Jau 32 gadi mūs šķir no trauksmainā 1991. gada janvāra, kad cilvēku
tūkstoši devās uz Rīgu, lai iestātos par Latvijas valsts neatkarības
atgūšanu, aizstāvētu brīvību un demokrātiju. Ir pagājuši vairāki gadu
desmiti, bet daudzu barikāžu aizstāvju atmiņā to dienu notikumi ir
spilgti saglabājušies – it kā tas būtu noticis tikai vakar…
Valsts meža dienesta vecākais mežzinis ALDIS BONDARS ir viens no viņiem.
– To laiku atceros kā vienu no skaistākajiem savā dzīvē. Varbūt tāpēc, ka tā bija jaunība, kad uz visu skaties ar optimismu un, gadiem ejot, grūtības aizmirstas, atmiņā paliek jaukākie brīži. Arī došanos uz barikādēm mēs, studenti, uztvērām kā sava veida piedzīvojumu. Bailes nejutām, tās pirmoreiz varbūt nedaudz ielavījās brīdī, kad paziņoja, ka pie Vecmīlgrāvja tilta omonieši nošāvuši Satiksmes ministrijas šoferi Robertu Mūrnieku.
Tolaik es studēju Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā Jelgavā, ko vēlāk absolvēju jau kā universitāti. Mums, studentiem, tika uzticēts sargāt sakaru mezgla (tagadējo TET) ēku. Uz barikādēm kādu nedēļu devāmies kā uz darbu, visas lekcijas jau bija atceltas.
Skatoties ar šodienas acīm, varbūt varētu jautāt – ko tur bija iekšā līst, ja meitiņai bija tikai pusotra gadiņa un sieva Mairita gaidīja otro bērniņu, bet tobrīd par to nedomāju.
Atceroties barikāžu laiku, lielāko saviļņojumu raisa piedzīvotais Zaķusalā. Tur bija daudz cilvēku, un ļoti izteikti bija jūtama visas tautas lielā vienotība. Tantītes piedāvāja tēju, pīrāgus un pat vistiņas, sakot: puiši, cienājieties, jūs taču esat nosaluši un izsalkuši! Šī atmosfēra, tā labestība cilvēkos vienam pret otru ir kaut kas vienreizējs, kaut kas tāds, ko nav iespējams aizmirst.
– Vai šajos gados, kad 1991. gada janvāra notikumi aizvien vairāk attālinās, esat tikušies ar saviem cīņu biedriem?
– To dienu atmosfēru lielā mērā atmiņā atsauca filmas „Janvāris" filmēšana. Tiku uzaicināts piedalīties masu skatos, kur sastapu daudzus, kas arī piedalījās barikādēs. Atcerējāmies pārdzīvoto, tika uzjundītas atmiņas, un tā laika emocijas izjutām vēlreiz.
1991. gadā es biju vēl ļoti jauns. Tagad, kad manam jaunākajam dēlam Reinim skolā prasa, vai barikāžu aizstāvju vidū bijis viņa vectēvs, dēls saka – nē, tas ir mans tētis. Reinim ar lielāko māsu jau ir 16 gadu starpība.
– Jūs esat no tiem, kuri ir saņēmuši Barikāžu dalībnieka piemiņas zīmi.
– Jā, šo apbalvojumu esmu saņēmis. Taču tas ir ne visiem. Kaut kā jau dīvaini sanāk – mūsu istabiņas puišiem, ar kuriem barikādēs stāvējām plecu pie pleca, šīs piemiņas zīmes nav.
Bet par to, ka šāds apbalvojums tika piešķirts man, varu pateikties ļaudoniešiem. Kad sāku strādāt Ļaudonā, Ļaudonas vidusskolas skolniece Iveta Vizāne apkopoja ļaudoniešu un sāvēniešu atmiņas un uzrunāja arī mani. Ļaudonas pagasta iedzīvotāji bija ļoti aktīvi barikāžu dalībnieki. Nupat šopirmdien LTV „Panorāmā" tika demonstrēts sižets, pieminot pirmo barikāžu upuri – omoniešu nošauto Robertu Mūrnieku -, un vēsturiskajos kadros tika parādīts arī sašautais ļaudoniešu autobuss.
– Kā izveidojās jūsu dzīve pēc barikādēm?
– Pabeidzu Latvijas Lauksaimniecības universitāti, kurā iestājos 1985. gadā pēc Dricēnu vidusskolas beigšanas. Esmu absolvējis arī Daugavpils Universitāti. Pēc izglītības esmu mežsaimniecības inženieris (maģistra grāds), un man ir arī maģistra grāds valsts pārvaldē. Kopā ar sievu Mairitu esam uzaudzinājuši meitu un divus dēlus. Daudz ceļojam. Esmu arī kaislīgs mednieks, un man ir uzticēti Latvijas Mednieku kinoloģiskās apvienības valdes locekļa pienākumi.
Mana dzīve gan iegrozījās tā, ka liela nozīme ir tieši Ļaudonai. Arī darba gaitas sākās Ļaudonas mežniecībā, kur atbrīvojās vieta. Par savu darbaudzinātāju uzskatu Līgoni Bambi, bet darbā mani pieņēma pats Antons Kažemaks, MPS „Kalsnava" direktors, līdz ar to savā ziņā esmu Kalsnavas audzēknis.
Tā pamazām Ļaudonā arī iesakņojos. Kaut gan mūsu ģimene dzīvo Praulienas pagasta Saikavā, dzīve ar Ļaudonu ir cieši saistīta. Vairākos sasaukumos tiku ievēlēts par Ļaudonas pagasta padomes deputātu.
– Joprojām esat ļoti aktīvs cilvēks – kandidējat gan pašvaldību, gan Saeimas vēlēšanās. Varbūt varat atklāt, kāpēc to darāt, jo daudzi taču ir kļuvuši par malāstāvētājiem.
– Visus šos gadus esmu piedalījies dažādās politiskās aktivitātēs. Vieglāk jau, protams, ir kurnēt un citiem pārmest, kad kaut kas netiek izdarīts kā nākas, visu kritizēt un gausties, cik slikta nu ir dzīve Latvijā. Taču, iesaistoties pašam šajos procesos, rodas lielāka izpratne, kāpēc tā un ne citādi.
Arī vēlēšanu laiks ir ļoti interesants. Tikšanās ar iedzīvotājiem notiek ne tikai kantoru zālēs. Ceļam teltis, lai ar vēlētājiem varētu padiskutēt arī brīvākā atmosfērā. Interesanti ir arī salīdzināt iedzīvotāju aktivitāti dažādās pilsētās. Piemēram, Gulbenē uz tikšanos pārsvarā ieradās manas paaudzes cilvēki, bet Valmierā bija daudz jauniešu. Par ko tas liecina? Tas nozīmē, ka Valmierā ir darbavietas, pieejams dzīvojamais fonds, un tai pilsētai, kur ir daudz jauniešu, ir arī nākotne. Savukārt Ogrē, kā jau Pierīgā, bija jūtama liela cilvēku neuzticēšanās, pat agresivitāte. Savukārt gulbeniešus raksturoja draudzīgums, vēlme aprunāties.
Iesaistīšanās politikā dod iespēju iepazīt arī politisko partiju līderus, kurus līdz tam esi redzējis tikai televizora ekrānā. Interesanti ir arī salīdzināt, kādi viņi ir pirms un pēc vēlēšanām, it īpaši, ja sanāk zaudēt. Vieni to uztver majestātiski, turpretī citi jūtas sagrauti.
Uzskatu, ka cilvēkiem ir jāiesaistās politikā, jābūt vienam no tās zobratiem, noteikti jāpiedalās vēlēšanās, lai vismaz tādā veidā ietekmētu procesus valstī.
– 14. Saeimā jūs kandidējāt triju partiju apvienībā „Attīstībai/Par!" sarakstā?
– Esmu Andra Skrides vadītās partijas „Izaugsme" spārnā. Arī tā ir vērtīga pieredze. Ir iespēja piedalīties kopīgos braucienos uz Briseli, iepazīties ar EP darbu, tikties neformālā gaisotnē, iepazīties ar jauniem interesantiem domubiedriem.
– Vai bijāt pārsteigts, kad pēc tik labiem rezultātiem 13. Saeimas vēlēšanās „Attīstībai/Par!" saraksts neiekļuva 14. Saeimā?
– Man tas bija ļoti liels pārsteigums. Manuprāt, mūsu saraksta neiekļūšanu parlamentā pagājušā gada vēlēšanās lielā mērā var skaidrot ar vienu no saraksta līderiem Golubevas augstprātību, to, kādā veidā viņa organizēja vēlēšanu kampaņu Rīgā un Kurzemē. Tie bija tie vēlēšanu apgabali, kas mūsu sarakstu riktīgi novilka lejā. Iespējams, kļūda bija arī tā, ka mums bija divi premjera amata kandidāti – Golubeva un Pabriks.
Es augstu vērtēju Arti Pabriku. Viņš ir ļoti gudrs cilvēks. Un tā domāju ne jau tāpēc, ka vēlēšanās piedalījāmies vienā deputātu kandidātu sarakstā. Viņu kā ļoti gudru atceras arī pasniedzēji, kuri jau studiju gados viņu uzrunājuši kā Pabrika kungu, un tas par kaut ko liecina.
Esmu pārsteigts arī par tautas īso atmiņu. Nesaprotu, kā tik daudz cilvēku var nobalsot par zaļzemniekiem pēc visām viņu premjera amata kandidāta Aivara Lemberga sēdēšanām cietumā un naudas lietu peripetijām un celt viņu saulītē. Man tas bija vēl lielāks pārsteigums nekā „Attīstībai/Par!" neievēlēšana 14. Saeimā.
– Nevaru nepajautāt – ja rastos tāda nepieciešamība, vai otrreiz uz barikādēm dotos?
– Bet, protams! Nav taču citu variantu. Paskatieties, kas notiek Ukrainā! Šajā karā ar Krieviju Ukrainai ir jāuzvar. Citādi nemaz nevar būt. Starp citu, esmu divus gadus dienējis padomju armijā, trāpījos tai kursā, kad arī mežsaimnieki, kurus līdz tam neaiztika, tika iesaukti karadienestā, līdz ar to ļoti labi zinu, kāds tur ir bardaks. Ja jau tādā elitārā divīzijā kā Kantamirovkā pat aiz atslēgām viss bija izzagts, nav grūti iztēloties, kas bija citās daļās. Nekas jau, kā to parādīja pirmie kara mēneši Ukrainā, Krievijas armijā nav mainījies – tāpat viss tiek izzagts.
Es gan piekrītu Arestovičam, ka šis karš varētu ievilkties līdz pat trīsdesmitajiem gadiem.
Arī tiem cilvēkiem, kuri ir neapmierināti ar dzīvi mūsu valstī, vienmēr iesaku pabraukāt un apskatīties, kā dzīvo cilvēki citur. Un ne tikai Eiropā, bet arī Āzijā, bijušajās Padomju Savienības republikās, kā, piemēram, Uzbekijā. Tad varbūt dzīve Latvijā neliksies nemaz tik slikta un tiks novērtēts arī tas, ka mēs dzīvojam demokrātiskā valstī, kur brīvi varam paust savus uzskatus un īstenot savus sapņus.
20.01.2023.