Ziemas orientēšanās sports šoziem uz Madonu atvedīs lielākās šī sporta veida sacensības šajā sezonā. Sporta un atpūtas bāzē "Smeceres sils" no 30. janvāra līdz 5. februārim vienlaikus norisināsies Eiropas čempionāts, Pasaules kausa posms, pasaules junioru čempionāts un Eiropas junioru čempionāts.
Vairāk nekā 20 Latvijas sportisti plāno piedalīties gan EČ/Pasaules kausā, gan pasaules junioru un Eiropas jauniešu čempionātos, starp viņiem – arī madonietis Jānis Baunis. Mūsu turpmākā saruna – par ziemas orientēšanās sportu.
– Ar kādām izjūtām gaidi sacensības, kas Madonā norisināsies jau mēneša beigās?
– Protams, sacensības ļoti gaidu. Apvidus ir labi zināms, turklāt starp sacensību dienām varēšu atpūsties savās mājās. Īpaši gaidu sprinta sacensības, jo uzskatu, ka tā ir mana specialitāte, un pastiprināti strādāju pie sprinta orientēšanās niansēm. Sprinta ieskaite norisināsies Eiropas čempionāta pirmajā dienā, kad konkurenti no ārzemēm, iespējams, vēl nebūs "ieskrējušies".
– Kas ir nepieciešams, lai uzturētu sevi formā?
– Pirmo reizi orientēšanos pamēģināju 13 gadu vecumā un jau pēc gada regulāri sāku apmeklēt treniņus. Treniņu plānošanā galvenais ir gribēt, un tad laiks atrodas. Meklēju iespējas pie darba devēja, piemēram, papildu brīvdienas par darba stāžu, dzimšanas dienu u. c. Tāpat, kad ir iespēja, ziedoju asinis.
– Kā nonāci pie orientēšanās ziemā?
– Kad biju pavisam mazs, nebija vēl ne datora, ne interneta, bet bija koka slēpes. Tātad, ja nebija ko darīt, devos slēpot. Arī skolā slēpojām jau no 1. klases. Atceros, ka skolā visi labākie slēpotāji bija tieši orientieristi, tāpēc ar laiku sāku trenēties orientēšanās sportā.
Iedvesmoja arī tas, ka dzīvoju pavisam netālu no divkārtējā Eiropas vicečempiona Mārtiņa Sirmā. Ejot uz skolu, gāju gar viņa māju, skolā ēdu Mārtiņa mammas gardi gatavotās pusdienas. Treniņos bija iespēja pat Mārtiņu satikt un parunāt, kas bija kā runāt ar slavenību. Turklāt visi "stilīgie" skolā gāja uz orientēšanās pulciņu.
Nekad neesmu īpaši šķirojis – orientēšanās ziemā vai vasarā, jauniešu grupās esmu bijis Latvijas čempions abos gadalaikos.
– Kā vērtē savu fizisko sagatavotību?
– Šosezon esmu noslēpojis 55 km, kas, manuprāt, ir par maz. Esmu aizrāvies ar svaru zāles treniņiem, jo tad pēc treniņa var ieiet "jacuzzi". Forma vēl ir gatavošanās procesā, uzlabojas. Tikko atgriezos no sacensībām Somijā, kur izdevās izrādīt konkurenci Somijas, Latvijas un Lietuvas sportistiem.
Treniņu rutīna ir lielā mērā atkarīga no laikapstākļiem, kas arī ir izaicinošākais. Nepieciešams slēpot gandrīz katru dienu, bet ja ārā ir +10 un līst, dodos skriet vai uz sporta zāli.
– Kura ir tava mīļākā trase?
– Uzskatu, ka Latvija ir starp TOP valstīm pasaulē, kas ir piemērota šim sporta veidam. Mums ir daudz mežu, ekstrēms sals un karstums ir reti, turklāt vietējie "džungļi" ir šķērsojami, bez ērkšķiem un bīstamiem dzīvniekiem. Orientēšanās sportā ik gadu norisinās virkne sacensību gan elites sportistiem, gan tautas sporta klasēs, vajag tikai piemeklēt sev mīļāko vietu.
Man gan atmiņā ir Rukas trase Somijā – īsta ziemas sajūta pie polārā loka, kur stāvi un gari kalni. Vieta, kur likt lietā fizisko sagatavotību, nevis vienkārši paslēpot. Kā papildu bonuss – burvīga daba un draudzīgi ziemeļbrieži.
Latvijā ļoti patīk "Lieldienu balvas" orientēšanās sacensības Rīgā, kas ik gadu tiek organizētas ļoti labā līmenī un piesaista arī ārvalstu sportistus.
– Kā vērtē Latvijas sportistu līmeni uz citu valstu fona?
– Īpaši vēlos izcelt jauniešus, kas rada veselīgu konkurenci, vienlaikus viens otram palīdz. Gluži zelta medaļas no Eiropas vēl neved mājās, bet sudrabs, bronza un TOP6 vietas teju katrs ir atvedis mājās no lielākām un mazākām sacensībām. Elites grupā ir arī kvalitatīvs sastāvs stafetei, komanda ir pieredzējusi un ne reizi vien veiksmīgi cīnījusies ar orientēšanās lielvalstīm. Apstākļi šogad mums ir tikpat labi kā lielajām Skandināvijas valstu izlasēm, kam delegācijā līdzi dodas arī fizioterapeiti un pavāri. Esmu pārliecināts, ka kopā ar līdzjutēju atbalstu trases malās sacensības būs ļoti aizraujošas.
24.01.2023.