A. Eglīša Ļaudonas pamatskolas skolotāja AIJA DRIKSNA (dz. Bērziņa) ir viena no tām skolas absolventēm, kuru joprojām atceras gan skolasbiedri, gan viņas audzēkņi, jo viņa nekad nav bijusi malā stāvētāja. Teicami un labi mācījusies (vidusskolu piecu ballu sistēmā beigusi ar ļoti augstu vidējo atzīmi — 4,67, bet augstskolu — ar sarkano diplomu), ne tikai pati aktīvi piedalījusies sabiedriskajā dzīvē, bet arī iesaistījusi citus.
Arī šotrešdien ar Aiju tikāmies viņas darbavietā pēc tam, kad tikai dienu iepriekš viņa bija beigusi šūt tautastērpus šīs vasaras nozīmīgākajam notikumam.
– Šie man būs jau astotie Dziesmu un deju svētki. piekto reizi uz svētkiem došos ar Ļaudonas jaukto kori "Lai top", – atklāj Aija. – Gana liels darbs ir gan kā kora prezidentei un dalībniecei, gan kā kora ģērbējai.
Gatavojoties šīs vasaras dziesmu svētkiem, tika uzšūti 26 krekli. Vairāk vai mazāk palīgā nāca arī kora dalībnieki. Tik daudz, kā pēdējās nedēļās, sen nebiju šuvusi. Taču kora labā nekā nav žēl! Ne tas vien ir šūts.
Neticami, bet koris „Lai top!" ir iekāpis jau savas darbības 25. gadā, gadsimta ceturkšņa jubileju atzīmēsim nākamā gada 27. februārī. Patlaban mūsu kori jau piecus gadus vada diriģents Jānis Trūps, bet pirms tam mums visas bija diriģentes – Valda Jermanova no Varakļāniem, Aina Miezīte, Anita Melnupa.
– Dziedāšana, kā atceros, tev mīļa bija jau no skolas sola un tā nav mazinājusies arī nākamajos dzīves gados.
– O, jā, dziedāšana man ir jau asinīs. Vecāki teica, ka dziedāt esmu sākusi ātrāk nekā runāt, jo tētis spēlēja akordeonu un es to akordeonu esmu šūpinājusi un kaut ko dungojusi pie sevis. Dziesma patiešām ar mani kopā ir bijusi nemitīgi gan skolas gados, gan vēlāk. Ja kādreiz būtu pierakstījusi, cik dziesmu koncertos ir izdziedāts, skaitlis būtu iespaidīgs. Savulaik skolotājs Pēteris Mihailovs pierakstīja, bet es neesmu tik čakla. Toties es veidoju hroniku – top jau septītā mape.
– Interesanti, ka tev ir divas skolas – jaunā skolas ēka, kurā strādā, un tā, kurā esi mācījusies 12 gadus un uz kuru arī ikdienā vari nolūkoties.
– Mūsu klase ir pēdējais izlaidums vecajā skolas ēkā. Tas notika 1977. gada 25. jūnijā, un vidusskolas vēsturē esam iegājuši kā 24. izlaidums. Man, protams, ļoti žēl, ka šajā mācību gadā pārtapām par Ļaudonas pamatskolu. Taču diemžēl tāda ir valsts politika. Paskatoties karti, kur nākotnē iecerēts saglabāt vidusskolas, tie ir tikai daži vai padsmit punkti visā Latvijā.
Tiesa, arī bērnu, kuri vēlētos mācīties vidusskolas klasēs, nav tik daudz. Turklāt ir ļoti mainījusies bērnu attieksme. Negatīvi izglītības līmeni tomēr ir ietekmējuši šie divi kovida gadi, kad mācības notika attālināti. To es ļoti jutu pie saviem sākumskolas audzēkņiem, jo visu saglābt, kas tika zaudēts, mācoties mājās, nav iespējams. Šajā laikā iezīmējās divas tendences – vecāku pāraprūpe, kad saviem bērniem tika palīdzēts pat pārlieku daudz, vai pretējā situācija, kad netika palīdzēts vispār, un tad jau arī sekmes ir kā nu kuram.
Bērniem gan es vienmēr saku, ka bez darba rezultāta nebūs. Lielisks piemērs ir mūsu Latvijas hokeja izlase, tās fantastiskā uzvara un izcīnītās bronzas medaļas pasaules čempionātā. Cīņām hokeja arēnā ar lielu aizrautību sekoja visa Latvija, un es bērniem jautāju – vai pamanījāt, ko teica izlases galvenais treneris Harijs Vītoliņš, hokejisti, ka tam visam pamatā ir smags darbs, un vai izpratāt šo atziņu, ka, lai dzīvē kaut ko sasniegtu, ir ļoti cītīgi jāstrādā un ļoti cītīgi jāmācās.
– Skolēni droši vien ir dažādi.
– Tā ir bijis vienmēr, bet tagad, kad visus ir pārņēmušas mūsdienu tehnoloģijas, man ir žēl uz viņiem skatīties. Kādi viņiem ir augumiņi, sakumpuši no skatīšanās telefonā – vai tiešām starpbrīžos jāsēž rindā pie telefoniem tā vietā, lai komunicētu savā starpā?
Bet katrai rungai, kā es saku, ir divi gali. Nenoliedzami, mūsdienu tehnoloģijas ir ļoti liels ieguvums, bet ne tad, ja ar tām pārlieku aizraujas un nekas cits neinteresē. Un to nesakām tikai mēs, skolotāji, satraukumu jau pauž mediķi. Esmu gandarīta, ka vismaz savā klasē esmu panākusi, ka telefoni vismaz uz kādu laiku tiek nolikti malā, jo, ja visu starpbrīdi neko citu nedara, kā vien telefonā spēlē spēlītes, arī stundā nespēj koncentrēties.
Šinī ziņā tagad ir daudz grūtāk. Agrāk, kā atceroties smejamies, viens telefons bija uz visu mazo ciematiņu, kad zvanīt pie kaimiņa gāja tikai ārkārtas gadījumos. Tagad telefoni ir visiem bērniem, bet viņi savstarpēji nesazvanās. Arī tad, kad mācības notika attālināti, viņi tikpat kā neizmantoja šīs iespējas, kaut gan var rakstīt e-klasē vai aizsūtīt īsziņu, vai piezvanīt. Katrā ziņā es visu laiku viņus uz to mudinu.
– Kāpēc izvēlējies skolotājas profesiju un nolēmi studēt Liepājas pedagoģiskajā institūtā, kur ieguvi pamatskolas skolotājas specialitāti?
– Šis lēmums nebija viegls. Tad, kad visus mācību priekšmetus apgūsti vienlīdz labi, ir grūti izlemt. To, ka gribu strādāt izglītības jomā, gan zināju diezgan droši, jo mana mamma bija bērnudārza vadītāja un arī māsa Vēsma jau strādāja par matemātikas skolotāju.
Nolēmu pirmajā gadā pēc vidusskolas beigšanas vēl nekur nestāties. To veicināja arī skolas direktores Rasmas Lencbergas aicinājums pastrādāt skolā un apdomāt savu izvēli. Atceros, kā mani skolotājas darbā ievadīja Olga Grundmane un izskaidroja, kā pareizi stundu sadalīt vairākās daļās. Kad devos uz pirmo stundu, domāju, ka sirds pa muti izkāps ārā. Toties tad, kad jau studiju laikā sākās prakse Liepājas 10. skolā, man uzreiz pateica – jūs esat jau strādājusi un stundas vadījusi. Acīmredzot vairs nebija to baiļu, tā satraukuma un arī kādas iemaņas bija jau izveidojušās plus iegūtās jaunās zināšanas Liepājas pedagoģiskajā institūtā. Liepājā īsti negribēja ticēt, ka esmu no Madonas puses, jo runāju pareizi, bet par to varu pateikties Antonijai Uržai un Ārijai Mūrmanei, kuras man mācīja latviešu valodu. Es ļoti augstu vērtēju tā laika pasniedzējus augstskolā – cepuri nost! Brīnišķīgi pasniedzēji un arī dziļas zināšanas. Mēs taču tolaik pat sestdienās mācījāmies. Tāda metodika tika pasniegta, un arī prakses bija pamatīgas.
Arī tagad jaunajā kompetenču izglītībā joprojām grāmatas it kā ir, bet reāli to trūkst, jo cik tad valsts iedod tos līdzekļus grāmatu iegādei – tā ir tikai kripatiņa. Es vienmēr atceros, kā profesors Mencis, tik daudzu mācību grāmatu autors, teica, ka tieši tāpēc jau viņi, grāmatu autori, esot, lai mēs, skolotāji, vienkārši varētu iet klasē un strādāt. Turpretī tagad mēs esam nolikti profesora Menča vietā – sak', meklējiet, atrodiet! Jājautā, vai tas ir tā vērts, ka tik daudz ir jāatrod internetā, jāprintē, jādrukā, ekrānā jāveras. Par to netiek domāts, un skolotājs ir padarīts par tādu kā ķīlnieku, kurš apkrauts ar tādiem darbiem, kas, manuprāt, nebūtu jādara, un tie pilnībā netiek arī apmaksāti.
– Kādas ir tavas domas par šogad ieviesto jauninājumu –
9. klašu centralizētajiem eksāmeniem?
– Savā ziņā tie paralizē ierasto darbu skolā. Mums jābrauc novērot, bet stundas līdz mācību gada beigām neviens nav atcēlis. Mācību pārzinis saķēra galvu – kā lai izmaina stundu grafiku, lai bērni būtu nodarbināti un būtu skolotāji, kas viņus šajā laikā māca? Vai tad skolotāji neprot vai nespēj izlabot 9. klašu audzēkņu pārbaudes darbus? Visus gadus taču tas ir darīts. Es, protams, nezinu, varbūt Latvijā ir skolas, kur notiek kāda šmaukšanās, bet Ļaudonā tā nav. Turklāt devītajiem arī augstskolās vēl nav jāstājas. Kas zinībās ir spēcīgāks, lai iet uz ģimnāziju, citiem vārdiem – lai izvēlas izglītības iestādi atbilstoši interesēm un mācību rezultātiem.
AGRA VECKALNIŅA foto
30.06.2023.