120 darbi, 80 mākslinieki, 1786 skatītāji — tā ir skaitliskā bilance Vidzemes mākslinieku darbu izstādei “Zeme deg”, ko līdz 25. jūnijam bija iespēja skatīt Madonas muzeja izstāžu zālēs.
Vidzemes mākslinieku darbu skate ir jau daudzu gadu tradīcija, un ik gadu tā notiek kādā citā Vidzemes pilsētā. Tā parasti ir arī mākslinieku kopā sanākšana, satikšanās, jaunas iepazīšanās. Šoreiz daudzi autori uz tikšanos Madonā gan nebija ieradušies, iespējams, vainīgs pirmsjāņu laiks, tomēr izstādi individuāli apskatīt viņi noteikti paguva.
– Māksla ir spēks, kas stāv pretī visām negācijām, – atklājot pasākumu, uzsvēra muzeja direktore Līvija Zepa. Madonas novada domes priekšsēdētāja vietnieks Zigfrīds Gora atzina, ka, skatoties mākslas darbus, parasti tiek gūtas emocijas, kas tālāk reflektējas savstarpējā diskusijā, saziņā ar sevi un citiem: – Mainās stereotipi, māksla parāda pasauli tādu, kādu ikdienā to neredzam, kādai ikdienā nereti paskrienam garām vai liktenis nav lēmis tā redzēt. Paldies māksliniekiem par daudzveidību, krāsainību, pārsteigumu pilno pasauli! Pašvaldības uzdevums savukārt ir veidot saikni no autoriem uz sabiedrību, rūpēties par vidi, kur mākslu izlikt, lai savus stāstus varētu izstāstīt arī citiem.
Muzeja mākslas nodaļas vadītāja Elīna Krupko vēstīja, ka autori izstādes tēmu varēja interpretēt visplašākajos formātos – kā reālus notikumus, kā ideju, asociāciju, sajūtas, domas, krāsas. Rezultātā tēma ir aktualizējusi pasaulē un valstī notiekošos procesus, kuri bieži ir sāpīgi, smeldzīgi, neērti – ekonomiskās krīzes, kovida pandēmija, pārtikas nepietiekamība dažādās pasaules valstīs, politisko spēku spēles, kari, plūdi, ugunsgrēki un citas lietas, kas katra izjūtās likušas "zemei degt zem kājām". Izstādes gaitā notika arī skatītāju balsojums. Kā trīs uzrunājošāko darbu autori tika sveikti: Viesturs Ēķis (Valka), Baiba Zalcmane (Jūrmala), Laima Bakāne (Madona).
Izstādē Madonas novadu pārstāv 25 autori. Vairāki no viņiem ir Madonas pilsētas kultūras nama tēlotājmākslas studijas dalībnieki.
– Studija darbojas pilnā sparā, ir periodi, kad aktivitāte ir mazāka, piemēram, vasarā, kaut tā īsti nevar teikt, jo daži mūsējie piedalās arī glezniecības plenērā Vestienā. Tāpat muzeja organizētajā izstādē ir studijas dalībnieku pārstāvniecība, – laikrakstam atklāja studijas vadītājs Agris Sārs. – Man pašam izstādē ir divi darbi. Izstādes tēmu var traktēt dažādi, kā nu katrs to zemes degšanu izjūt. Man personīgi tur nebija lielu variāciju – kad sākās Krievijas karš Ukrainā (no tā joprojām nevaru atiet), zemes degšana man saistās tikai ar to. Izstādes darbos redzu arī šīs tēmas citus traktējumus – personīgākus motīvus.
– Tā kā ierobežojumu ne profesionālā, ne citā ziņā nebija, darbu klāsts ir samērā dažāds, – uzsver Agris Sārs. – Tas atstāj paraibu iespaidu, liekas, varēja ekspozīcijā izlikt mazāk darbu, izstādi veidot ar lielāku atlasi, bet – no otras puses – gribas dot iespēju piedalīties pēc iespējas lielākam skaitam autoru, nenoslāpēt neviena vēlēšanos izteikties.
Jautāts, kas aktuāls glezniecībā šobrīd pašam, kusēnietis komentēja: – No vienas puses, turpinu meklējumus ekspresiju izteiksmes laukā, kur vairāk dominē abstrakcionisms, eksperimenti ar krāsu salikumiem, kompozicionāliem uzdevumiem, lai visā atrastu tēlus, bet man patīk arī klasiskā māksla, patīk tradicionālā pieeja, tā ka gleznoju arī šādā virzienā.
Ko labāk izprot skatītājs? Agris Sārs atzina, ka tendence lielākoties ir saglabājusies no padomju gadiem – ja neesi uzgleznojis ko atpazīstamu, tad lielam procentam cilvēku tas paliek svešs, viņi to neuzskata par saprotamu, līdz ar to neuzskata par vērtīgu un necenšas arī pielikt pūles, lai šādu pieeju izprastu. – Tas noteikti ir izglītības jautājums, kā bērns no bērnības tiek mācīts, – piebilda runātājs. – Kusas skolā, kur esmu direktors, šīs lietas bērni labi izprot. Jaunā pieeja izglītībā vairāk virza tieši domāt, spriest, izprast mākslu. Audzinām mākslas sapratēju, bet mazāk tiek pievērsta uzmanība tam, lai bērns pats iemācītos praktiski apgūst tehniskos paņēmienus. Skolēna idejiskā bagāža tiek attīstīta, tāpat bērna uzdrošināšanās, drosme, bet amatniecības lietas šobrīd nedaudz cieš.
No gleznām pie grafikām
Vidzemes mākslinieku izstādēs vienmēr piedalās kalsnaviete Olita Šlesere. – Vidzemes mākslinieku izstādēs man pārsvarā bijušas gleznas, šoreiz ir grafiku cikls "Mājās", – stāstīja autore. – Darbos atveidota mana māja, tās priekšā ir putnu māja. Darba vispārinājums, protams, ir tas, ka visiem vajadzīgas mājas. Jebkur, jebkam. Interesanti, ka darba radīšanas procesā visu līdz galam nezini. Ir sākuma doma, bet procesa gaitā roka paņem un aizved. Tā kā bija ilgs laiks, lai izstādei sagatavotos, koncepcija brieda, brieda, kamēr darba motīvs izkristalizējās. Ja būs gleznu rāmji, šo ciklu turpināšu. Katrā ziņā darbos parādās tas, kas esi, viss pārējais laiks vajadzīgs, lai uzkrātu, izveidotos par to, kas esi.
Jautāta par piedalīšanos Vestienas plenērā, Olita atzina, ka tajā bija pusi dienas un divas dienas attālināti: – Ieguvums ir tas, ka varēju satikties ar veco gvardi, vairāk nekam laika nebija. Mani iedvesmoja ezers, to arī gleznoju. Tā kā daudz darbojos attālināti, ātri vajadzēja saķert motīvus tālākam darbam. Situācija ir tāda, ka man jābūt mājās, jo mamma ir auklējama, līdz ar to viss sadalīts pa stundām. To vairs neuztveru ne par dzīves skarbumu, ne disciplīnu, ne ciešanām. Sākumā ir "ārprāts, ārprāts!", bet tad vienkārši jātiek galā. Un kāds vienmēr iet pa priekšu, nākamajam ir uz ko atbalstīties, jo tiek iedotas zināšanas, kā palīdzēt.
Olita atgādināja reiz lasītu domu, ka vietā, kur jūties kā tuksnesī, vienmēr var atrast kaut vienu ziedu, un tad svarīgi koncentrēties uz to. Šis zieds sāks izplesties, radīt prieku, jo skaistais pievelk skaisto, pavairojas:
– Pandēmijas laikā man tā arī bija – sēdēju mājās, bet ārā ir daba, un tikšanās ar to bija iespējama.
Muzikāls pārsteigums
Madoniete Rita Zepa izstādē piedalās ar darbu, kas veidots abstraktā izteiksmē: – Šodien izstāžu zālēs man pārsteigums bija muzikālais sveiciens – Sintijas Paegles dziedājums, kas ļoti patika. Šī mūzika izraisīja pārdomas par to, kāpēc Madonas kultūras namā netiek nodarbināts flīģelis Steinway&Sons, kas tur ir kopš 2008. gada. Vajadzētu aicināt pianistus, kaut Rihardu Plešanovu, Pļaviņās dzīvo Agnese Knostenberga, kas glezno un ir pianiste, sniedz klasiskās mūzikas koncertus. Flīģelis būs noputējis – gaidām kvalitatīvus mūzikas koncertus Madonas kultūras namā!
Jautāta par pieredzi Vestienas plenērā, Rita Zepa vēstīja, ka tur galvenais ir izbaudīt atmosfēru, tikties un pagleznot: – Vestienā ir brīnišķīgas telpas – lieliska jaunā studiju telpa un fantastiska veranda ēkas rietumu galā. Karstumā tā bija milzīgs glābiņš. Verandā veidojās radoša atmosfēra – varējām piesēst, patērzēt, atvilkt elpu. Dalībnieki plenērā mainās, no ļoti senajiem (māksliniekiem brāļiem Ģērmaņiem, piemēram) nebija atbraucis neviens. Piedalījās Aleksandrs Ņeberekutins, kuram ir ļoti skaisti darbi. Man vairāk patīk viņa eļļas darbi, un patīkami skatīties, kā autors strādā. Viņš ir arī dāsns ar padomiem, kas plenēros ir pats labākais faktors. Es pati Vestienā uzgleznoju muižas ēku un ezeru. Plenēra laikā bija jābūt darbā, tāpēc Vestienā biju uz pāris dienām.
30.06.2023.