Mākoņainā, bet siltā 6. jūlija pēcpusdienā Madonas dzimtsarakstu nodaļā pulcējās Grošteinu ģimene, lai ar krāšņiem ziedu pušķiem, mīļiem vārdiem un siltiem apskāvieniem sveiktu savus vecākus un vecvecākus Spodru un Voldemāru. Šī diena viņiem bija ļoti īpaša — tika svinētas pāra Dimanta kāzas.
– Mīlestībai ir tūkstoš paveidu, un katram no tiem ir sava gaisma, savas skumjas, sava laimes izjūta un sava smarža. Tāpēc mīlestība jāmācās visu mūžu, jo tā ir pasaules brīnums. Godājamie jubilāri! Ir nostaigāti gari kopdzīves gadi. Esat izbriduši cauri Jāņu nakts zelta rasai, atraduši teiksmaino papardes ziedu, jūs esat palikuši vajadzīgi viens otram. Ja vajadzēja, esat pratuši piedot. Esat pratuši dalīt prieku un raizes, esat uzcēluši savu māju un izveidojuši stipru ģimeni. Kā apliecinājums tam, ka jūs esat viena no Latvijas ģimenēm, kura sasniegusi savu Dimanta kāzu dienu, jūs saņemat Latvijas Republikas Laulības apliecību. Apstiprināsim to ar skanīgu uzsaucienu „Rūgts"! – aicināja Madonas dzimtsarakstu nodaļas vadītāja Vineta Lamberte.
Ģimene ir mūsu katra vislielākā vērtība, un tās nozīmīgums tika apliecināts un uzsvērts arī šoreiz.
– Ģimene nevar pastāvēt bez pamata – gaisma ir tā, ko mēs nostiprinām mūsu sirdī. Māja nevar pastāvēt un būt derīga dzīvošanai, ja tajā nav mājas pavarda uguns. Šodien degsim mīlestības sveces un lūgsim svētību jūsu laimei, jūsu dzīvei, jūsu svētajam ģimenes pavardam, jūsu veselībai. Šodien jūs esat atnākuši atkal tikties ar savu nemieru, ar savu pavasari, ar to skaisto dienu, kas savijusi jūsu dzīves vienā. Bet kurš gan labāk var par to laiku pastāstīt, ja ne jūs paši… Uz jautājumu, kā tad tur viss iesākumā bijis un kā tā dzirkstele uzšķīlusies, Voldemārs šodien atbildētu pavisam lakoniski: „Smuka meita bija!", – smaidot sacīja Vineta Lamberte.
Spodra Grošteina (dzimusi Vītola) nāk no Indrānu pagasta „Airītēm" un savulaik mācījās par veterinārārsti. No skolas kopā ar draudzeni Viju viņa tika salīgta darbā uz Tukuma novada „Lestenes" kolhozu strādāt par veterinārārsti. Un tur viņa ballē iepazinās ar Voldemāru Grošteinu. Tā dzirkstelīte starp abiem arī radās šeit, tam sekoja slepeni randiņi. Atgriežoties no dienesta, Voldemārs brauca ciemos pie Spodras un tā arī palika strādāt un dzīvot Indrānos.
– Mūsu pirmā tikšanās bija pavisam vienkārša. Spodra dzīvoja kaimiņu mājā, es otrpus kalnam. Viņa bieži nāca uz manu māju pēc ūdens, jo tajā mājā, kur Spodra dzīvoja, ar ūdeni bija pašvaki. Spēlējām dažādas spēles vakaros, arī kopā ar kaimiņu bērniem. Iedraudzējāmies diezgan ātri, taču tad 1959. gada rudenī mani iesauca armijā. To laiku, ko pavadīju dienestā, sarakstījos ar Spodru, sūtījām viens otram vēstules. Kad atgriezos no dienesta, Spodra pārcēlās atpakaļ uz dzimtajām mājām Lubānā, bet es braucu ciemos. Pagāja kāds laiks, mēs iepazināmies vēl tuvāk, līdz es vienā dienā teicu, ka mums jāsāk gudrot kas kopīgs. Tā arī apprecējāmies, – atminējās Voldemārs.
Uz jautājumu, kas ir abu laimīgās, stiprās un ilgās laulības pamats, Voldemārs un Spodra atbildēja vienbalsīgi – pacietība, darbs, spēja vienam otru uzklausīt, ieklausīties otrā un cienīt vienam otru.
Voldemārs visu darba mūžu pavadījis Madonas ceļu daļā, savukārt Spodra strādāja Lubānā par veterinārārsti, zināmu laiku Voldemārs sabija kā šoferis Lubānas souhozā. Grošteinu pārim bijusi arī sava saimniecība, taču nu jau kādu laiku arī lopiņu vairs nav, un Spodra ar Voldemāru izbauda pelnīto atpūtu pensionāru statusā. Viņi ir ļoti bagāti, bet ne jau naudā slēpjas bagātība. Te ir runa par pavisam ko citu – kuplu bērnu, mazbērnu un mazmazbērnu pulciņu. Spodra un Voldemārs ir siltais ugunskurs meitai, četriem mazbērniem un septiņiem mazmazbērniem.
– Man mājās ir skapītis, kurā vienmēr ielieku kādu saldumu – cepumus vai konfektes, un tad, kad mazie ķipari ierodas, es tikai mazliet paveru skapīša durvis- un visi ir klāt pie manis. Tas viņiem ir saldais stūrītis, kā mēs ģimenē esam to nosaukuši. Visi mazbērni mums ir ļoti mīļi, visi jāmīl, jāciena un jāizaudzina par kārtīgiem cilvēkiem, iemācot viņiem vērtības,- sacīja Voldemārs.
Savukārt Spodra piebilda – tradīcijas un latvisko svētku svinēšanu viņi un viņu bērni cenšas ieaudzināt savos bērnos kopš mazotnes.
– Kopīgi svinam Lieldienas, Jāņus un Ziemassvētkus, arī vārdadienas un dzimšanas dienas pēc iespējas atzīmējam kopā. Vai nu vienās, vai otrās mājās satiekamies, un tas jau ir pats labākais. Nemaz tik bieži mums nesanāk tikties, jo katrs dzīvo citā vietā, katram ir savi darbi un pienākumi, sava dzīve, – atzina Spodra un Voldemārs.
Viņi viens otram saka paldies par spēku, kas, neraugoties uz dzīves laikā pārciestajām grūtībām, vēl nav zaudēts. Būt laimīgiem un ar stipru veselību – to Spodra un Voldemārs viens otram novēl.
12.07.2023.