Svētdien noritēja pirmais Madonas novada pašvaldības organizētais sadraudzības pasākums Ukrainas civiliedzīvotājiem, kuri patvērumu no kara raduši Madonas novadā. Pasākuma dalībniekiem bija iespēja iepazīt latviešu un ukraiņu kultūru, savstarpēji iepazīties un gūt dzīvesprieka devu šai drūmajā laikā.
Domes priekšsēdētājs Agris Lungevičs atzina, ka jo sevišķi šobrīd, atrodoties svešumā, ukraiņiem ir svarīgi rast kopības izjūtu. Atrisinot primārās nepieciešamības, kas visu šo laiku ticis un arī tiek turpināts darīt, – mājvietas, pārtikas un humānās palīdzības pakas, darbavietas, iespēja mācīties, – cilvēkiem būtiski socializēties. Madonas novada pašvaldībā informēja, ka šobrīd novadā izmitināti 100 Ukrainas civiliedzīvotāji. Līdz šim notikuši nelielāki pasākumi, pašvaldības darbinieki regulāri uztur kontaktu ar izmitinātajiem bēgļiem, bet šāds lielāks pasākums-koncerts sarīkots pirmo reizi.
– Izdevās labi, atsaucība bija liela, un tas noteikti nebūs pēdējais šāds pasākums. Varbūt paši var kaut ko sarīkot un mēs – viņiem palīdzēt, vai pēc laika varētu notikt vēl kāds koncerts – idejas ir dažādas, – pauda Agris Lungevičs.
Pašvaldības rīkotais pasākums izdevies, arī pateicoties atbalstītājiem – uzņēmumam "Baltic Block" un Andrim Dombrovskim; uzņēmums jau vasarā organizēja ukraiņu-latviešu bērnu un jauniešu sporta nometnes, kā arī sagādāja dāvanu paciņas Ukrainas bērniem Ziemassvētkos. Pasākums tapa, pateicoties arī Latvijas Sarkanā Krusta Madonas komitejai, SIA "Ādere A" un Agritai Aivarei, Jēkabpils Agrobiznesa koledžas Barkavas struktūrvienībai, SIA "Junge". Klātesošos priecēja Sandra Sproģa, Jēkabpils ukraiņu kultūrizglītojošās biedrības "Javir", Madonas kultūras nama tautisko deju kolektīva uzstāšanās.
Viena no entuziastēm, kas kopā ar domubiedriem aktīvi piedalās Ukrainas kara bēgļu atbalstīšanā, ir arī Antra Gotlaufa. Uzrunājot pasākuma apmeklētājus, viņa atsauca atmiņā savas izjūtas un bailes pirms 32 gadiem barikāžu laikā, kad mājās palikusi ar maziem bērniem un vīrs devies uz Rīgu.
– Jūs, ukraiņi, šobrīd katru dienu ar asinīm cīnāties par savu brīvību, un ukraiņu mātes katru dienu baidās par bērniem, vīriem. Ar prātu īsti jau to saprast nevar, vienīgi ar sirdi. Šajā briesmīgajā laikā gribu apgalvot, ka mēs, latvieši, madonieši, kļūstam labāki, mēs jūtam ar sirdi, – novēlot ukraiņiem uzvaru pār krievu okupantiem, vēstīja Antra Gotlaufa.
"Latvieši ir super"
Vairāki uzrunātie Ukrainas civiliedzīvotāji pateicās madoniešiem un latviešiem kopumā par sirsnīgo uzņemšanu, nesavtīgo atbalsta sniegšanu.
Sergeja, Olgas un Maksima dzīvesvietā Čerņihivskas apgabalā karš ienācis jau ar 24. februāri.
– Mums uzspridzināja tiltu, pašā pilsētā krievi neiegāja, bet ielenca gūstā. Produkti veikalos pazuda dienas laikā, uzņēmējam izdevās atvest pienu, uz ko stāvēja simtiem metru gara iedzīvotāju rinda. Vannā klājām segas, logus aizsedzām ar segām, lai ārpusē neredzētu gaismas, tās neieslēdzām, lai neapšaudītu. Kad bija iespēja, izbraucām. Uz mašīnas rakstījām "Bērni", lai mūs palaistu garām. Izbraucot centāmies neskatīties uz automašīnām ielas malās, lai neredzētu nogalinātos cilvēkus… – atminējās Olga.
Karam sākoties, Sergejs atradies Maskavā, jo viņam bijis savs kravas automašīnu uzņēmums. Uz Latviju braucis caur Igauniju, Olga ar Maksimu – caur Poliju un Lietuvu. Šurp braukuši mērķtiecīgi, jo Madonas pusē esot pazīstamie.
– Pašvaldības sniegtā sociālā palīdzība, arī pārtikas pakas, ļoti palīdzēja iesākumā, lai kaut nedaudz "nostātos" uz savām kājām. Cilvēki te ir lieliski, neesam satikuši nevienu, kurš būtu negatīvi noskaņots. It kā maza valsts, bet palīdzības ziņā pret savām iespējām – viena no lielākajām. Sākumā dzīvojām Degumnieku pusē, pie Maira un Kristīnes Zondariem, kurus iepriekš jau pazinām. Nu būs seši mēneši, kopš atradām dzīvesvietu Madonā. Ļoti palīdzēja Jānis Vilciņš, vīra drauga klasesbiedrs; tā kā dzīvoklis bija tukšs, palīdzēja mums to iekārtot. Velta (Vilšķērste. – Aut.) no Sarkanā Krusta arī palīdzēja, ar viņu mūs kopā saveda Degumnieku sociālā darbiniece Irina (Mālniece. – Aut.). Latvieši ir vienkārši super… milzu paldies! – labajiem cilvēkiem savā ceļā pateicās Sergejs un Olga.
Olga iepriekš strādājusi ģimenes uzņēmumā-viesnīcā, šobrīd, uz laiku, atradusi darbu "Ezerniekos"; vīrs strādā par šoferi "Scandibus". Tiekot kārtotas formalitātes un atļaujas, lai jau Latvijā, iespējams, atvērtu savu uzņēmumu. Olga saņēmusi arī diplomu par izietiem latviešu valodas kursiem, viņa latviski noteic: "es čut čut saprotu un nedaudz arī runāju latviski". Maksims apmeklē bērnudārzu "Saulīte". Jautāti, kā šeit iejutušies, viņi atbildēja: – Mūsu pilsēta ir kā Jelgava, kas Ukrainas mērogiem arī ir neliela mazpilsēta. Madona ir nedaudz mazāka, bet viss šeit ir – lielveikali, apģērbu var nopirkt, medikamentus, šeit bērnudārzā "Saulīte" ir pat baseins – mūsu dārziņā nebija.
Daudzus pazīstam, kas arī šeit raduši patvērumu. Ikdienā komunicējam gan ar ukraiņiem, gan daudz ar saviem latviešu draugiem. Braucam ciemos, svinējām Ziemassvētkus – šogad principiāli svinējām pēc latviešu kalendāra – 25. decembrī.
Aizvainojums un joprojām neticība par Krievijas izvērsto agresiju nav aizmirsta vai piedota – šī iemesla dēļ Olga un Sergejs apzināti arī neizskatījuši iespēju apmesties lielākās Latvijas pilsētās, kā Rīgā, Daugavpilī, Jēkabpilī, jo tur esot vairāk krievvalodīgo iedzīvotāju.
– Mēs Ukrainā līdz pēdējam neticējām, ka tā varētu notikt 21. gadsimtā. Nupat Dņipropetrovskā (Dņiprā) iznīcināja daļu dzīvojamās mājas. Tas nav nekāds militārais objekts. Tāpēc priecājamies un novērtējam iespēju Latvijā dzīvot drošībā, mierā, – atzina Olga.
Novērtē mieru un palīdzību
Aleksandrs, Anna un Jaroslavs no Harkivas kopš augusta apmetušies Ērgļos, arī – pateicoties nevienaldzīgiem un atsaucīgiem vietējiem iedzīvotājiem. Par ceļu, kā nokļuvuši šurp, viņi pastāstīja: – No pirmās dienas pie mums ieradās krievi, bijām zem okupācijas jau 24. februārī. 11 dienas neizgājām no pagraba, jo blakus mājai veica apšaudes. Pagrabā bērni bija saslimuši, plaušu karsonis, mammai diabēts, nonāca slimnīcā. Nācās sākumā izveseļoties, kolīdz parādījās iespēja, izbraucām caur Krieviju. Sākumā mūs sūtīja uz Muceniekiem, bet benzīntankā satikām ļoti labu cilvēku, kurš uzaicināja pie sevis Ērgļos dzīvot.
Iejutušies esot labi, kaut ārpus mājvietas maz kur griboties iziet. Arī piemērotākas darba iespējas šobrīd esot vien Madonā, kurp savukārt grūti izbraukāt. Ļoti griboties mājās, bet tur joprojām nav droši. Kaut Harkiva vairs nav okupēta, aizvakar pat pilsētā nokritušas divas raķetes – par laimi, vismaz ne uz dzīvojamajām mājām. Šoreiz…
– Skatīsimies, kā būs turpmāk, meklēsim kādu darba iespēju. Priecājamies, ka šeit ir miers, drošība, novērtējam latviešu atbalstu un palīdzību, – pauda Anna un Aleksandrs. Jaroslavs turpina mācīties attālināti savā skolā, mazliet skumīgi, protams, esot bez klasesbiedriem un vienaudžiem.
– Grūti jau sakontaktēties ar vienaudžiem, kautrējas, jo valodu nezina. Ir grūts šis iesākums, bet galvenais – pārdzīvot, – ģimene secināja.
Palīdz iekārtoties tālāk
Cesvaines dienesta viesnīcas vadītāja Mudīte Luce un Kalsnavas, Ļaudonas pagasta pārvalžu vadītājs Artūrs Portnovs atklāja, ka nereti izmitinātajiem Ukrainas civiliedzīvotājiem pašiem ir grūtāk atrast gan pastāvīgākas dzīvesvietas, gan darbavietas, tādēļ ar to cenšas palīdzēt pašvaldību darbinieki.
– Cesvaines novadā šobrīd ir 22 ukraiņu bēgļi, no kuriem divi, jauna ģimenīte, klāt nākuši nesen, nākamnedēļ viņiem varētu būt gaidāms bērniņš. Puse bēgļu dzīvo internātā, puse – skolas dienesta viesnīcā; ir ļoti apmierināti. Pārsvarā strādā uz vietas kokzāģētavā, arī sievietes, diemžēl; kaut gan mums ir pavāri, mediķi pēc profesijas, mediķiem ir grūtības ar valodu, protams, ko uzreiz nevar apgūt. Bet pamazām mācās, pieņēmām darbā zobārstu. Ir izdevies sameklēt dzīvesvietas, darbavietas arī Rīgā, Jelgavā, tā teikt, tālāk sakārtot dzīvi jau patstāvīgi, jo mums jārod arī jaunas vietas citiem, kas varētu atbraukt, – pastāstīja Mudīte Luce.
Arī Artūrs Portnovs atzina, ka daļai no atbraukušajiem jauniešiem, basketbola komandas dalībniekiem, pamazām centies rast tālāku risinājumu. Tas arī izdevies – ir sportisti, kas pārbraukuši un turpinās trenēties, dzīvot Ventspilī, Valmierā, Liepājā; tie, kas iet Madonas sporta skolā, ar aktīvistu palīdzību atraduši dzīvesvietas Lazdonā.
– Nav jau zināms, cik ilgi šeit nāksies palikt, tas var būt mēnesis, gads vai pieci gadi, bet visu laiku internātā, vienā istabiņā dzīvot arī nav risinājums. Pagaidām mums vēl nav jauni bēgļi klāt nākuši; bet otrs, ka mums ir lielākā pamatskola novadā, ir arī braucēji, bērni, kuriem, iespējams, šis internāts nepieciešams. Balansējam. Ir izveidojies aktīvistu loks, kas gatavi ukraiņiem palīdzēt, gan ar sludinājumu pārskatīšanu, gan caur paziņām atrast jaunas dzīvesvietas, darbavietas un tamlīdzīgi, – pauda Artūrs Portnovs.
17.01.2023.