Vestienas pagasta pārvaldes vadītāja pienākumu izpildi atkārtoti uzņēmusies MARIKA VEIBA, vienlaikus turpinot īpašumu uzturēšanas nodaļas vadīšanu. Savulaik, jau 2017. gadā uzsākot vadīt pagasta pārvaldi, tam pamatā bijis patriotisms pret savu dzimto pusi un vēlme palīdzēt to attīstīt.
Pēc tam, kad divi gadi nostrādāti šai amatā, novadā sākts virzīties uz modeli – viens vadītājs uz diviem pagastiem. – Kad prasīja, vai nevēlos uzņemties Liezēres, Vestienas pagasta vadību, neticēju, ka citā pagastā es varētu strādāt ar tādu atdevi, lai tie abi būtu vienādi. Atteicos. Nenoliedzu brīdi, ka arī otru pagastu varētu pieņemt kā savu, bet tam ir vajadzīgs laiks, līdz ar to otra pagasta cilvēki zaudētu, – tābrīža pārdomas atminas Marika Veiba. Tas sakritis arī ar jaunākā dēliņa piedzimšanu, tādēļ viņa nosvērusies par labu ģimenes pienākumiem. Šķitis arī, ka Artūram Vāverem kā jaunam speciālistam jādod iespēja. – Viņš zina, esmu pateikusi, ka manas cerības mazliet neattaisnojās. Mēs zaudējām, pirmkārt, uz sadārdzināšanos, jo naudai bankā kritās vērtība. Nākotnes ielas apgaismojums, kur mums ir divas lampiņas, – skumji skatīties uz iedzīvotājiem, kam tumsā jāiet, – to visu varēja izdarīt. Arī tautas nama novēlotais remonts būtu bijis lētāks, ja būtu uzsākts laikus, jo līdzekļi tam bija no pagasta pārdotajiem īpašumiem, ko tagad tad arī novirzīja tautas nama remontam. Droši vien bija cits darba stils, cita domāšana… Jutu arī, ka lielākā daļa viņu nepazina, un cilvēki ar savām problēmām tāpat izvēlējās vērsties pie vietējiem darbiniekiem. Vestēnieši jau vispār ir tādi skarbi cilvēki, daba vien mūs te norūda (smejas), grūti pieņemt svešo, vajadzīgs laiks. Pagasta cilvēkiem vajag savējo, lai viņu gan celtu, gan lai reizēm kaut kur vainotu, – smejot secina Marika. Kad aizvadītā gada novembrī Artūrs Vāvere izlēmis pārtraukt darba attiecības ar pašvaldību, abos viņa līdz šim vadītajos pagastos Madonas novada pašvaldība nolēmusi uzticēt vadītāja pienākumu izpildi īpašumu uzturēšanas nodaļu vadītājiem.
– Kā šobrīd praktiski dzīvē notiek nesenās pārmaiņas gan saistībā ar jūsu atgriešanos amatā, gan pagasta pārvaldes pārcelšanu uz kādreizējo Vestienas pamatskolas ēku Vestienas muižā?
– Man pašai jaunajā ritmā ir jāieiet, jo kopš 2017. gada, kad sāku strādāt par pārvaldes vadītāju, ir ļoti mainījusies gan finanšu, gan dokumentu plūsma. Bet apvienot arī ar īpašumu uzturēšanas nodaļas vadītājas amatu var; kaut kādā ziņā jau šie pienākumi pārklājas.
Visi darbinieki šai ēkā ir kopš decembra; primāri bija iekārtot kabinetus darbiniekiem – lietvedei, bibliotēkai, lai cilvēki varētu šeit nākt. Remontu veicām principā tikai kosmētisko, pašvaldība piešķīra papildu līdzekļus, lai nomainītu padomju laiku neekonomiskās lampas, elektroinstalāciju. Bet pārējo darīja mūsu pašu remontstrādnieks – par nelielām summām esam iekārtojušies, domāju, gana ērti. Tā kā tautas namā ir remonts, pielāgojam muižā arī tautas namam nepieciešamās telpas. Diemžēl deju kolektīvs, ansamblis ir pajukuši; lai šo vietu aizpildītu, tautas nama vadītāja sadarbībā ar vietējo mākslinieci nolēma veidot mākslas studiju. Ceru, ka šī ideja aizies un piesaistīs primāri vietējos, bet arī apkārtējos iedzīvotājus. Vēlamies, lai ēku varētu izmantot vispusīgi – gan pārvaldes vajadzībām, gan daļu telpu var nomāt, gan izmantot arī paši vietējie iedzīvotāji.
– Vestienas pamatskolas slēgšanas brīdī daudziem noteikti šķita – dzīve Vestienā apstājas. Tomēr, kā dzirdu, tiek meklētas iespējas iet uz priekšu.
– Protams, tas bija skumji, neesmu arī vēl atdevusi pamatskolas uzrakstu uz skolas muzeja telpu (rāda plauktā. – Aut.). Iekšā ir tā smeldzīgi. Bet tas diemžēl notika pats par sevi saprotami – nevar pastāvēt skola ar bērnu skaitu zem 20. Visā Latvijā jau tas vērojams. Bet sestdienās, svētdienās mums bērnu ir daudz, tāpēc mēģinām vidi lēnām sakārtot, lai "brīvdienu bērni" pie mums justos labi, lai gribētu braukt pie saviem vecvecākiem, uz vasaras mājām; svētki ir apmeklēti, Vecgada šovi, kad ir teātra izrādes, – tautas namā nav vietas! Piedāvājumu, iespēju ir daudz, vai katrai gaumei – gan jau, kā kuru reizi.
Tā vide primāri ir jārada pamatiedzīvotājiem, tad, kā saku, "svētdienas bērniem" un vasaras māju īpašniekiem. Ļoti sāpīgi, ja reizēm nākas viņiem atteikt, piemēram, par sniega tīrīšanu, jo primāri mums jānodrošina, lai cilvēki tiktu uz darbu, bērni –
uz skolu; bet sniega šogad bija ļoti daudz. Bet par katru vasaras māju īpašnieku mēs priecājamies un viņu ļoti novērtējam. Trešais svarīgākais ir tūrisms. Ir, protams, daudzas aktīvas ģimenes, daudzas lietas, vērtības, kas mums ir labas… bet vienmēr gribētos vairāk (pasmaida). Kad pirms kāda mēneša bija tikšanās ar iedzīvotājiem, bija jautājums: "Ko tad pagasts tūrismā ir izdarījis?" Pagasts primāri veido infrastruktūru, pārējais jau ir uzņēmēju, iedzīvotāju ziņā. Varbūt kā piemērs būs plānotā Arnolda Burova leļļu istaba tautas nama ēkā; caur iekārtojumu iecerēts atklāt mākslinieka darba auru – lai darbi nav tikai vienkārši salikti. Un lai šāds tūrisma objekts būtu pieņemams visām grupām – gan pilsētniekiem, gan lauciniekiem, gan vietējiem, gan viesiem, kas interesējas par mākslinieka radošo darbu. Tas noteikti būs ieguvums.
– Kas ir tas pozitīvais un kas savukārt – izaicinājums līdzšinējā darbā?
– Varbūt līdz galam mēs nevaram izdarīt visas lietas, ko gribētu, jo līdzekļu ir tik, cik ir. Pagrūti ir plānot kādus lielākus darbus, ieceres; jo arī novads tikai veidojas, kaut pastāv jau it kā ilgu laiku. Bieži vien iedzīvotāji arī īsti nesaprot, kas ir pašvaldības, kas – valsts pārziņā; piemēram, mums ir pārmests par to, ka nav sakārtots centrālais ceļš uz Gaiziņkalnu (kas ir valsts ceļu kompetencē). Toties autoostu mums atjaunoja, nokrāsoja, tagad tā ir skaista. Visu laiku šādi jautājumi jāpakustina, jāpajautā, ja aizmirsa, pēc kāda brītiņa par sevi jāatgādina. Ja neprasīsi, neviens jau neko nedos. (Smejas.)
Priecājos par tautas nama remontu, par to, ka Madonas novads ir sapratis – nevar paļauties tikai uz algoto darbinieku veiktajiem darbiem, ir jābūt kādiem pastāvīgiem darbiniekiem, kuriem uzticēt zāles pļāvējus, zāģus un tamlīdzīgi, – ir iedota 1,5 darbinieku slodze klāt. Prieks par sporta zāli, kur praktiski katru dienu vai nu notiek basketbols, vai nāk mammas ar bērniem. Jauki, ka ir saglabājusies pirmsskola, ģimenes ar bērniem to ļoti novērtē. Vajadzētu, protams, arī tur renovāciju, bet pirmsskolas darbinieki ir centušies izdarīt tā, lai vide bērniem būtu ērta. Cerams, ka tā arī kādu laiku vismaz būs…
Cilvēku būtu vairāk, bet mums ir mazs dzīvojamais fonds; pagasta dzīvojamais fonds ir ļoti sliktā stāvoklī. Bet pie tā nav vainīgs pagasts. Tajā dzīvo daļa iedzīvotāju, kuri nesaprot, ka par sevi un apkārtējo vidi arī ir jārūpējas. Ja ierunājamies par apsaimniekošanas maksu…, viņi reizēm pat īri nespēj samaksāt!
Vide jau te ir ļoti pateicīga, ir asfaltēts ceļš, neesam tik tālu no novada centra.
– Kas šai darbā sagādā lielāko gandarījumu?
– Gandarījumu sniedz padarīts darbs, kad redzi kaut kam rezultātu. Ja tas rezultāts vēl apmierina iedzīvotājus, tad vēl labāk, jo mēs jau šeit esam iedzīvotāju labad. Kādam patīk, kādam nepatīk, bet darbs iet uz priekšu – un tikai pateicoties komandai. Ļoti novērtēju visus atsaucīgos darbiniekus, iedzīvotājus, kuri neatsaka vai pat bieži vien paši piedāvā palīdzību.
– Kaut kā ir arī jārelaksējas; pieļauju, ka joprojām priecē zemes darbi ģimenes saimniecībā?
– Jā, māju sakopšana, dārzs, man ļoti patīk ravēt, tur mani neviens netraucē – varu domāt, dziedāt, darīt visu ko. (Smejas.) Tur es sakārtoju domas. Bērni ir izauguši, bet palikuši tepat. Meita ir pārņēmusi vecvecāku saimniecību ar slaucamo govju ganāmpulku, vecākais dēls pirmos trīs gadus nodarbojas ar graudkopību. Viegli jau laukos nav, bet laikam ir rūdījums kopš bērnības, ir izvēlējušies te palikt.
Pēdējā pusgada laikā mani māca izbaudīt brīvdienas. Pirmo reizi šajā svētdienā es gulēju līdz pulksten 10.30, neatceros, kad tik ilgi būtu gulējusi. (Smejas.) Ja vien darbos viss vairāk vai mazāk ir sakārtots, atrisināts, tad tas izdodas; citādi, pat ja darbs fiziski nav 24/7, pa domām tas maļas un tiek ņemts līdzi uz mājām.
31.03.2023.