23. maija agrs rīts, mostas putni, saule gājuma trasē, pie Madonas kultūras nama klusi piestāj Pētera lielais buss, no visām pusēm saspieto Madonas seniori, kopskaitā 47 ceļotgribētāji, lai iepazītu Vecpiebalgas puses darbīgos amatniekus un apmeklētu ievērojamu rakstnieku muzejus, un līdzi arī savs gids, kas mikrofonā iepazīstina ar mūsu novada izciliem cilvēkiem.
Nemanot jau tuvojamies pirmajai tikšanās vietai, Vecpiebalgas atjaunotajai luterāņu baznīcai, kur mūs sagaida smaidošā rakstniece Inguna Bauere, kas iepazīstina ar savu plašo, daudzo grāmatu klāstu, kurās atainoti izcilu cilvēku dzīves līkloči 19.-20. gadsimtā. Varam skatīt arī grāmatas, kuras sagādājusi Beāte.
Vai ir vēl kas tāds, ko tev nekad intervijās nejautā, bet ko tu vēlētos pateikt, jautājam rakstniecei.
– Gribētu novēlēt cilvēkiem būt iejūtīgākiem, ieklausīties citos. Vecajiem jaunajos un jaunajiem vecajos. Bet vispār – savā starpā runāt, jo mēs to esam aizmirsuši. Kaut ko mēģinām neteikt, slēpt un beigu beigās saprotam, ka tomēr nevajadzēja noklusēt. Tad nožēlojam. Cilvēkam vajag iemācīties apklust, paklausīties un tikai tad runāt, – tā Inguna Bauere.
Tālāk ceļš ved uz Inešiem, kur tiekamies ar porcelāna rūpnīcas īpašnieku, mākslinieku Jāni Roni, ar interesi klausāmies, kā top brīnumskaistie darbiņi, varam arī pamēģināt izveidot kādu figūriņu. Inešu muižā iekārtots skaists veikaliņš ar mākslinieka darbiņiem, kurus interesenti var iegādāties.
Turpat apmeklējam sveču liešanas darbnīcu, kur var iemēģināt prasmes sveču liešanā ar dažādām dabiskām smaržām, prasmīgu meiteņu padomos ieklausoties, iepirkties sev un dāvaniņām.
Diena jau tuvojas pusdienlaikam, maza pauzīte, un ceļojam tālāk, baudot skaisto Vecpiebalgas novadu, skatot ziedošo dabu, skaisti iekoptos dārzus pie viensētām.
„Kā zaru no ābeles dārziņa –
Tā mani no tevis noplēsa.
Un, kā viņš tur novīta, kājām mīts,
Tā miršu es, vientulis, svešumā dzīts." (K. Skalbe)
Esam pie Kārļa Skalbes muzeja, tiekam laipni sagaidīti, muzeja saimniece izrāda telpas, kas domātas kā vasaras māja, ar ļoti interesantu arhitektūru, savdabīgu, vienīgo, ko pats rakstnieks iecerējis savai ģimenei. Tagad muzejs pieder Vecpiebalgai, ko dāvājis rakstnieka mazdēls mūsu Latvijai. Uz atvadām pie senā pianīno Anita nospēlē kopdziesmu senioru kora izpildījumā. Ārpusē vēl maza pauzīte, Teklas rotaļa, fiziska aktivitāte, smaidīgi, labām emocijām bagātināti atvadāmies no Vecpiebalgas, lai dotos uz Brīvdabas muzeja filiāli „Vēveri".
Šeit mūsu Latvijas skaistums apskauj ikkatru dvēseli…
To veido četrpadsmit rūpīgi uzturētas ēkas un viens no muzeja lepnumiem – no iznīcības glābtās un daļēji restaurētās dzirnavas. Ik pa laikam „Vēveros" gaisā uzjundī svaigi ceptu pankūku vai tikko no krāsns izņemtas rudzu maizes smarža. Tāpat apmeklētājiem ir iespēja iesēsties stellēs, pabrīnīties par kādu no Vientiešu dzimtas izgudrojumiem un ielūkoties īstā lauku bodītē.
„Vēveru" uzraugs Edgars mūs vēl negaidīja, pļāva zāli; ātri saposās, un tiekam iepazīstināti ar 400 gadu vecajām ēkām, katrā mājā dzīvoja amatnieki, jo kalnainā vietā lāga ar lauksaimniecību nevarēja nodarboties, sestdienās notika ballītes, iepazīšanās. Ātri iztek ciemošanās laiks, jādodas uz māju pusi.
Ceļojums tuvojas izskaņai, vēl gids pastāsta par Liezēres puses izciliem ļaudīm, un tuvojamies mūsu godu saimnieces Silvijas Čurkstes ģimenes skaisti iekoptajiem „Lielajiem Kupriem". Nāk pretī smaidīgā, šarmantā Silvija, laipni aicinot uz sagatavoto zāļu tēju, izrāda seno mūra ēku, kas saviem spēkiem veiksmīgi atjaunota, parāda nelielu filmiņu par šo vietu.
Atvadāmies ar cerību vēl tikties neformālā gaisotnē kādreiz…
Paldies Beātei par brīnišķo maršrutu pa Latvijas skaistākā novada ieskatu.
09.06.2023.