Bibliotēka Kraukļos ir viena no tām Madonas novadā, kuru nav skāris pašvaldības pērn decembrī uzsāktais bibliotēku tīkla reorganizācijas process. Cesvaines pagasta Kraukļu bibliotēkas vadītāja LARISA MALIGINA pauž gandarījumu, ka viņu pusē bibliotēku pakalpojumu pieejamība nav mazinājusies:
– Tie ierastajos laikos tiek sniegti tādā pašā apjomā kā līdz šim, jo pašvaldības izstrādātā reorganizācijas koncepcija paredz saglabāt bibliotēkas katrā novada pagastā un pilsētā, līdz ar to tās darbosies gan Cesvaines centrā, gan Cesvaines pagastā – Kraukļos.
Neliela nesaprašanās gan sanāca attiecībā uz novada domes sākotnēji apstiprināto jauno nosaukumu – Cesvaines pagasta bibliotēka, izslēdzot vārdu „Kraukļi", bet mūsu apvienības vadītājs Vilnis Špats to pārrunāja ar domes juristiem, un šajā otrdienā saņēmām ziņu, ka turpmāk sauksimies Cesvaines pagasta Kraukļu bibliotēka.
– Jums ir laimējies, ka Cesvaines apvienību vada cilvēks, kurš izprot vietvārdu saglabāšanas nozīmi, to, cik svarīgi, lai pakalpojumi iedzīvotājiem būtu pieejami iespējami tuvāk dzīvesvietai.
– Tas, ka kaut kas arī laukos tiek saglabāts, protams, priecē. Un arī vietvārdiem nosaukumos ir liela nozīme. Adresē esam saglabājuši arī nosaukumu „Kraukļu skola" un afišās, aicinot uz pasākumiem, izstādēm, norādām, ka tie norisināsies Kraukļos vai „Kraukļu skolā".
Kraukļu pamatskola tika slēgta 2006. gadā. Gadu vēlāk 1. aprīlī sarīkojām talku, un jau maijā uz šejieni no „Vizbuļiem" pārcēlās bibliotēka un te uzsāka darbu.
– Kraukļu bibliotēka ir viena no retajām laukos, kas ir atvērta arī sestdienās, bet slēgta pirmdienās. Kāpēc tāda izvēle?
– Mēs pieturamies pie tradīcijām, kas izveidojušās daudzu gadu garumā, tai skaitā arī pie iedzīvotājiem ierastā darba laika. Taču patiešām ir maz pagastu, kur bibliotēkas strādā arī sestdienās. Zinu, ka iedzīvotāji sestdienās tiek gaidīti Mētrienā, tāpat Praulienā un dažviet citur. Daži kolēģi ir izmēģinājuši strādāt pirmdienās un secinājuši, ka sestdienās tomēr apmeklētāju ir vairāk. Tā ir arī pie mums Kraukļos, jo šajā dienā bibliotēku apmeklē arī strādājošie – ne tikai lai apmainītu grāmatas, bet arī lai apskatītu izstādes, ko rīkojam regulāri. Patlaban pie mums var aplūkot arī cesvainietes Evitas Jūras ziloņu kolekciju, ko veido 110 dažādi lielāki un mazāki zilonīši, kuri ir raisījusi lielu interesi.
Sestdienās visai bieži piestāj arī tūristu grupas pa ceļam uz Cesvaines pili. Nupat mūs apmeklēja smiltenieši, tāpat ierodas ģimenes ar bērniem, vecvecāki ar mazbērniem un citi interesenti no tuvākas un tālākas apkaimes.
Katrā ziņā par apmeklētājiem nevaru sūdzēties. Uz bibliotēku nāk dažāda gadagājuma ļaudis: pensionāri, bērni, skolēni, it īpaši tad, kad ir jālasa ieteicamā literatūra.
– Pastāstiet, lūdzu, kā sākās jūsu darba gaitas bibliotēkā!
– Lielā mērā tā bija apstākļu sakritība. Tā sanāca, ka divreiz aizvietoju bibliotēkas vadītāju dekrēta atvaļinājumā, bet tad, kad viņa nolēma no šī darba vispār iet prom, uzņemties šos pienākumus piedāvāja man.
Darbs bibliotēkā man nedaudz jau bija iepaticies, arī lielu daļu pienākumu biju iepazinusi, un es šim piedāvājumam piekritu, bet 2007. gadā, kad pārcēlāmies uz Kraukļu skolas ēku, sapratu, ka ir pienācis brīdis, kad ir jāmācās. Pēc izglītības esmu šuvēja, ilgus gadus esmu nostrādājusi sadzīves pakalpojumu kombināta šūšanas artelī Cesvainē.
Iestājos Kultūras koledžā. To pabeidzu 2010. gadā, tajā iegūtais diploms tagad tiek pielīdzināts 1. līmeņa augstākajai izglītībai. Piedalos arī dažādos semināros, kursos. Katru gadu kaut kas jauns ir jāapgūst, jāmācās un sevi jāpilnveido ir visu laiku. Strauji bibliotēku darbā ienāk arī jaunās tehnoloģijas.
Pats sākums, tās apgūstot, nebija viegls, bet šīs prasmes es mācījos kopā ar bērniem. Kad esi pamatus apguvis, tad arī viss pārējais aiziet it kā pats no sevis, bet, protams, apmeklēju arī kursus. Bija jāapgūst arī bibliotēku informācijas sistēma ALISE.
– Kādas ir tradīcijas, pasākumi, aktivitātes, kas raksturo Kraukļu bibliotēkas darbu?
– Pats galvenais, ka šajā bijušajā Kraukļu skolā darbojas ne tikai bibliotēka, bet tā ir kļuvusi par vietējās kopienas kultūras centru un pulcēšanās vietu. Te folkloras kopai „Krauklēnieši" notiek mēģinājumi.
Bibliotēkas otrajā stāvā ir izveidots muzejs – skola, kur apskatāmas klases, kādas tās izskatījās pēc 2006. gada, kad skolu likvidēja. Fotogrāfijās ir attēloti Kraukļu skolas izlaidumi, skolēnu rokrakstā rakstītās hronikas, pārgājiena apraksti. Apskatāma ekspozīcija, kurā galvenie eksponāti ir skolas tehniskā aparatūra. Izveidota klase ar 70.-80. gadu skolēnu mēbelēm – soliem. Eksponāti tiek papildināti ar senām mācību grāmatām, datoriem, faksa aparātiem, televizoriem.
Sadarbībā ar Madonas novadpētniecības un mākslas muzeju bibliotēkas sarīkojumu zālē tiek rīkotas izstādes.
Ir arī citas tradīcijas. Katru gadu pēc kapusvētkiem joprojām notiek teātra izrādes, tās ir ļoti pieprasītas un kupli apmeklētas. Cesvaines vidusskolas skolēni katru gadu dodas pārgājienos, un viens no maršrutiem ir Kraukļu bibliotēkas apmeklējums un VUGD (Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienests) postenis, ar kuru ir izveidojusies laba sadarbība.
Tiek vākti un papildināti materiāli tematiskajām mapēm. Bibliotēkā ir atrodami nepublicēti materiāli par bijušo Kraukļu un Kārklu pagastu un to ievērojamiem cilvēkiem, vietām. Kraukļos un Kārklos ir daudz gaišu cilvēku, ar ko varam lepoties. Ļoti patīk, ja izdodas atrast arī kādus mazāk zināmus vēsturiskus datus. Pat nodotajā makulatūrā kādas tik pērles esmu atradusi!
– Pastāstiet, lūdzu, par sevi, savu dzimtu, ģimeni!
– Mamma daudzus gadus ir strādājusi Kraukļu skolā par skolotāju. Uz šejieni viņa atnāca 1959. gadā pēc Valmieras pedagoģiskās skolas beigšanas. Savukārt tētis bija kinomehāniķis, un viņš arī mūrēja krāsnis. Tas viņam labi padevās, daudzi vēl tagad viņu atceras un saka, ka viņa mūrētās krāsnis kalpo joprojām. Tētis ir jau aizsaukts mūžībā, bet ar mammu joprojām esam kopā – pagājušajā gadā nosvinējām 85. dzimšanas dienu.
Dēls Mikus Jēkabpilī ir izmācījies par datorspeciālistu un tagad strādā Madonas novada pašvaldības centrālajā administrācijā.
Pati esmu dzimusi Cesvainē, Kraukļos beigusi astoņas klases, tad izglītību turpināju Cesvaines vidusskolā, kuru absolvēju 1982. gadā. Pēc tam devos uz Rīgu, kur izmācījos par šuvēju-motoristi.
– Kāpēc izvēlējāties tieši šo profesiju?
– Tādas īstas skaidrības, par ko vēlētos kļūt, nebija, bet, kā jau lauku bērnam, gribējās uz pilsētu, uz Rīgu. Vairāk gan domāju par adītājas profesiju, bet nenokomplektējās grupa, un tā es kļuvu par šuvēju. Bija jāmācās vien gads, sāku strādāt fabrikā „Māra", bet tur man nepatika, un es atgriezos Cesvainē, sāku strādāt sadzīves pakalpojumos. Pēc tam, kad viss bruka un juka, izrādījās, ka bibliotekāres darbs ir īstais.
– Interesē arī vaļasprieki, tas, vai ar šūšanu arī nodarbojaties.
– Ar šūšanu gan nodarbojos ļoti reti, vienīgi tad, ja vajag kaut ko pielabot vai, piemēram, kāds, kurš zina, ka man ir arī tāda profesija, palūdz, vai nevarot rāvējslēdzēju nomainīt, jo jaka esot vēl ļoti laba. Taču tā kaut ko jaunu uzšūt – to gan vairs ne, lai gan šujmašīna mājās ir un kaut ko uzmeistarot vēl varētu.
Ļoti patīk sēņot, un liels ir arī prieks par pielasītajiem sēņu groziem. Vēl ne tik sen mūspusē bija ļoti labas sēņu vietas. Arī sēņotāju bija daudz, bet visiem pietika – kā saka, savai sēnei garām nepaiesi. Taču meži tiek izcirsti, un arī sēņu paliek mazāk.
Tā kā dzīvoju privātmājā, savu laiciņu veltu arī dārzam, pašpatēriņam paši daudz ko izaudzējam un konservējam ziemai.
3.03.2023.