Jau 13. gadu Libānā ar vīru Hasanu un meitām Leilu, Aiju un Rajanu dzīvo Dagnija Karkuza, dzimusi Ikauniece. Šobrīd viņa ar meitām ciemojas pie vecākiem pilsētā, kurā uzaugusi, – Madonā.
Ikdienā Dagnija ir redzama nēsājam lakatu, ko musulmaņi sauc par hijabu. Stereotipi mums ir iemācījuši domāt, ka šāda aizsegšanās simbolizē sievietes diskrimināciju un pakļautību. Taču ir otra, neredzamā puse, – šis lakats simbolizē kultūru, kurā sieviete tiek vērtēta nevis viņas kurpju papēžu centimetru, matu krāsas vai apģērba dēļ, bet gan viņas personības un iekšējās pasaules dēļ. Par savas jaunās dzīves aizsākumiem Dagnija pastāstīja:
– Ar vīru iepazinos Rīgā. Pēc vidusskolas pabeigšanas es mācījos Latvijas Sarkanā Krusta Rīgas medicīnas māsu skolā un dzīvoju Gaiļezera kopmītnēs. Hasans bija viens no tiem ārzemju studentiem, kam nebija puišu kopmītņu, tāpēc viņus uzņēma mūsu kopmītnēs. Mans vīrs uz Latviju atbrauca 1988. gadā un mācījās Rīgas Aviācijas institūtā. Viņš uz kopmītnēm nāca pie saviem draugiem, un tā mēs sapazināmies. Sākumā šķita dīvaini, ka man, kāpjot ārā no trolejbusa, viņš pat roku nepadod. Tā kā viņš ir reliģiozs cilvēks, musulmanis, tad šāda uzvedība nav atļauta. Kopā mēs skatījāmies kinofilmas, iepazinām viens otru. Pēc kāda laika atbilstoši viņu likumiem mēs saderinājāmies, bet es no tā tobrīd neko īsti nesapratu. Pēc tam sarakstījāmies Rīgas zagsā. Neilgi pēc māsu skolas pabeigšanas man piedzima vecākā meita Leila. Gadu vēl nodzīvojām Rīgā un 1995. gadā aizbraucām uz Libānu.
– Kādas bija sajūtas, pirmo reizi ierodoties tik tālā zemē?
– Vīrs mani bija morāli sagatavojis dzīvesvietas maiņai; viņš gan bija radījis iespaidu, ka tur būs sliktāk. Hasans pirms aizbraukšanas nesolīja zelta kalnus, tieši otrādi, stāstīja, ka viņa dzimtenē ir risinājies pilsoņu karš 17 gadu garumā, ka nav ne īstas valdības, ne likumu, ne kārtības. Bet, ierodoties Libānā, man šķita, ka tajā brīdī salīdzinājumā ar Latviju libānieši dzīvoja labāk. Tieši materiālā ziņā. Pirmajā mēnesī raudāju un skumu pēc Latvijas dabas, jo tur ir kalni un karstums. Turklāt es Libānā pirmo reizi ierados vasaras laikā un, izkāpjot no lidmašīnas, pat naktī šķita – nav gaisa, nav, ko elpot, neciešami karsts. Beirūtā ir ļoti mitrs klimats, viss izkaltis, zāles nekādas, arī puķu nav. Tikai koki zaļo. Galvenais, ka ar vīru satiekam ļoti labi un mums ir labas attiecības, tad var pārciest visu ko.
– Vai vīra vecāki atbalstīja dēla lēmumu dibināt ģimeni ar latvieti?
– Kad mēs apprecējāmies, vīrs saviem vecākiem vēl nestāstīja par šo notikumu. Bet pēc laiciņa, ņemot vērā to, ka pieteicās vecākā meitiņa, viņi ar sava dēla lēmumu aprada. Tēvs pēc rakstura ir tāds nosvērtāks, mierīgāks, bet vīramāte sākotnēji bija nedaudz pārsteigta. Es neteiktu, ka dusmīga un noraidoša… Katram vecākam taču kaut vai zemapziņā ir izveidojušās cerības, kas saistītas ar savu bērnu izvēlēm un dzīvi. Viņa tēvs pateica: ja viņu attiecības ir nopietnas, tad mēs tam nepretosimies. Musulmaņi vēlas, lai jaunas ģimenes tiek veidotas musulmaņu starpā. Mēs, latvieši, taču esam kristieši! Bet, kad Hasana vecāki redzēja, ka es pieņemu musulmaņu ticību un pamazām sāku tai pielāgoties, ievērot paražas, vecākiem prāts kļuva mierīgāks. Tas bija viens no galvenajiem nosacījumiem – man ir jāpāriet vīra ticībā.
Vairāk lasiet laikrakstā STARS. 09.08.2008.
Autore: LAURA VOITIŅA
OĻĢERTA SKUJAS foto