1. martā apritēs seši gadi, kopš IRĪNA VECOZOLA vada Varakļānu novada pansionātu "Varavīksne", ar sirsnību un atsaucību pieejot ikdienas darbam ar cilvēkiem. Pagājušā gada pavasarī, kad Ukrainas civiliedzīvotāji rada patvērumu no kara arī Varakļānu novadā, jauns izaicinājums bija izmitināšanas un palīdzības organizēšana. Par aktīvu iesaistīšanos palīdzības sniegšanā bēgļiem, nereti arī ārpus darba laika vai tiešajiem darba pienākumiem, aizvadītā gada nogalē Irīna saņēma Varakļānu novada pašvaldības Pateicības rakstu.
Gan sarunas gaitā top skaidrs, gan Irīna Vecozola uzsver – publicitāte vai dalīšanās par savu veikumu rada neērtības izjūtu. Palīdzēšana citiem viņai šķiet dabiska, un tas tiek darīts nevis vienkārši darīšanas pēc, bet gan tādēļ, lai patiesi censtos uzlabot līdzcilvēku dzīves apstākļus. Visticamāk, tādēļ arī sociālā darba joma savulaik saistījusi un viņa to sajutusi kā savējo.
– Kā kļuvāt par pansionāta vadītāju?
– Vispār sāku strādāt par sociālo darbinieci Varakļānu novada sociālajā dienestā. Kad tika izsludināts konkurss uz sociālā dienesta darbinieka vietu, man nebija attiecīgas izglītības, bet jutu, ka sociālais darbs ir mana sfēra. Bija septembra beigas, oktobra sākums, bet uzreiz sāku meklēt skolas, kur vēl varētu paspēt iestāties. Nākamo darbinieku meklēja jau pavasarī, un, tā kā jau biju iesākusi mācīties (Vadības un sociālā darba augstskolā "Attīstība". – Aut.), mani šai vietā pieņēma. Tā nostrādāju septiņus gadus; kad tapa zināms, ka Varakļānu pansionātu grasās pārcelt no bērnudārza telpām Varakļānos uz Stirnienes muižu, kur iepriekš bija atradusies pamatskola, pieteicos vadītājas amatam izsludinātajā konkursā. Sāku strādāt ar 2017. gada 1. martu, bet pavisam te varējām ievākties tikai 18. oktobrī.
– Cik darbinieku un klientu ir jūsu pārziņā?
– Ir 14 darbinieki un 31 klients. Pagaidām darbinieku komanda ir nokomplektēta, bet ir pa kādam posmam, kad iztrūkst. Neliela daļa darbinieku ir palikusi no iepriekšējā pansionāta, daļa – nākusi klāt. Tostarp nesen pie mums sākuši strādāt divi ukraiņi –
aprūpētāja un kurinātājs. Tīri aprūpes jomā ir grūtāk atrast cilvēkus. Tas, ka esam prom no centra, laukos, rada problēmas ar izbraukāšanu, jo sevišķi, ja nav sava transporta. Braucēji ir gandrīz visi no darbiniekiem. Bet man ir ļoti labi darbinieki, esam kā komanda. Protams, ir savas ķibelītes, ikdienišķās problēmas, bet mēs cenšamies visas lietas risināt, izrunāt. Emocionālās vides noturēšana šai darbā ir ļoti nozīmīga. Man ir, uz ko paļauties, tāpēc uz darbu varu nākt ar prieku.
Jaunākajam iemītniekam ir 44 gadi, vecākajam – 92. Ir klienti gan ar funkcionāliem traucējumiem, gan kas vecuma dēļ nespēj sevi aprūpēt. Tāpat mums ir ne tikai no Varakļānu novada, bet šobrīd arī klienti no Rīgas, Rēzeknes un Jēkabpils novadiem. Istabiņās pārsvarā dzīvo pa diviem iemītniekiem, ir arī vienvietīgās un trīsvietīgās istabiņas. Kopumā sadzīvo labi; protams, kā jau ikdienā, ir visādi sadzīves momenti. Mēs cenšamies salikt kopā līdzīgi domājošus cilvēkus. Varbūt ir kopējas paziņas, intereses vai, piemēram, vienā istabiņā esam iekārtojuši divus krievvalodīgos puišus. Cenšamies veidot klientiem draudzīgāku vidi.
– Nereti cilvēks līdz pat pēdējam brīdim nevēlas iet uz pansionātu…
– Jā, tā ir. Arī adaptācijas periods prasa laiku, sevišķi, ja cilvēks ir emocionālāks. Kamēr saprot, ka te viss būs labi, ka viņš tiks aprūpēts, pabarots, mīlēts; uzticēties kādam no jauna – tas ir grūti. Bet pēc tam mēs varam svētku reizēs kopā dziesmu dziedāt. (Smejas.)
– Kas darbā sniedz gandarījuma izjūtu?
– Tā ir komunikācija ar cilvēkiem. Man patīk, ka varu redzēt cilvēkus garām ejam kabinetam, tāpēc neveru durvis ciet, lai varu sasveicināties, aprunāties. Kad Ukrainas civiliedzīvotāji dosies projām, reizēm aizdomājos, kā būs… Protams dzīve un darbs turpināsies, tomēr ikdiena mainīsies, tā nebūs tik piesātināta, jo esmu jau pieradusi pie dažādas cilvēku kultūras un mentalitātes.
– Visiem kara sākums bija šoks, bet jums vienlaicīgi – arī jauni pienākumi, izmitinot Ukrainas civiliedzīvotājus.
– Sākumā bija nedaudz grūtāk, kad brauca pirmie Ukrainas civiliedzīvotāji – bija nesaprašana, kā labāk darīt. Bet pamazām, izejot visiem šiem procesiem cauri, kā piemēram, uzturēšanās atļauju kārtošanai, tie kļuva par izprastiem ikdienas darbiem. Šobrīd Stirnienē dzīvo 25 un Murmastienē – 13 Ukrainas civiliedzīvotāji. Centāmies, lai viņus nenobiedētu fakts, ka te ir pansionāts, bet gan iedot gaismas stariņu, ka viss būs labi. Pašu māju izjūtu, protams, te nevar sniegt; mājās mēs aizejam katrs savā istabā un nolaižam tvaiku – te vienmēr kāds ir blakus. Kādam tai brīdī ir tiešsaistes mācības, otrs grib pagulēt. Bet, cik vien iespējams, meklējam un atrodam dažādus risinājumus, kā visiem kopā sadzīvot.
Viņi paši ir ļoti atsaucīgi, pateicīgi. Es nekad nebūtu pretī gaidījusi to, cik viņi ir sirsnīgi. Tas dod prieku palīdzēt vēl vairāk. Mums ir ļoti atsaucīgi gan mūsu novada, gan apkārtējie iedzīvotāji. Cilvēks vienkārši atved kartupeļu maisu, sīpolus, mednieki – konservus, desas, izrādot savu atbalstu. Mēs kopā to sadalām ukraiņu ģimenēm, kuri atbraukuši ar to, kas tajā brīdī bija pie rokas.
– Kā skatāties uz daļā sabiedrības valdošo viedokli, ka, palīdzot ukraiņu civiliedzīvotājiem vai Ukrainai kā tādai šī kara apstākļos, ar to tomēr atņemam vietējiem iedzīvotājiem, tostarp senioriem, kuri arī ne vienmēr dzīvo pārticīgos apstākļos?
– Noteikti ir iedzīvotāju grupas, kurām vajadzētu palīdzēt vairāk, bet tas, visticamāk, prasa izmaiņas valsts līmenī; piemēram, cilvēkiem ar smagām saslimšanām iespēju lētāk iegādāties medikamentus. Bet mēs kā pansionāts arī ikdienā esam bijuši lutināti, saņēmuši palīdzību un ziedojumus. No Murmastienes ir bitenieks, kas katru gadu ap Ziemassvētkiem dāvina medu. Sadarbojamies ar biedrību NSUS, ir vietējie uzņēmēji, piemēram, "Raibais asaris", VAKS, kas katru gadu ko ziedo, dāvina. Pansionātu apciemo, sniedz koncertus vietējās folkloras kopas, bērnudārza un skolas bērni, tāpat kultūras nama vadītāja cenšas organizēt pasākumus Stirnienes kultūras namā, ko arī varam apmeklēt. Mēs esam ļoti pateicīgi apkārtējiem. Domāju, mēs dzīvojam ļoti labā vidē, esam lutināti, apdāvināti – ne tikai Ukrainas civiliedzīvotāji.
Pēc pansionāta 2. stāva remonta, telpu pielāgošanas pansionāta vajadzībām, kas noslēdzās 2021. gada nogalē, pansionāts paplašinājās par 25 vietām. Telpas izremontētas, inventārs iegādāts, bet dzīve ieviesa šādas izmaiņas. No jauna radušās vietas uzreiz netika aizņemtas, tāpēc devām pajumti Ukrainas civiliedzīvotājiem. Pansionāta saime ir kļuvusi kuplāka, un daļa otrā stāva ir klientu apdzīvota.
– Kā pašai izdodas relaksēties ārpus darba?
– Arī ārpus darba laika man patīk būt sabiedriskam cilvēkam. Ar vīru kopā dejojam Varakļānu vidējās paaudzes tautisko deju kolektīvā, apmeklējam pasākumus. Šogad būs trešie Dziesmu un deju svētki, kuros, visticamāk, piedalīsimies. Tās emocijas, ko izdodas gūt lielajos koncertos, ir neaprakstāmas – to ir jāizjūt un jāpiedzīvo..
Tāpat ir mājas solis, palīdzēšana bērniem mācībās – kā jau mums visiem. Cenšos atrast visam laiku. Un vienmēr jau ir tā – jo vairāk dari, jo vairāk var padarīt.
10.02.2023.