No 31. marta līdz 2. aprīlim visā Latvijā norisināsies pasākums "Satiec savu meistaru!". Tā būtība ir vēstīt plašākai sabiedrībai par cilvēku, par viņa zināšanām un prasmēm, kas saglabātas un pārmantotas no paaudzes paaudzē.
Lai apgūtu jaunas vai pilnveidotu esošās prasmes, 1. aprīlī interesenti gaidīti Sarkaņu Amatu skolā. Etnogrāfiskās kokles pamatu apgūšana, dubultadījuma cimdu darināšana, aušana uz velkamās iekārtas – tik daudzpusīgs ir piedāvājums.
Mūzikas skolas pamati
– Savulaik gribēju mācīties mūzikas skolā un spēlēt koncertkokli, bet nebija kokles pasniedzējas, un sāku apgūt solo dziedāšanu, – aicināta pastāstīt par etnogrāfiskās kokles pamatiem, laikrakstam vēsta Zita Gailīte. – Vēlāk mācījos klavierspēli, līdz ar to kokles apmācībai laika nepalika. Koklēt sāku tad, kad mūzikas skolā sāka mācīties vecākais dēls Jorens. Viņam bija 5 gadi, tagad ir 15. Sākumā dēls spēlēja flautu, pēc tam paziņoja, ka skolā redzējis ko interesantāku, un sāka mācīties koncertkokli. Reiz pasākuma "Satiec savu meistaru!" ietvaros es aizbraucu uz Druvienu un uzmeistaroju kokli – ar domu, lai Jorens tiek vairāk motivēts spēlēt. Kad priecīga ierados mājās, dēls iepleta acis – ko ar šo kokli darīt? Izrādījās, ka koncertkokli un etnogrāfisko kokli spēlē absolūti atšķirīgi. Tad sāku pati pašmācības ceļā koklīti trinkšķināt. Vīrs uztaisīja otru kokli, un visi kopā vēl uzmeistarojām ģimenes kokli. Pamazām sapratu, ka derētu pamācīties pie skolotājiem. Uzmeklēju Dinu Liepu, vēlāk Ansi Jansonu, arī "Ģitāristu sesijā" parādījās kokles klase, mācījos pie Zanes Sniķeres. Ģimenē spēlējām bieži, un sev tā arī formulēju, ka koklēju savējiem. Sākumā dziedāju tikai es, tad pievienojās bērni. Pie Zanes Šmites nedaudz iesāku mācīties etnomuzikoloģiju, interesēties par folkloru – ko dziedu, kā dziedu. No tā tālā laika būs pagājuši 15 gadi.
Koklē gan telpās, gan mežā
Zita stāsta, ka vienubrīd esot strādājusi meteoroloģijas dienestā Gaisa spēkos: – Pilotiem rakstīju ziņojumus par laika apstākļiem, un regulāri braucu no Madonas uz Lielvārdi. Atbraucot mājās, sakārtoju sadzīvi un nospriedu, ka mājās nav koklēšanas, devos uz mežu. Tur noklāju sedziņu, padziedāju, pusdienlaikā pasnaudu un tad nācu mājās. Vēlāk man pievienojās citi, kas arī gribēja koklēt mežā. Smeceres silu piecatā pieskandinājām vareni. Rudenī draudzenes vēlējās turpināt koklēt, tad mājvietu atradām bērnu un jauniešu centrā. Pēc tam tur izveidojās pulciņš bērniem, bet ar pieaugušajiem devāmies uz Praulienu, kur atjaunojām un darbojāmies folkloras kopā "Praulits".
Mītnes vieta Sarkaņos
– Ar mani ir tā, ka tur, kur ir kāds nopietns rāmis – jāpiedalās skatēs, jāpilda normas, tas manī nokauj radošo garu, – aizdomājas Zita. – Tāpēc folkloras kopas vadību uzticēju Imantam Pulkstenim, kas godpilni turpina iesākto, bet pati kopš pagājušā gada augusta esmu Sarkaņos, Amatu skolā. Interesanti, ka te jutos mīlīgi jau tad, kad pirmo reizi telpā ienācu.
Un tā nu joprojām te koklējam. Koncerti, skates un vērtēšana man īpaši nepatīk, bet ir dalībnieces, kam šādas aktivitātes patīk. Līdz ar to piekritu arī publiskai darbībai. Tautas namā "Kalnagravas" uzstājāmies Ziemassvētku koncertā, bija skaists skatuves noformējums, meitenes bija atsaucīgas, un izveidojām siltu noskaņu. Ar Meteņdienas programmu mūs vēlāk ielūdza uzstāties Lauteres kultūras namā – arī tur par koncertu bija gandarījums.
Kokli mācās mazi un lieli
Uz mēģinājumiem Amatu skolā nāk mazi un lieli, nāk arī ģimenes, piemēram, Ļaudonas pagasta pārvaldes vadītājs ar savu saimi. – Visi te jūtas priecīgi, tad spriežu, ka ar to vien savu misiju esmu izpildījusi, – smaida kokles spēles skolotāja. – Artūrs Portnovs spēlē ukuleli, viņa sieva – kokli, bet maziņais pa vidu – perkusijas. Faktiskie nācēji te ir 23, bet ir kas parādās retāk. Iesācēji nāk pa vienam, tikko cilvēks var iesaistīties grupā, viņš sāk spēlēt kopā. Notiek čalas, tējas dzeršana, nereti ar repertuāru, ko izdomāju iepriekš, aizejam pavisam citā virzienā. Prieks, ka uz Madonu pārvākusies Zane Laizāne no folkloras kopas "Skandinieki". Viņa efektīgi skaisti dzied tradicionālo rīkles dziedāšanu, tā mēs te jodelējam. Mums ir daudzi sadraudzības pasāku-
mi – bija saliedēšanas pasākums, kad pie Līgas Kubas audām kolektīvo segu. Krāsu izvēle tajā atsedz ikviena raksturu. Augustā brauksim pie vēl citas koklētājas – Airas Pūces-Freijas uzcept maizīti. Viņai uzbūvēta āra krāsns, cepsim klaipiņus un padziedāsim. Saliedēšanas pasākumi ir ļoti svarīgi, koncerti mums nākuši kā jaunums.
Uz koncertiem gaida rinda
Zita smejas, ka uz koklētāju koncertiem jau esot rinda: – Rindā mūs gaida Ļaudona. Gribējām uz turieni braukt Ūsiņos, bet, tā kā tie vairāk ir vīriešu svētki, repertuārs sievām nesalasījās. Saulgriežu svētkos parasti braucam muzicēt ar ģimeni, novembrī, valsts svētku laikā, septiņās dienās bija desmit koncerti. Pēc tam dēli bija tā pārguruši, tas viņiem bija par daudz.
Maijā Doku Ata muzejā spēlēsim Muzeju nakts pasākumā. Pagājušajā gadā Muzeju naktī, elpu neievilkuši, trīs stundas spēlējām Zalgauskas muižā. Repertuārs mums ir plašs: Vītolu grāmatiņa, Imanta Kalniņa repertuārs, ko apguvām pie Austrasbērniem, dēli Madonas BJC ir iemācījušies dziesmas pie Daces Sinātes – to visu spēlējam.
"Satiec savu meistaru!"
Kad ierunājamies par 1. aprīļa pasākumu Amatu skolā, Zita atzīst: – Tā būs diena, kad pie mums brauks dažādi cilvēki. Amatu skolā darbnīcas vadīs Daira Drozdova, Vanda Podiņa un es. Būtu labi, ja dalību pieteiktu, un trīs laiki jau rezervēti, bet var braukt arī tāpat. Faktiski te katru dienu ir līdzīgas meistarklases, kad ienāk cilvēks no malas un paņem rokās kādu instrumentu. 1. aprīlī parādīšu pirmos akordus, varbūt izdosies nospēlēt pirmo melodiju, variācijas pasākumam ir simts un viena. Mērķis ir tāds, lai katra ģimene mājās aizbrauktu vismaz ar vienu dziesmu. Amatu skolā ir astoņas kokles, divas aizņemšos no BJC, desmit cilvēki varēs spēlēt. Un vēl jau ir ukulele, perkusijas, ģitāra utt.
Māca kokli arī BJC
Madonas bērnu un jauniešu centrā Zita Gailīte kokli māca trešo gadu. Šogad pulciņā ir 35 bērni:
– Divreiz nedēļā strādājam. Lielākais skaits grupā ir pieci. Nesen iesākām labu praksi, ka lielās meitenes brīvprātīgi pamāca iesācēju, nāk man palīgā. Es ierādu, meitenes pasēž klāt, tad maināmies. Gada beigās jāspēlē koncertā. Vienam individuāli koklēt nav māksla, bet koklēt kopā nav vienkārši. Meitenes ir izmantojušas pat ausu aizbāžņus, lai dzirdētu sevi, nevis kaimiņu. Tagad mācāmies gan ritmizēt, gan mācāmies notis, lielākie mācās tonalitātes, paši pārraksta dziesmas vēlamajās tonalitātēs. Meitenes no BJC atbrauc arī uz Sarkaņiem, jo zina, ka te ir kāju klavieres – lieliska kustību terapija, ir melodikas, metalafoni, zvanga un visus instrumentus var spēlēt. Turklāt tas nav tikai bērniem, arī pieaugušie spēlējas kā bērni.
Inventārs sakrāts daudzu gadu garumā
– Man inventārs ir sagādāts gadu gadiem, – komentē skolotāja. – Iepriekš ģimene manu vākšanas māniju nesaprata. No AliEkspress nesu vienu paku, otru, viņi prasīja – kam tu to visu vāc? Bet tā acīmredzot bija intuīcija, jo bērniem un arī pieaugušajiem nepieciešams paplašināt redzesloku. Tas, ka viņš nāk mācīties kokli, nenozīmē, ka viņš kokli spēlēs, bet svarīga ir vide un kopīgi pavadītais laiks muzicējot.
– Dejot man nekad nav paticis, – piebilst Zita. – Bet folklora ir dziļi sirdī, savulaik gribēju būt "Madonas Skandiniekos" (pēc pārdēvēšanas – "Vērtumnieki"), bet vecāki neveda. Tagad kokles spēle ir gan hobijs, gan darbs.
28.03.2023.