Pagājuši 82 gadi kopš 1941. gada 14. jūnija baisajiem notikumiem. Latvijā šajā datumā tika izsūtīti vairāk nekā 15 tūkstoši cilvēku, tajā skaitā mazi bērni, sirmgalvji, un aiz katra no viņiem ir traģēdijas, mokas, sāpes, nedzīstošas brūces, un zem katra likteņa nav tikai fakts, bet arī morāle, apsūdzības — bez noilguma.
Trešdien traģiskos notikumus pieminēja visā Latvijā. Ļaudis rīta pusē pulcējās arī Madonā represēto piemiņas vietā pie Šķeltā akmens. Piemiņas brīdi atklāja LELB mācītājs Viesturs Rikveilis.
„Kaut jau 82 gadi mūs šķir no šiem baisajiem notikumiem un nav vairs daudz mūsu vidū to cilvēku, kam bija lemts piedzīvot tos, tautas atmiņā šī diena saglabāsies mūžīgi. Šeit, pie Madonas dzelzceļa stacijas, tāpat kā daudzās citās vietās Latvijā, sākās daudzu cilvēku sāpju ceļš, daudzi no viņiem redzēja savu dzimteni pēdējo reizi. Vārdi, kurus mēs dzirdējām nosaucam pagājušā gada piemiņas pasākumā, uz visiem laikiem būs ierakstīti mūsu tautas vēsturē zelta burtiem," uzsvēra mācītājs, piebilstot, ka šis datums mums ir nozīmīgs ne tikai kā ciešanu piemiņa. „Tas ir arī jauna sākuma un visas tautas atmodas datums, kad 1987. gada 14. jūnijā, pirmajā atklātajā piemiņas dienā, pirmo reizi atklāti tika nolikti ziedi pie Brīvības pieminekļa. Šo varonīgo soli toreiz spēra cilvēktiesību grupa „Helsinki 86".
Un gadu vēlāk, 1988. gada 14. jūnijā, kad jau lielas cilvēku masas pulcējās ap toreizējo Kongresu namu, kur es arī toreiz biju, tieši manu acu priekšā, kaut kur ļaužu vidū pirmo reizi visā atklātībā tika pacelts mūsu sarkanbaltsarkanais karogs. Karogs, ko jūs, toreiz jau sirmie vīri un sievas, bijāt saglabājuši un iznesuši cauri visiem okupācijas gadiem."
Mācītājs klātesošajiem atgādināja pravieša Jeremijas grāmatas 29. nodaļā rakstīto: „Tā saka Kungs, Dievs, Es atkal par jums gādāšu un izpildīšu savu apsolījumu, ka Es jūs atvedīšu atpakaļ šinī vietā. Jo Es zinu, kādas Man domas par jums, saka tas Kungs, miera un glābšanas domas, ka Es jums beigās došu to, ko jūs cerat. Kad jūs Mani piesauksit, Es jums atbildēšu, un, kad jūs nāksit un Mani pielūgsit, Es jūs paklausīšu. Kad jūs Mani meklēsit, jūs Mani atradīsit. Ja jūs no visas sirds Mani meklēsit, Es būšu atrodams, tā saka tas Kungs, un Es jūs salasīšu kopā no visām tautām un no visām tām vietām, uz kurieni Es jūs izraidīju, saka tas Kungs, un atvedīšu jūs atpakaļ tanī vietā, no kurienes jūs tikāt aizvesti."
„Dievs ir vienas lūgšanas attālumā. Un Viņš vienmēr bija vienas lūgšanas attālumā mūsu tēviem viņu visgrūtākajos brīžos, smagā darbā svešumā, badā un aukstumā, un Viņš ir atvedis viņus atpakaļ tajā vietā, no kurienes viņi tika aizvesti. Viņš atveda viņus atpakaļ, lai dzīve varētu sākties no jauna. Lai mēs varētu dzīvot mierīgā valstī, zem mierīgām debesīm.
Mēs neesam pilnīgā drošībā, un mēs nekad nebūsim pilnīgā drošībā. Karš pret miermīlīgo Ukrainu liecina, ka mūsu austrumu kaimiņš nav mainījis savu agresīvo dabu un nav mainījusies cilvēka grēcīgā daba. Bet Dievs arī tagad ir lūgšanas attālumā no tiem, kas Viņu no sirds lūdz. Un tas dod mums drosmi, spēku un paļāvību ticībai nākotnei. Latvijas un mūsu katra nākotnei," atgādināja Viesturs Rikveilis.
Pagātnes nospiedumi vēl tagad jūtami
Savās atmiņās dalījās un klātesošos uzrunāja arī Latvijas brīvvalsts ģenerāļa Jāņa Ezeriņa meita Benita Tauriņa, kas pateicās visiem, kuri atceras šo melno dienu Latvijas vēsturē un ir atnākuši to pieminēt ar ziediem un līdzjūtības vārdiem, kā arī tiem, kuri šo piemiņas brīdi sarūpējuši.
„1941. gada 14. jūnijā mani no šeit pat blakus esošās platformas iecēla lopu vagonā, iecēla – es pat nevarēju iekāpt. Biju maziņa, biju bērns. Un es uzskatu, ka šis fakts man dod tiesības, šeit stāvot, runāt un izteikt savas personīgās domas. Neteikšu standartfrāzes, runāšu vienkāršā valodā.
Ziedi, saule, asaras. Bez tā šodien nevar. Bet arī tur, tālajā Sibīrijā, brīvā dabā zied skaisti ziedi – peonijas, dzeltenas lilijas, ciedrās aizmetušies gardie riekstu čiekuri.
Dievs mums ir dāvājis tik skaistu un bagātu planētu, sagādājis visu nepieciešamo, lai mēs dzīvotu, priecātos, pārraudzītu un koptu to. Bet ko darām mēs, cilvēki? Par ko esam pārvērtuši Dieva radīto? Alkatībā gandrīz viss sagandēts, izpostīts. Daba protestē, liek saprast, ka pieļaujam daudz aplamību. Nedzīvojam pēc Dieva likumiem. Sirdis nocietinātas, sirdsapziņa klusē. Dienā mirst tūkstošiem cilvēku. Vai tas ir normāli? Mirst jauni cilvēki, neizbaudījuši lielāko laimi – dzīvot. Valda nauda! Kur šodien atrast stūrīti uz mazās planētas, kur valdītu miers un cilvēkiem būtu labs prāts? Kur? Slimības, kari, katastrofas…
Nevar Dievam tikai lūgt svētīt Latviju. Ko dari pats? Vai esi godīgs. Domājam! Tas globāli.
Tagad lokāli. Ik dienu dzirdam, redzam, lasām it kā latviskus tekstus: korupcija, optimizācija, reformācija, transformācija, robotizācija, mākslīgais intelekts, pēdējās dienās uzradies dinamisms. Tas nu patiešām iedveš bailes. Vai pēc lielām it kā darbībām ir labāk, lētāk, ērtāk? Caur lielo lupu nevaram saskatīt vai sajust – kur augstie rezultāti, kur ieguvums? Gribas saukt – prātiņ, kur kavējies, nāc mājās! Tevi gaida Rīgā augstos namos. Komunisma ideju saindētie vecie partijnieki savas kartes neesot vis sadedzinājuši. Kas zina! Jau tagad Glorija un Rosļikovs sēž Latvijas Saeimā un lemj par Latvijas un mūsu likteņiem! Tik tālu nu esam. Kas būs pēc nākamajām vēlēšanām? Ja latvieši turpinās slimot ar kašķi, pie laba gala tas nevedīs.
Sāpīgi un neērti uzzināt, ka arī represētie sastāvējuši Staļina partijā, daži pat bijuši tuvu drošības dienestiem. Kamols kaklā! Kā ar to var sadzīvot? Esam tik bailīgi, gļēvi, vienaldzīgi. Komunisma nospiedumi vēl tagad jūtami. Visas cerības uz jauno paaudzi.
Piedodiet, ja kādu aizskāru. Ceru, ka mūsu mīļie piedos skarbo runu šeit un šodien. Drīzāk nepiedos gļēvo klusēšanu. Lai Dievs jūs svētī un pasargā!"
Paldies par stiprumu un garaspēku
Novada pašvaldības vārdā piemiņas brīža dalībniekus uzrunāja Madonas novada domes priekšsēdētāja vietnieks Artūrs Čačka: „Latvijā 1941. gada 14. jūnijā norisinājās ļoti traģiski notikumi. Šajās dienās uz Tālajiem Austrumiem tika izsūtīti vairāk nekā 15 tūkstoši cilvēku, un tikai nedaudz vairāk nekā pusei no viņiem bija lemts atgriezties, četrdesmit procenti palika tur. Šī vardarbība tika vērsta pret visu šo iedzīvotāju kopumu, kas tika izsūtīti, pret ģimenes locekļiem, kuri palika šeit. Ir pagājuši vairāk nekā 80 gadu, un daudzas dzīvās liecības ir aizgājušas mūžībā. Mums ir palikusi tikai neliela saujiņa to cilvēku, kuri tika maziņi izsūtīti vai piedzima tur un ir atgriezušies, kuri var dot šo liecību vēl šodien šeit. Arī manā dzimtā ir tādi cilvēki, kuri tika aizvesti izsūtījumā, gan arī vēlāk kā mežabrāļi tika izsūtīti uz tālo Sibīriju. Ņemot vērā, ka cilvēks nav mūžīgs, aiz sevis vajag atstāt kādas atmiņas par šo laiku. Par to domājot, mans vectēva brālis Laimonis Skride, kas tika izsūtīts 1949. gadā uz Kolimu, rakstīja savu dienasgrāmatu – atmiņu stāstu par šo laiku. Un mēs pagājušajā gadā, pateicoties Skrides fondam, izdevām šo atmiņu stāstu „Piezīmes par manu dzīves staigājumu 1949-1959". Uz vāka tam ir viņa zīmētā Kolimas ainava."
Artūrs Čačka nolasīja arī dažus citātus no grāmatas, kas tapusi 2001. un 2002. gadā, atceroties izsūtījuma gadus – kā viņš pats raksta, „kamēr vēl nav zudusi atmiņu saikne ar nodzīvotajiem gadiem".
Par represijās cietušo garaspēku, stiprumu un drosmi klātesošajiem pateicās Madonas novadpētniecības un mākslas muzeja izglītojošā darba nodaļas vadītāja Zane Grīnvalde. „Mēs, šodienas paaudze, varam to mācīties no jums. To es arī vēlētos novēlēt mūsu jaunajai paaudzei. Mācīties no jums, kā nepagurt, kā nesalūzt, kā cīnīties par savām vērtībām, kas mums kā valstij, kā nācijai ir svarīgas. Šodien mēs atceramies notikumus pirms 82 gadiem, tāpat represijas 1949. gadā. Mēs to nedrīkstam aizmirst – tas ir mūsu pienākums, par ko atcerēties, par ko runāt, par ko stāstīt paaudzēm, kurām vārds „represijas" šķiet kaut kas svešs, jo viņi ar to nav saskārušies, bet mēs ļoti labi redzam, ka šodien, 21. gadsimtā, represijas atkārtojas. Mums visiem ir šķitis, ka tas, kas notika 1941. un 1949. gadā, nekad pasaulē neatkārtosies, bet mēs redzam, kas notiek Ukrainā, ar ļoti lielu nežēlību. Tieši tāpat, kā tas notika pirms daudziem gadu desmitiem. Mēs – Latvijā dzīvojošie – izprotam to, kas notiek Ukrainā, mēs zinām, par ko Ukrainas tauta cīnās, bet plašā pasaule, šķiet, to tikai tagad ir aptvērusi. Tas, ko dara mūsu austrumu kaimiņš, ir meli, tā ir nežēlastība pret cilvēci, tā ir varaskāre, kura būtu mums, cilvēkiem, jāaptur ar savu gribasspēku, ar savu drosmi cīnīties par savu valsti, par savām vērtībām."
16.06.2023.