Sestdien, 25. martā, visā Latvijā tika pieminētas pirms 74 gadiem svešas varas īstenotās represijas, kuras neatgriezeniski izmainīja un salauza vairāk nekā 42 tūkstošu cilvēku dzīves.
Uz piemiņas brīdi cilvēki pulcējās arī Madonā pie Šķeltā akmens – netālu no bijušās dzelzceļa stacijas, no kurienes sākās Madonas un tās apkārtnes ļaužu Golgātas ceļš uz Sibīriju.
Atklājot svētbrīdi, Madonas evaņģēliski luteriskās draudzes mācītājs Viesturs Rikveilis atgādināja mūsu vēstures traģiskās lappuses: – Šodien mēs pulcējamies mūsu Madonas svētvietā pie sašķeltā akmens, lai pieminētu komunistiskā genocīda upuru piemiņu. Mēs atceramies 1949. gada 25. martu, kad no Latvijas uz Sibīriju necilvēcīgos apstākļos, lopu vagonos, izveda 42 000 cilvēku, ģimenes ar bērniem, zīdaiņiem, veciem un nevarīgiem sirmgalvjiem. Tā bija diena, kad pāršķēlās šis akmens, kad bēdās pāršķēlās tautas sirds. Un šī plaisa ir jūtama vēl šodien, bet to atkal salikt kopā var tikai un vienīgi mīlestība.
Bet mēs atceramies arī citu dienu – 1988. gada 25. martu. Mēs to atceramies ar prieku un pateicību, kad cauri Rīgas centram plūda varena ļaužu straume, kas pārliecinoši parādīja visai pasaulei, ka Dievs ir apžēlojies par savu tautu un ļāvis tai atgriezties, stiprākai un vienotākai nekā jebkad agrāk. Un šīs pirmās tautas manifestācijas 14. jūnijā un 25. martā bija ievads varenai tautas kustībai, kas beidzās ar mūsu brīvības atgūšanu un valstiskuma atjaunošanu.
Mācītājs citēja Svētos Rakstus no Vecās Derības, 5. Mozus grāmatas 4:9, aicinot atgādināt bērniem un bērnu bērniem piedzīvoto: „Bet sargies un sargi savu dvēseli, ka tu neaizmirsti to, ko tavas acis ir redzējušas, un ka tas nepazūd tev no sirds visās tavās mūža dienās. Un dari to zināmu taviem bērniem un bērnu bērniem." – Kungs ir uzticīgs tiem, kas pastāv Viņa vārdā. Kungs neatstāja mūsu tautu arī visgrūtākajos laikos, kad šķita zudusi jebkura cerība. Un Dievs palika uzticīgs savai tautai tās ciešanu ceļā, Viņš atveda to atpakaļ mājās un atjaunoja tās vārdu un cieņu, darīja to līdzvērtīgu citu tautu starpā. Viņš ir klātesošs mums arī šodien, katru reizi, kad mēs piesaucam Viņa vārdu, kad mēs lūdzam Viņu, – sacīja mācītājs, vienojoties ar klātesošajiem kopīgā lūgšanā.
Piemiņas brīža dalībniekus uzrunāja arī Madonas novada domes priekšsēdētājs Agris Lungevičs, kas kopā ar domes pārstāvjiem nolika ziedus pie Šķeltā akmens. – Dzīvojot brīvā un demokrātiskā valstī, ir grūti ar šodienas acīm iztēloties un pieņemt to, kā cilvēki mērķtiecīgi var spīdzināt, karot, nogalināt un piespiedu kārtā deportēt, izpostot tik daudzu cilvēku dzīves. Tomēr tieši tāda domāšana, politika un rīcība bija Padomju Savienībai, ko pierādīja 1941., 1949. gada izsūtīšanas Latvijā un citi vēstures skaudrie notikumi. Skatoties no mūsdienu perspektīvas, gribētos domāt, ka, cilvēcei attīstoties, tas nevarētu būt iespējams tagad, tomēr Krievijas uzsāktais karš Ukrainā diemžēl apliecina pretējo. Tas liek uz 74 gadus senajiem vēstures notikumiem skatīties daudz skaudrāk. Skaudrāk atminēties to, kādiem notikumiem arī mūsu vecvecākiem, radiem un dzimtai, kaimiņiem ir bijis jāiet cauri.
Apzinoties to, kāda ir realitāte šobrīd, mēs nedrīkstam aizmirst notikumus pagātnē, arī tos, kas aprakstīti drūmākajās vēstures lappusēs. Mums jāpiemin, jāgodā šo cilvēku sūrais liktenis. Liels paldies tiem, kuri ik gadu organizē novadā piemiņas pasākumus 25. marta deportāciju piemiņas dienā, paldies tiem, kas piemin un atminas šos sāpīgos notikumus. Saules mūžu Latvijai! – vēlēja novada domes priekšsēdētājs.
Prieks, ka piemiņas brīža dalībnieku vidū kaut nedaudz, bet bija arī jaunieši, tajā skaitā gan no Madonas Valsts ģimnāzijas, kuri runāja Jāņa Petera dzeju un dziedāja, gan no Kristiāna Dāvida pamatskolas. – Uz pasākumu atbraucām ar busiņu, daļa skolēnu brīvdienās ir devušies uz mājām, bet mēs, kas bijām skolā, atbraucām uz Madonu, vēlāk dosimies arī uz koncertu kultūras namā, – pastāstīja Kristiāna Dāvida pamatskolas skolotājs Raimonds Lapkašs. Kad pavaicāju, ko bērni zina par šo traģisko datumu, skolēni stāstīja, ka par to runāts gan vēstures stundās, gan sarunās. Piektklasniecei Veronikai, kura šobrīd dzīvo Gulbenē, bet mācās Kristiāna Dāvida pamatskolā, no Madonas uz Sibīriju izsūtīts vectēvs: – Par šo datumu esam runājuši arī ģimenē, un negribētos, ka tas kādreiz atkārtos, – teica Veronika.
Pēc piemiņas brīža dalībnieki vēl pakavējās, lai vēlāk, kultūras nama direktores Ilzes Šulces mudināti, dotos uz kultūras namu, kur notika koncerts, kurā piedalījās Madonas pūtēju orķestris (diriģents Andrejs Cepītis), Ļaudonas kultūras nama jauktais koris „Lai top!" (diriģents Jānis Trūps), Madonas kultūras nama vokālais ansamblis „Cantate" (vadītāja Sintija Paegle), kā arī R. Blaumaņa Madonas Tautas teātra aktieri (režisors Aigars Noviks).
Klātesošos uzrunāja Madonas novada pašvaldības domes priekšsēdētāja vietnieks Zigfrīds Gora. Ar klusuma brīdi tika pieminēti tie, kuri uz mūžu palika svešumā.
Savukārt Madonas novada pašvaldības facebook lapā izskanēja (to var arī tagad noskatīties ierakstā) to 2667 iedzīvotāju vārdi un uzvārdi, kuri no tagadējā Madonas novada teritorijas 1949. gada 25. martā tika izsūtīti uz Sibīriju.
28.03.2023.