Šāgada Madonas novada pašvaldības rīkotās tikšanās vairākos pagastos iezīmēja, ka ceļi joprojām ir viena no galvenajām problēmām, kas satrauc iedzīvotājus. Arī zemniekam ANDREJAM LEVIM Sarkaņu pagastā rūp, lai ceļi būtu izbraucami gan ziemā, gan pavasarī, gan vasarā un rudenī, pie tam līdz katrai viensētai laukos, un lai, braucot pa tiem, nebūtu jālauž mašīnas. Uzteicami, ka ziemā pašvaldība ceļus tīra līdz katrai mājai, bet kā ar greiderēšanu vasarā?
– Jums vajadzēja atbraukt nedēļu ātrāk, – sagaidot mūs savu māju „Andruškas" pagalmā, uzsver Andrejs Levis. – Tad te viss izskatījās citādāk, ceļš bija izdauzīts, jo tad vēl mežu stingri zāģēja, kokvedēji daudz brauca, bet tagad par savu naudu to esam nogreiderējuši un pielabojuši. No tā līkuma kādas 12 kravas uzbērām, paši izlīdzinājām, kaut kā jau ar savu naudiņu mēģinām tikt galā.
Atceros, kā pagasts kādreiz arī mūsu ceļu greiderēja. Tas vēl kādu laiku tika darīts arī pēc tam, kad nomainījās pagasta vadība, bet tad pārtrauca, kaut gan tam cauri brauc piena mašīna, savu reizi ātrie izbrauc, pasta mašīna. Pagasta pārvaldes vadītājs Sandis Kalniņš skaidroja – viņš negribot nepatikšanas, jo tas nav pagasta servitūta ceļš un pašvaldība neesot tiesīga šādus darbus veikt.
Bet te taču arī dzīvo cilvēki, te ir piecas mājas, vairākas zemnieku saimniecības. Mums ir gaļas lopi (skaitās tīršķirnes audzētava), nedaudz tālāk ir divas slaucamo govju fermiņas, aitu ferma. Turpat netālu dzīvo astoņdesmitgadīga pensionāre, kur savu mūžu ceļš nav greiderēts. Pāri upītei represētais Finartijs dzīvo, un arī tur ceļš netiek greiderēts. Tāpat nedaudz tālāk Tiltagalā, kopš tur uz dzīvi pārcēlies Andrejs, arī politiski represētais, ceļš greideri nav redzējis.
Esmu daudz braucis pa Latviju, savulaik pat 800 km dienā. Bieži esmu bijis Latgalē un varu teikt, ka ceļi tur ir daudz labāki nekā pie mums. Braucot no Barkavas uz Degumniekiem, pirms Degumniekiem par Eiropas naudu ir pilnīgi jauns ceļš vairāk nekā kilometra garumā, kas ved uz divām fermām, uztaisīts.
Latgalē greiderē arī lauku ceļus. Arī tepat Praulienā ceļu gar veco lidlauku greiderē, bet priekš mums tādai lietai nav naudas. Katrā ziņā man tāda kārtība nav saprotama, vienā valstī taču dzīvojam.
– Vai šajos gados ir bijuši mēģinājumi tomēr mainīt situāciju par labu šeit dzīvojošajiem iedzīvotājiem?
– Tas velkas jau gadiem ilgi. Savulaik par to runājām ar Andreju Ceļapīteru, ka viss tiks pārmērīts, lai to varētu noteikt par pagasta servitūta ceļu. Sarkaņos un Biksērē pat notika iedzīvotāju sapulce. Tad Madonas novada pašvaldības izpildvarā parādījās Robalte un iesaistījās šīs problēmas risināšanā. Lika savākt parakstus, ka mēs tam piekrītam, bet… pazuda gan Robalte, gan paraksti, un nekas nav pavirzījies uz priekšu.
Diemžēl tas, ka arī mēs te visi maksājam nodokļus, nevienu īpaši neinteresē, bet arī tie veido daļu no pašvaldības budžeta un droši vien arī „pagastveča" algas. Kādreiz „pagastvecis" vai dāma bija saimnieks savā pagastā. Pazina visus iedzīvotājus, zināja viņu vajadzības un problēmas, kāda palīdzība katram nepieciešama. Kā, piemēram, ilggadējā ciema priekšniece Ieva Stiprā.
Taču, ja jāvada divi un pat trīs pagasti, to visu ir grūti iespēt. Bet varbūt vēl kādus divus pagastus var pielikt klāt, nedēļā jau ir piecas darbdienas, katram pagastam pa vienai sanāktu, un arī pašvaldībai uz tā rēķina kāda naudiņa ietaupītos…
Tagad Madonas novada domes priekšsēdētājs Agris Lungevičs aicina tikties, lai visu saistībā ar mūsu ceļa epopeju izrunātu un mēģinātu kaut ko lietas labā darīt.
– Kāds ir jūsu redzējums par dzīvi Latvijā, mūsu valdību, gaidāmajām prezidenta vēlēšanām?
– Es mūsu valdības vadītāju Kariņu kaut kā īsti neizprotu. Nupat nāca ar paziņojumu, ka pensijas vecums jāpalielina. Otra viņa ašā ideja, ka arī slimnīcu mums par daudz, bet diez vai tā ir. Pēc statistikas uz tūkstoš iedzīvotājiem Latvijā ir 3,4 ārsti, lietuviešiem – 6,5, māsu mums ir 4,6, bet Skandināvijā – no 15 līdz 17. Bet mums saka, ka slimnīcu par daudz, pensionāru par daudz. Dzimstība krīt, skolas slēdz, arī ar infrastruktūru ir tā, kā ir, un jauni cilvēki laižas prom. Kaut kā mēs ekonomijā netiekam līdzi, gandrīz visur esam pēdējie. Arī lietuvieši un igauņi mūs ir apsteiguši. Taču arī cilvēki Latvijā ir strādīgi. Laikam jau ar to valdību mums nav veicies. Kā nupat vienā no raidījumiem teica kāds koalīcijas politiķis, ka Kariņš laikā, kad viņš bijis ministrs, tikai reizi esot piezvanījis. Bet premjeram jau būtu jātur rūpe un jāseko visu ministriju darbam, tas jākoordinē.
Arī kovida laikā, kad ES piešķīra lielus līdzekļus, Kariņš teica: nāciet, galds ir uzklāts, naudas ir daudz… Nezinu, kas tas ir – bērnišķība, stulbums vai lielummānija. Tā taču ir aizņemtā nauda, kura būs jāatdod.
Nezinu, varbūt domāju nepareizi, bet nākamais Valsts prezidents varētu būt Pīlēns. Viņš ir uzņēmējs, ar lielu pieredzi. Levitam nav arī nepieciešamā vairākuma atbalsta. Kariņš ir izteicies, ka būtu labi, ja koalīcija vienotos par vienu kandidātu. Bet „Apvienotais saraksts" jau nebalsos, tad jau Pīlēnu viņi nevirzītu.
– Jūs esat dzimis Sarkaņos.
– Jā, esmu dzimis Sarkaņos, un arī tagad te dzīvoju, bet pa vidu esmu dzīvojis un strādājis arī citur. Tad atgriezos dzimtajā pusē. Šī ir sievas Intas vecāsmātes māja. Kolosāls, ļoti labestīgs cilvēks bija. Kādu gadu sanāca vēl kopā šajās mājās padzīvot, tikai dažu dienu pietrūka līdz 90 gadu jubilejai.
Uz šejieni pārnācām dzīvot 1988. gadā. Saimniecības vadītājs Jānis Rauda teica, ka veterinārārsta štata vietas atbilstoši manai izglītībai nav, bet varot piedāvāt darbu palīgsaimniecībā, kam piekritu.
Kad sāka dot zemi, izveidojām zemnieku saimniecību. Patlaban kopā ar iznomāto zemi mums ir 280 hektāru. Brīvu zemju, ko nomāt vēl, Sarkaņu pusē, līdzīgi kā daudzviet citur, gan nav. Sākumā visu ko izmēģinājām. Vispirms tikām līdz 15 piena govīm. Tad „Cesvaines pienā" mainījās īpašnieki. Un no visiem sāka pieņemt bezšķiras pienu, maksājot 6 santīmus litrā. To bija grūti saprast un izturēt. Turklāt vienubrīd eksistēja tāda sistēma, ka naudu vispār negribēja maksāt. Ja pie tās gribēja tikt, bija jābrauc uz rūpnīcu, kur vadītājs, krievu tautības cilvēks, vēl prasīja – kāpēc to naudu vajag? Vienu reizi arī pats biju aizbraucis. Tas bija pazemojoši!
Tas bija arī laiks, kad samaksu par pienu piedāvāja graudā, varēja ņemt sieru, sviestu. Atceros, ka viena kaimiņiene aizbraukusi uz rūpnīcu un teikusi, ka gribot bezšķiras sviestu. Tur teikuši: tāda viņiem neesot, rūpnīcā tiekot ražots augstākā labuma sviests. Bet kā tādu no bezšķiras piena iespējams izgatavot, brīnījusies kaimiņiene.
Tad arī mēs metām mieru. Toreiz vēl gateris kolhozā bija, un tur kādu laiku uz maiņām varēju pastrādāt – kaltējām, ēvelējām un eksportējām. Tad iestājāmies Eiropas Savienībā, un zēni sāka braukt prom. Pamēģinājām citā sastāvā, bet darbs nevedās, un metām mieru.
Pārgājām uz gaļas lopiem. Pirmos vēl iegādājāmies padomju laiku norietā, kad pastāvēja valsts šķirnes lopu audzētava „Aiviekste" Ošupē. Nopirku trīs bullēnus, teles, un tā viņi savā vaļā staigāja un vairojās.
Audzējām arī graudaugus, bet tiem cenas deviņdesmitajos gados nebija nekādas. Atceros, griķu kravu aizvedu uz Līgatni, kur maksāja 70 latu par tonnu, bet kvieši gāja par 20 latiem. Esmu sniedzis arī transporta pakalpojumus. Katrā ziņā visus šos gadus dīkā neesmu sēdējis, visu laiku esmu darbojies. Dzīvojam un iztiekam normāli, taču strādā, kā gribi, bet bez aizdevumiem un līzingiem, lai sapirktu tehniku, tomēr nevar iztikt un saimniekot. Arī bērni auga. Bija jāskolo. Bērni ir izvēlējušies ārsta
un jurista profesiju.
– Vai ir jau padomā, kam varētu uzticēt sava mūža loloju-
mu – zemnieku saimniecību?
– Es nevienu bērnu neesmu spiedis ar varu izvēlēties lauksaimniecību, kurā visu mūžu esmu iekšā ar visu sirdi. Vienīgi uzstāju, ka ir jāmācās un jāiegūst profesija. Zemnieku saimniecība joprojām vēl ir uz mana vārda, bet pamazām jau formēsim uz dēla vārda, jo dēls Andris ir tā kā ar mieru. Pakāpeniski pārejam uz graudkopību, jo tas ir vieglāk un tas vairāk ir sezonāls darbs. To Andrim būs arī vieglāk apvienot ar traumatologa darbu slimnīcā. Bet problēmu lauksaimniecībā, protams, netrūkst. Nupat pupas 10 hektāru platībā iesējām. Zosis nāk bariem, nevaram vien atgainīt. Esam iesējuši arī auzas, zirņus, bet griķus sēsim maijā pēc salnām. Katrā ziņā zemi kopt nav viegls darbs.
AGRA VECKALNIŅA foto
28.04.2023.