Murmastienes pagasta padomes priekšsēdētājai MODRAI VILKAUŠAI ir vairāk nekā divdesmit gadu ilga pieredze pašvaldības darbā, un puse no tiem aizvadīti priekšsēdētājas amatā. Nu jau divus mēnešus viņa pilda arī Madonas rajona padomes priekšsēdētāja vietnieces pienākumus.
„Stars" aicināja viņu paust savas pārdomas par pašvaldību, tai skaitā Murmastienes, nākotni nebeidzamu reformu un reorganizāciju laikā.
– Kāpēc, zinot to, ka rajona padomei strādāt atlicis mazāk nekā gads, piekritāt kļūt par priekšsēdētāja vietnieci?
– Iespējams, tieši tāpēc, ka atlicis gads, arī piekritu, taču, nopietni runājot, situācija bija vienkārša – Vitauts Bartušauskis atteicās no vietnieka pienākumiem, un kādam no rajona padomes locekļiem bija šis amats jāieņem. Kolēģi acīmredzot man uzticējās, par ko viņiem paldies, un es piekritu, jo katrs jauns darbs ir reizē arī jauna, vērtīga pieredze. Šobrīd, pāris mēnešus atrodoties priekšsēdētāja vietnieces amatā, saprotu, cik grūti ir apvienot divus darbus, jo katrreiz subjektīvi liksies, ka viens darbs nozog laiku otram, kā rezultātā izdodas mazāk padarīt.
– Vai ir būtiska atšķirība starp darbu rajona padomē un pašvaldībā?
– Jautājumu loks, ar kuriem nākas strādāt pašvaldībā un rajona padomē, ir atšķirīgs. Mēs pagastā strādājam ar piezemētākām lietām. Man kā pašvaldības vadītājai ir jānodarbojas ar būvniecības un renovācijas darbu saskaņošanu un virkni citu saimniecisku jautājumu. Ir arī tādi jautājumi, kas, varētu šķist, nav pašvaldības vadītāja pārziņā, taču ar tiem mazo pašvaldību administrācijai ir jāsaskaras diendienā. No cilvēkiem var sagaidīt daudz pārsteigumu, un tāpēc šis darbs arī ir tik interesants.
Rajona padomē darba specifika ir nedaudz citāda, un šovasar to vēl specifiskāku ir padarījis Dziesmu svētku laiks. Tā nu ir sanācis, ka šobrīd man lielākais darba apjoms saistās ar rajona prezentēšanu mūsu sadraudzības partneriem, gan pie mums mājās, gan pie viņiem, kā, piemēram, šonedēļ Anikšču pilsētas svētkos. Jāatzīstas, ka šie pienākumi man neiet tik labi pie sirds, kā saimniecisku jautājumu risināšana, taču šādā amatā nevar kļūt izvēlīgs un viss ir jādara pēc iespējas labāk.
– Pirmā pieredze pašvaldības darbā jums bija vēl padomju gados. Kas kopš tā laika ir mainījies pašvaldības darbā un arī cilvēku uztverē un attieksmē pret savu vietējo vadību?
– Pašvaldībā es strādāju jau kopš 1987. gada. Vienu sasaukumu biju arī ciema padomes priekšniece, bet šobrīd kā pagasta vadītāja darbojos jau vienpadsmito gadu. Izmaiņas kopš padomju laikiem ir notikušas milzīgas, taču, no vienas puses, varu būt pateicīga liktenim, ka man izdevās strādāt pēdējā sasaukumā pirms pārmaiņu gadiem. Tie bija pavisam citi laiki, ar saviem tikumiem un netikumiem. Tagad jautājumu loks, ar kuriem strādā pašvaldība, ir kļuvis daudz plašāks, klāt nākusi arī lielāka atbildība. Agrāk, ja šo laiku izvērtē reāli, ciema padome nebija nozīmīgākā pašvaldības institūcija. Tā praktiski nenodarbojās ar saimnieciskajiem jautājumiem, jo tos, ja izdevās labi sadzīvot, risināja kolhozu un padomju saimniecību direktori. Ciema padome arī nebija tā institūcija, kuru ar saviem jautājumiem un problēmām iedzīvotāji apmeklēja vispirms. Atkal tie bija saimniecību vadītāji un partijas komiteja, taču šobrīd pašvaldība ir kļuvusi teju vai par vienīgo vietu, kur cilvēkam vērsties pēc palīdzības.
Vairāk lasiet laikrakstā STARS. 26.07.2008.
Autore: EGILS KAZAKEVIČS
AGRA VECKALNIŅA foto