Aizvadītā gada decembrī durvis vēra daudzfunkcionālais sociālo pakalpojumu centrs bērniem ar funkcionāliem traucējumiem. Sociālo pakalpojumu sniegšanu bērniem, jauniešiem un pieaugušajiem ar dažādiem funkcionāliem traucējumiem deleģē biedrība „Mēs saviem bērniem" un tās vadītāja INA ČEVERE.
– Lūdzu, iepazīstiniet ar sevi!
– Katru dzīves mirkli uztveru kā mācību stundu. Pateicībā Dievam par katru mirkli, kurā varu būt, mīlēt, cerēt un ticēt. Esmu mamma pieciem burvīgiem bērniem, trijiem mazbērniem un ar lielu mīlestības pārpilnu sirdi visai mūsu ģimenes saimei. Ne velti saviem mazbērniem neesmu ome, bet gan „Lielā mamma", un tā es arī jūtos – kad pilna māja ar bērniem, troksni, ar darbiem un nedarbiem, ar niķiem un jaunatklājumiem par pasaules iepazīšanu. Ar strīdiem un izlīgumiem, ar garām un nopietnām sarunām, ar laiku dzirdēt un laiku runāt. Kopā dziedāt, dejot, iet rotaļās, ar bērniem apmeklējot Cesvaines pagasta Kraukļu folkloras kopu „Krauklēnieši", braukt ceļojumos un vienkārši dzīvot. Dzīvot elpojot un novērtējot katru doto dzīves mirkli.
Ģimene, saime ir vērtība, kas mūsdienās ir jānotur. Vērtība, kura tik ļoti ir nepieciešama mūsu Latvijai.
Man ir tā laime dzīvot skaistā vietā, laukos Cesvaines pagastā, baudot dabas pieskārienu – vēja glāstus, ozola stiprumu, putnu čalas, zvēru klātbūtni un pavisam citādāko ikdienu, kas nav jūtama pilsētā. Mans dienas rīts sākas agri, kad vēl viss ir tumšs, un ar lukturi pierē eju pie „pūkainajiem draugiem" – aitām un auna Pītera, pie ņaudošā rižuku bara un suņukiem – viņi ir pirmie, kuri dzird manu „Labrīt!". Un tad ir mirklis tikai man – kafijai, pārdomām, lūgšanām un lasīšanai. Tālākā diena ir laika, plānu, mērķu un darbu limitēta.
Lielākā daļa manas dienas paiet Madonas pilsētas vidusskolā, esot kopā ar brīnišķīgiem kolēģiem un atbalsta komandu, kurā esmu sociālais pedagogs.
– Kas pamudināja izdarīt izvēli par labu sociālā pedagoga amatam un cik ilgu laiku tajā jau esat pavadījusi?
– Kā noteicošais faktors tieši šai profesijas izvēlei bija – SARUNA – kas ir pats galvenais, kam ir jābūt starp cilvēkiem, visos vecumposmos, ikvienā verbālā un neverbālā komunikācijā. Mums katram ir dota iespēja dzirdēt, redzēt, just, runāt, kādam mazāk, kādam vairāk, bet bez komunikācijas ikdiena nav iespējama. Ja kaut kā no šī visa trūkst, veidojas problēmas. Savukārt pat vismazākā problēma var būt tikai putekļa lielumā, bet, ja to nerisina, tā sāk augt. Tieši saskarsmes, nerunāšanas, nepareizas komunikācijas dēļ tik dažādās jomās ir milzīgi konflikti, kuri sākas ar personu, jo nedzirdam paši sevi, neprotam izteikt to, kas mums sāp, kas neapmierina. Komunikācija ir māksla, kas ir jāmāca jau bērnībā. Tieši tāpēc arī sociālā pedagoga praksē integrēju apgūto mediatora izglītību – tik vienkārši – „dzirdēt sevi, otru un cieņas pilnā sarunā nonākt pie risinājuma". Sociālā pedagoga pieredze jau ir ilga, strādājot Grašu bērnu ciematā, Cesvaines internātpamatskolā, Madonas 2. vidusskolā un tagad Madonas pilsētas vidusskolā.
– Kā jūs ceļš aizveda uz biedrību „Mēs saviem bērniem"?
– Biedrība ir dibināta pirms 25 gadiem, tās šūpuļa svētkos biju arī es. Kopīgi domājot nosaukumu, rakstot pirmos statūtus, lemjot par biedrības simbolu, mēs ar Ingrīdu Eveloni no Lubānas uzsākām šīs biedrības ceļu.
Tad bija laika posms, kurā nebiju biedrības dzīvē. Kad manā ģimenē vienam no bērniem bija vajadzīga palīdzība, es griezos pie Elitas Badūnes, kas tobrīd bija biedrības „Mēs saviem bērniem" vadītāja.
Caur savu bērnu tika piedzīvots tik daudz, mācījāmies komunicēt, dzīvot, priecāties par katru jaunapgūto prasmi un novērtēt katru šīs dzīves mirkli. Droši varu teikt – strādājot komandā ar speciālistiem, atbalstot bērnu, palīdzot noticēt sev un bērnam, ticot, „ka izdosies", notiek brīnumi. Kādam mazāki, kādam lielāki, bet notiek.
Ar laiku arvien dziļāk iesaistījos biedrībā kā brīvprātīgais darbinieks, darba komandā, vadot nodarbības, organizējot nometnes un dažādas aktivitātes bērniem, pusaudžiem un pieaugušajiem ar dažādiem funkcionāliem traucējumiem. Kad biedrība nonāca līdz startam sociālo pakalpojumu sniegšanā, kļuvu par šīs struktūrvienības vadītāju. Tomēr varu teikt tikai vienu – tas, ko un kā, cik daudz darīja biedrības vadītāja Elita Badūne, bija neaprakstāmi. Elita to auklēja kā bērnu, no rīta līdz vakaram – deju kolektīvs „Mazais cilvēciņš" kopā ar pedagogiem Zeltīti, Indru, Ilgu, ansamblī dziedot ar pedagogu Lailu, leļļu teātrī spēlējot lomas ar skolotāju Daci. Dziedinošās terapijas, nometnes un vēl un vēl – tas viss mūsu bērniem, pusaudžiem un pieaugušajiem ar dažādiem funkcionālajiem traucējumiem.
2021. gada 13. novembrī Elitas aiziešana mūžībā daudzu dzīvē šo to mainīja, bet palika nepiepildīts kāds sapnis „Dienas aprūpes centrs un Atelpas brīdis", un uz to bija jāturpina ceļš. Dzīve iegrozījās tā, ka es kļuvu par biedrības vadītāju fantastiskai darba komandai, darbarūķiem, kuri raksta projektus, veido atskaites un plāno darbiņus. Kristīne, Guna, Agita, Gerda, Marta, Anna – tikai kopīgs darbs mūs virza uz priekšu, paldies jums par to!
– Sociālais pedagogs un biedrības vadītājs ir ļoti atbildīgas, laikietilpīgas nodarbošanās – kā izdodas apvienot šos darbus?
– Tās ir ar vienu mērķi – darbs atbalsta komandā skolā un vadīt biedrību kā komandu ar galveno mērķi, abiem mana darba virzieniem, palīdzot tiem, kuriem tas ir tik ļoti nepieciešams. Un atkal nonākam pie komunikācijas, sadarbības, sapratnes, sarunām, dzirdēšanas, pie cilvēka kā vērtības, un tā veidojas komandas darbs, spējot veikt ļoti daudz.
– Kas jums savā darbā sagādā vislielāko gandarījumu?
– Gandarījums – tas ir tad, kad smaids ir pa visu seju, kad mirdz acis un pat taureņi dejo vēderā, kad aug spārni, kad ir izdevies palīdzēt, kad ir sasniegts kas jauns, kāds ir ko jaunu iemācījies, kad pats vari pateikt paldies un citi to saka. Reizēm gandarījums par darbu var būt pat pavisam mazās lietās. Prast priecāties par mazo un dalīties ar sirds gaismu, smaidu, mieru un mīlestību.
– Ir aizritējis nedaudz vairāk nekā mēnesis, kopš atklāts daudzfunkcionālais sociālo pakalpojumu centrs. Kāds šis laiks bijis, un kādas pārmaiņas tas nesis biedrībai?
– Var teikt, ka tas ir tā paša ceļa „Mēs saviem bērniem" viens no posmiem. Vēl ir tik daudz ceļu, sapņu, mērķu, uzdevumu un darāmā darba.
Ar telpu maiņu biedrība turpina aktīvi sniegt dziedinošās terapijas bērniem, jauniešiem un pieaugušajiem ar dažādiem funkcionāliem traucējumiem. Esošajiem speciālistiem ir piebiedrojušies jauni, un pakalpojumu klāsts tikai paplašinās. Mūsu piedāvājumā ir ergoterapeits, fizioterapeiti, logopēds, boventerapeits, smilšu terapija, psihologs, Montesori – Barboletas attīstošās metodes/terapija, kanisterapija, drāmas terapija, ABA terapija, Šrotas 3D skoliozes terapija, Minhenes funkcionālās attīstības diagnostika (MFAD), Hertz terapija. Zem viena jumta tagad ir trīs struktūrvienības – sociālās rehabilitācijas centrs, kurā sniedzam terapiju pakalpojumus, dienas aprūpes centrs bērniem ar funkcionāliem traucējumiem, kur var uzturēties bērni no pulksten 9 līdz 17, un „Atelpas brīdis", kur var atstāt bērnu uz diennakti.
Mūsu biedrība jau ilgstoši sadarbojas ar „Rimi Latvia", piedalāmies akcijā „Paēdušai Latvijai", kas sniedz iespēju palīdzēt ģimenēm ar pārtiku. Par šo jomu var kontaktēties ar Kristīni (tālr. 29219069).
Esam aktīvi uzsākuši brīvprātīgo kustību, piesaistot gan skolēnus, gan bērnu vecākus, arī vecvecākus. Palīdzīga roka vienmēr tiek novērtēta. Paldies mūsu brīvprātīgajiem aktīvistiem, īpaši jaunajai paaudzei, un ikvienam, kurš uzdrīkstas un darbojas.
– Kas jums palīdz atjaunot enerģiju un smelties iedvesmu, lai nenogurtu un spētu tik aizrautīgi turpināt darboties?
– Enerģiju atjauno gandarījums par paveikto. Sniedz mieru daba, tās spēks, kā arī ticība, cerība un mīlestība uz Dievu. Stiprā klints ir ģimene!
27.01.2023.