Līdz 31. augustam Stāmerienas pilī skatāma mākslinieka Alekseja Naumova gleznu izstāde “Domājot par Lampedūzu. Itālija, Latvija…”.
Lai gan pirms pāris gadiem mākslinieka rokrakstu varējām tuvplānā novērtēt arī Madonas muzeja izstāžu zālēs, ekspozīcija Stāmerienas pilī košo un vērienīgo Alekseja Naumova glezniecību ieliek jaunā kontekstā, jaunā ietvarā. Stājmāksla veido dialogu ar pils interjeru, un ieguvēji ir abi.
Pasaules elpa un klātbūtne
Darbu spilgtais kolorīts, mērķ-tiecīgais triepiens un pilsētvidē iemi0esotā kompozīcija ir Alekseja Naumova glezniecības vizītkarte. Mākslinieks sevi apliecina ainavas žanrā, ar tonālu krāsu izjūtu, gaismu, telpu un atmosfērisku vieglumu atklājot daudzu zemju un pilsētu noskaņu. Viņa gleznu cikli top Eiropas un pasaules vietās, strādājot dabā a la prima tehnikā. Šķiet, tādas krāsas un gaismas "sacerēt" darbnīcā nemaz nebūtu iespējams.
Parīze, Roma, Venēcija, Ņujorka, Rīga, Rundāle, Piebalga, Kurzeme, Latgale – nospiedumus no mākslinieka ceļojumiem šobrīd var sastapt pils apartamentos, ik telpā aiz jauna pagrieziena un stūra izbaudot lielisku glezniecību. Kopumā pilī izlikti 57 Alekseja Naumova lielformāta un arī neliela izmēra darbi.
Mākslinieka izvēlētie motīvi var likties riskanti – Venēcijas kanāli, Sēna un Parīzes Dievmātes katedrāle, palmas un smaragdzilā jūra Nicā vai Montekarlo. – Ja to gleznotu tikai darbnīcā, būtu pārāk liels risks kļūt "bilžainam", – aizdomājas autors. – Mākslas akadēmijā profesors Romis Bēms mācīja, kā just, vai glezna ir laba. Kritērijs toreiz likās pavisam savāds – jājūt, vai glezna elpo vai ne. Ar gadiem sapratu, ka "kritērijs" ir vērā ņemams, lai arī mākslas darba analīzē to pielietot grūti.
Alekseja Naumova glezniecība šķiet spontāna, emocionāla, noskaņām bagāta, to nosaka gan gleznas motīvs, konkrētā vieta, kurai pievērsies mākslinieks, gan gleznā tvertā mirkļa gaisma, tās iedarbība uz izvēlēto krāsu un formu. Zilie, zaļie, rozā, sarkanie triepieni, kas ar degsmi likti uz audekla, strukturē telpu, un nejaušību tajā īsti nav.
Mākslinieks Ivars Drulle
Mākslinieks Ivars Drulle, kura dzimtas saknes saistās ar Druvienu, beidzis Latvijas Mākslas akadēmijas Tēlniecības nodaļu, zināšanas papildinājis Humbolta Universitātē Kalifornijā, ieguvis mākslas maģistra grādu Montanas Universitātē ASV. Autors strādā tēlniecībā gan tradicionālos, gan jaunos materiālos, apvieno tēlniecību ar citiem mākslas veidiem, nojaucot robežas un paplašinot izteiksmes iespējas. Ir formas dizaina pedagogs Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolā. Raksta pārdomu slejas "Kultūras Dienā", publicē esejas par mākslu interneta kultūras žurnālā "Satori" un "Rīgas Laiks". Autors jau piecām Latvijas Bankas sudraba kolekciju monētām.
Vasarā mākslinieks dzīvo laukos, savā īpašumā, kas atrodas starp Gulbeni un Madonu.
Tēlnieka vides objekti parkā
Stāmerienas pils parkā šobrīd skatāmi Ivara Drulles savdabīgie vides tēli.
– Tie radās laikā, kad Latvijas Nacionālā bibliotēka mani uzaicināja veidot personālizstādi. Vienojāmies, ka izstādei jābūt saistītai ar bibliotēku, – atcerējās autors. – Varēju pētīt bibliotēkas arhīvus, iedvesmoties un izmantot jebko. Tur ir 4 miljoni vienību, vairāku mēnešu laikā biju tik pārpildīts, ka nesapratu, ko darīt. Tad nolēmu iet pie pirmā plaukta, kas parādīsies, ņemt pirmo grāmatu, kas pa rokai, un tā būs darbu pamats. Nonācu 4. stāva krātuvē, kas saucas "Sīki iespieddarbi". Pēc nejaušības principa izvēlējos Salamonska cirka programmiņas, kas ir 100 gadu vecas un atspoguļo notikumus Rīgas cirkā. Paralēli klauniem, akrobātiem, lāčiem un liliputu ansamblim cirkā tolaik notika brīvās cīņas turnīri. Tie nebija nekādi joku pasākumi, bet starptautiski turnīri ar pasaulē slaveniem cīkstoņiem, īstiem Eiropas un pasaules čempioniem, kas pretiniekam lauza ārā rokas un kājas, meta tos pāri plecam. Cīkstoņi tika pieteikti ļoti interesanti – kā kaislīgs vilku mednieks, kā cilvēks, kas zina deviņas valodas, bet ne ar vienu nerunā. Bija cīkstoņi, kas ir astrologi, vai tādi, kam patīk puķes un kas bieži dodas uz centrāltirgu. Tā nolēmu veidot cīkstoņus. Savukārt elements, kas visus vieno, ir tēls uz ponija.
Atmiņas no bērnības
– Vai jūs kādreiz bērnībā esat fotografējušies ponija mugurā? Varbūt jūs esat savus bērnus sēdinājuši maza zirdziņa mugurā par nelielu naudu, rodot iespēju iegūt pāris neaizmirstamu kadru? – jautāja mākslinieks. – Man arī ir atmiņas par fotobrīdi ponija mugurā. Cirka izrāde bija beigusies, galvenās starmešu gaismas izslēgtas, un cirka arēnā stāvēja mierīgs, pusaizmidzis ponijs. Es tiku uzsēdināts uz tā, vecāku rokas mani palaida vaļā, un pēkšņi pasaule kļuva liela, drīzāk baisi milzīga. Augstu virs sevis redzēju cirka kupolu, zirga krēpes smirdēja pēc lopa, un man bija jāsmaida, lai gan gribējās raudāt.
Stāmerienas pils parkā izliktās ekspozīcijas nosaukums ir "Sevišķi grandiozs vakars". Tas aizgūts no vienas 1920. gadu cirka reklāmas.
– Skatoties muskuļoto vīru ģīmetnēs, manī joprojām ir divējādas sajūtas – redzu saspringtos arēnas cīkstoņus, dzirdu sajūsmas kliedzienus un orķestra mūzikas pavadījumu un bērniņu uz ponija arēnas vidū, kam visa šī lielā pasaule ir nesaprotama, neparedzama un mazliet smird pēc mēsliem, – komentēja Ivars Drulle.
Vides objekta attīstība
Pils parkā mākslinieka tēli būs skatāmi vismaz gadu. – Lai tie šeit izdzīvo pilnu ciklu, ne tikai vasaru, bet arī rudeni, ziemu, pavasari, – vēstīja autors. – Katrā gadalaikā cīkstoņi izskatās citādāk. Tā kā materiālā ir dzelzs (izmantotas kaņepju auklas, tās iemērktas sveķos ar dzelzs pulveri, kas dabiski rūsē), šie tēli turpina mainīt krāsu, turpina rūsēt, paliek sarkanāki, rudenī kāds būs violetīgs, tajos būs sakritušas lapas, dažreiz putni cīkstoņos vij ligzdas, ziemā tajos spēlējas ēnas. Šie tēli dzīvo kopā ar dabu, un tas ir tas, kas patīk un kāpēc ļāvos pierunāties būt šeit, – atzina Ivars Drulle.
12.07.2023.