vārdam. Pilsētas tērpi skatē bija jauninājums, plaša kolekcija šai kategorijā vēl bija Limbažu studijai "Dzilna".
Inga Šreibere savu pašdarināto tērpu skatē kā modele iznesa pati: – Pirms skates bija vairāki mēģinājumi, kur katram tika ierādīta sava vieta, savs laiks, kad jānoiet pa īpašo ceļu. Uztraukums bija liels, jo neesmu radusi pie skatītājiem, prožektoru gaismām, televīzijas un fotogrāfu klātbūtnes. Tas radīja lielu stresu, lai visu izdarītu, kā vajag, bet gandarījums ir milzīgs. Jau tikt līdz šai parādei bija sarežģīti – konkurss notika vairākās kārtās, žūrija izraudzījās tērpus, kuri piedalīsies skates noslēgumā.
Vaicāta par pieredzēto svētkos kopumā, Inga Šreibere priecājās par dalību gājienā, kopā ar TLMS "Ērgļi" dalībniecēm tika apmeklēta lietišķās mākslas izstāde "Mēs":
– Visās Rīgas malās notika tik daudz, ka bija grūti izvēlēties, uz kurieni doties. Rīga skanēja, noskaņa bija lieliska! Dziesmu svētku gājienā gāju ar iepriekšējā konkursa tērpu, skatē piedalījos ar jauno. Abi ir mani privātie tērpi, tos īpašos brīžos varēšu vilkt arī turpmāk.
Starp mūsu novada 52 kolektīviem, svētku dalībniekiem, desmit bija kori. Reģionālajā skatē īpaši tika uzslavēts Jāņa Rijnieka vadītais Madonas kultūras nama jauktais koris "Madona" un Praulienas jauktais koris.
Uz jautājumu, kas palīdzēja abiem kolektīviem ieskanēties, kora "Madona" kormeistare Sintija Paegle "Staram" vēstīja: – Diriģents Jānis Rijnieks ir ļoti audzis, darbā ar kori sevi ļoti iegulda. Matemātiski precīzi tiek izrēķināts grafiks, lai visi dziedātāji tiktu uz mēģinājumiem, kārtīgi strādājam pa balsu grupām, tikai tad notiek kopmēģinājumi. Ir pamainījies kolektīva sastāvs, mums klāt nākuši jauni dziedātāji. Altos ir dalībnieces, kas Madonā ieprecējušās, tāpat jaunas dziedātājas ir soprānu grupā. Skates dienā kora vienotība bija tik jūtama, burtiski sataustāma, tas arī palīdzēja kopskaņai. Jutāmies kā viens vesels. Pirms tam bijām pie kora biedrenes pasēdēt, uzkost, un varu apliecināt, ka tas ir svarīgi – kopt kopienu. Mums visiem ir jāskan ansamblī, tāpēc jāpiedzīvo vienotība arī kā cilvēkiem.
Jautāta, kā saglabāt dziedāšanas sparu pēc Dziesmu svētkiem, kas varētu būt kolektīva mērķis turpmāk, Sintija Paegle atklāja: – Piedzīvojot lielo vienotību Mežaparka estrādē, arī turpmāk tie noteikti būs kopīgie pasākumi. Oktobrī brauksim ciemos pie sadraudzības kora uz Itāliju. Pirms kovida viņi bija pie mums, tagad atbildes vizītē dosimies pie viņiem. Pēc tam sekos ierastie koncerti: pavasarī – "Tautasdziesmas spēks", kad uz Madonu aicināsim korus, ar kuriem draudzējamies. Katrs izdziedās savu repertuāru, un pēc tam sekos balle. Tāpat tradicionāli koncerti korim "Madona" ir Ziemassvētkos – tad dziedam baznīcā. Kopīgi pasākumi ir tas, kas ļauj uzturēt kopīgo garu līdz nākamajiem Dziesmu svētkiem. Ļoti skaists, kaut pagrūts šogad bija svētku repertuārs. Skatē izvēlējāmies būt B grupā, jo apzinājāmies, ka šīs grupas dziesmas nodziedāsim labi. Esmu pamanījusi, ka kolektīvos nomainās paaudzes. Arī vairāki mūsu dziedātāji pārgāja uz senioru kori. Kā vienmēr ļoti gaidām jaunu papildinājumu vīru balsīs. Tie vīri, kas korī dzied, ir ļoti aktīvi visā. Mums ir vairāki koristi, kas dejo tautas dejas, ir tādi, kas papildus dzied vokālajā ansamblī. Vīru balsis ir tik skaistas, un to svētku ietvaros Doma baznīcā izjutu arī garīgās mūzikas koncertā.
– Laukos dzīve ir tāda, ka nezini, kā būs tālāk, – vaicāts par kora "Lai top!" nākotni, laikrakstam pauda diriģents Jānis Trūps. – Kora darbs pēc Dziesmu svētkiem mani satrauc, jo jārēķinās ar zināmu atbirumu. Kādā brīdī, iespējams, nāksies konstatēt, ka viss jāsāk no sākuma. Tas biedē, jo nevar zināt, kāds būs rudens. Rast motivāciju aicināt jaunos ir sarežģīti, visur atduramies pret naudu. Pieļauju, ka apelēs pie tā, ka visi līdzekļi iztērēti šiem Dziesmu un deju svētkiem. Cik būs palicis, tad redzēsim. Finansējums vajadzīgs īpaši transportam. Rudenī mūsu koristi vēlas doties uz tuvajām ārzemēm – kolektīvs draudzējas ar latviešu kori Stokholmā – varbūt varēs atrast lētākas biļetes un aizbraukt dziedāt pie viņiem. Šobrīd pārāk pozitīvi uz rudeni neskatos. Kad Dziesmu svētki tuvojas, koristu rindas paplašinās, pašlaik esam 33 dziedātāji. Ceru, ka vismaz 23 pēc svētkiem paliks. Lauku korī katra cilvēka aiziešana ir liels robs. Tie kori, kam dalībnieki ir no 40 uz augšu, atbirumu nejūt, bet lauku korī katrs dziedātājs ir zelta vērtē. Cilvēki ne vienmēr ir ieinteresēti, drīzāk no sērijas – "kad iestumj, tad aiziet". Apkārt visa kā ir tik daudz, ka dziedāšana ne vienmēr ir priekšplānā. Iegriež arī tas, ka koris nav obligāta lieta skolās. Kamēr tā būs, pēctecību nevar gaidīt. Vienā brīdī var nonākt pie situācijas, ka diriģentam jādiriģē tukšs gaiss. To saku visas Latvijas kontekstā. Dziesmu svētkos, protams, rādījām skaistāko, labāko, bet realitāti uz svētku rēķina nereti piesedzam. Neslēpšu, ka tā ir pasmaga – pēc gadiem desmit nav zināms, kas dziedās, par nākotni tiek domāts nepietiekami. Neskatoties uz visu, ir jādara un jāiet tālāk. Man pašam darbs ar kori ir kā elpošana. Cilvēki ir dažādiem raksturiem, labi, ka pirmā izglītība man ir mūzikas skolotājs, līdz ar to ir zināšanas pedagoģijā un psiholoģijā. Koris nav Dieva dāvana, darbs ar kori ir izaicinājums. Dabūt visus kopā, dabūt vienotībā ir visgrūtāk. Esam pietiekami mazs kolektīvs, lai nerastos haoss, bet zelta vidusceļš visu laiku tāpat ir jāmeklē. Ļaudonas korī ir strukturētība, ir prezidents, kas pilda savus pienākumus, ir citi amati. Pateicība Dievam par ikvienu cilvēku, kas dzied mūsu korī, un pateicība par ikvienu, kas dziedāja lielajā, neaizmirstamajā Dziesmu svētku korī Mežaparka estrādē!
12.07.2023.
AGRA VECKALNIŅA foto