ARTURS MOZGA par priesteri tika ordinēts 2011. gada 5. jūnijā. Pēc kalpojuma gadiem Līvānos, Daugavpilī un Ludzas novada draudzēs garīdznieks šobrīd veic prāvesta pienākumus Barkavas un Stirnienes draudzēs. Aicinot garīdznieku uz plašāku sarunu, vispirms priesterim lūdzu pastāstīt par viņa ticības ceļu.
– Vai aicinājums uz priesterību bija pašsaprotams?
– Esmu dzimis ticīgā ģimenē, – atbildi iesāk Arturs Mozga. – Ticību esmu mantojis no savas vecmammas, kura bija augusi ticību praktizējošā ģimenē. Ik svētdienu kopā ar vecākiem viņa mēroja 10-12 kilometru tālo ceļu kājām no Sīļukalna uz Varakļāniem, lai varētu piedalīties Svētajā Misē. Arī es no mazām dienām Varakļānu baznīcā piekalpoju pie altāra. Varu piebilst, ka mūsu rados ir vairāki Dieva kalpi, kas izvēlējušies būt par priesteriem.
Pēc vidusskolas (mācījos Aglonas katoļu ģimnāzijā) pārdomāju, ko darīt tālāk. Man ļoti patīk sports, arī armijas lietas un vajadzēja izvēlēties, vai iet uz Murjāņiem, armijā vai mācīties Garīgajā seminārā. Gadu veltīju pārdomām un izvēlējos semināru. Dievs sakārtoja tā, ka nu esmu gan priesteris, gan līdz pat šodienai sportoju – Barkavā eju uz sporta zāli, mājās vingroju, vasarās skrienu un esmu arī LR Zemessardzes 3. Latgales brigādes 55. kājnieku bataljona kapelāns. Tātad, neko nezaudējot, ieguvu visu.
– Kā raksturosiet draudzes, kurās šobrīd kalpojat?
– Kopš septembra kalpoju Barkavas Svētā Staņislava un Stirnienes Svētā Laurencija katoļu draudzēs. Baznīcas kanoni nosaka – lai neiestātos rutīna, ik pēc 7-10 gadiem priesteris maina draudzi. Pēc studijām Rīgas garīgajā seminārā savu kalpošanu uzsāku Līvānos. Vēlāk kalpoju Daugavpils Dievmātes katoļu draudzē, tad Raipoles baznīcā, tagad – Barkavā un Stirnienē. Vienmēr līdz ar jaunu draudzi nāk jauni izaicinājumi un jauna attieksme, uzmanība.
Barkavas puse man nav sveša. Bērnībā, kad veicu ministranta pienākumus Varakļānu baznīcā, draudzes prāvests apkalpoja arī Barkavas un Stirnienes draudzes. Dzimtā vieta man ir Varakļāni, bet kā altāra piekalpotājs braucu līdzi uz abām apkārtnes baznīcām.
– Tagad paaudzes ir nomainījušās, cik ticīgi ir cilvēki jūsu draudzēs?
– Cilvēki ticību ir saglabājuši. Toreizējie jaunieši ir kļuvuši par brieduma gadu cilvēkiem,
bērni – par pieaugušajiem, viens otrs ir jau salaulājies, un varu teikt, ka visi ir Baznīcas cilvēki. Prieks, ka Barkavas draudzē nav tikai seniori, ir dažāda vecuma ļaudis. Tagad, piemēram, Svētdienas skolas bērni gatavojas pirmajai Svētajai Komūnijai, baznīcā ir arī pavisam mazi bērni un cienījamu vecumu sasnieguši sirmgalvji.
– Kādi pienākumi ir saspringtajā Adventa laikā?
– Adventa laikā, kas ir periods pirms Ziemassvētkiem, braucu pasvētīt mājas; ja cilvēks ir gados un uz baznīcu atnākt nevar, aizbraucu, uzklausu grēksūdzi, iedodu Svēto Komūniju, aizvedu kaladas (oblātes). Tā tās dienas paiet. Apciemoju cilvēkus Barkavas un Stirnienes pansionātos, kur reizi mēnesī noturu Svēto Misi, esmu ar visiem, kam ir tāda vajadzība sagatavot savu dvēseli Ziemassvētkiem, atbrīvoties no grēkiem, pieņemt Svēto Komūniju, lai tīri un gaiši savās dvēselēs ikviens varētu sagaidīt svētkus.
– Priesteriem ir daudz pienākumu un līdz ar to arī daudz pārbaudījumu.
– Citreiz ir tā – kā no rīta izbrauc apciemot cilvēkus, tā diena paiet – vēl jāvada kādas bēres, notiek kristības – visu laiku mēģini palīdzēt un dot. Pēc šī skrējiena vakarā, atbraucot mājās, kad apsēžos pie datora, plašsaziņas līdzekļos nereti lasu, kā kāds atkal vienkārši tāpat izteicies slikti par Baznīcu. Līdz ar to bieži esam nenovērtēti, kaut faktiski kalpojam cilvēkiem, viņu labumam. Notiek cīņa – par labo nereti ir jāsaņem pļauka. Tas kristietim varbūt ir pašsaprotami – jo vairāk dari labu, jo vairāk ap tevi danco ļaunais. Jo vairāk Baznīca iet pie cilvēkiem un sludina priecīgo vēsti, jo vairāk pār to tiek izlietas samazgas. Tā vienmēr ir bijis. Arī Kristus laikā, kad Viņš sāka sludināt un cilvēkus aicināt atgriezties no grēkiem, ļaunais gars ap Viņu grozījās un tautiešus sakūdīja pret Jēzu. Nesen vēlreiz skatījos Mela Gibsona filmu "Kristus ciešanas", un aktieris Džims Kevizels, kas tēlo galveno varoni, dokumentālajos kadros atcerējās, cik filmas uzņemšanas laiks visiem bijis smags. Ik pa brīdim notika dažādi pārbaudījumi, filmēšanas laikā vairākiem cilvēkiem iespēra zibens, viņi palika dzīvi, bet satricinājums bija milzīgs. Ļaunais gars negrib, ka sludina Kristu, ka sabiedrībā nes Labo vēsti, ļaunais ir pret cilvēci. Garīgā plānā tas ir jāapzinās un jābūt noturīgam savā stājā. Ja ļaunais gars uzbrūk, tātad esi uz pareizā ceļa. Cilvēks, kam nav ticības, teiks – tās visas ir sakritības, bet, skatoties garīgām acīm, redzam dziļāk un tālāk, redzam kopējo skatu. Ticība ļauj ieraudzīt dzīvē notiekošo plašākā mērogā, un – kā saka Svētie Raksti – pat mats no galvas neizkrīt bez Dieva ziņas, Viņš par visu ir lietas kursā.
– Pirms diviem gadiem – 2020. gada decembrī – Latvijas Nacionālajā aizsardzības akadēmijā bijāt starp virsnieku speciālistu kursa beidzējiem, saņēmāt virsnieka dienesta pakāpi – virsleitnants.
– Šobrīd esmu 55. kājnieku bataljona kapelāns. Braucu uz Aizkraukli pie zemessargiem, esmu ar viņiem mācībās un tad, kad jaunie zemessargi dod zvērestu. Kapelāna uzdevums ir nodrošināt zemessargu un profesionālā dienesta karavīru un viņu tuvinieku garīgo aprūpi. Pašam mācību laikā visā spektrā bija jāizbauda karavīra ikdiena – gan šaušanas apmācības, gan dzīve vairāku diennakšu garumā mežā un poligonā. Krosi un pārgājieni ar visu ekipējumu, aukstums un slapjums poligona apstākļos. Lai kļūtu par kapelānu, bija jāiziet apmācības kurss kā ikvienam karavīram, izturot visus fiziskos un intelektuālos pārbaudījumus. Mācības, lai dabūtu virsleitnanta pakāpi, notika gan Alūksnē, gan Cēsīs, gan Nacionālajā aizsardzības akadēmijā Rīgā. Tie bija īsti izaicinājumi garīgā un fiziskā ziņā.
Ar zemessargiem tagad bieži runājam par patriotismu, jo tas ir viens no Dieva baušļiem – mīlēt savu Tēvzemi. Arī Jēzus piedzima konkrētā tautā, cienīja tās kultūru, valodu, tradīcijas. Mēs, garīdznieki, mīlam un aicinām citus cienīt savu zemi un tās kultūru. Esam atbildīgi par Latviju – valsti un zemi, kurā esam dzimuši, kurā dzīvojam. Latvija mums gan jāaizstāv teritoriālā ziņā, gan jākopj tās kultūra, valoda, jāiestājas par vērtībām.
– Kā praktiski stiprināt zemessargus? Kā ikdienā viņiem palīdzat?
– Meitenēm vismaz sākumā Zemessardzē ir grūtāk. Grūtāk salikt un izjaukt ieroci, zināt visas tā detaļas, nereti pat nobirst kāda asara. Tad iedrošinu, kopīgi mēģinām uzdevumu apgūt. Arī man savulaik negāja viegli, neko nezināju par ieročiem, mans ierocis bija un ir Rožukronis. Tomēr visu apguvu un varu palīdzēt. Puišiem nereti ir grūtības nevis fiziskā, bet morālā ziņā – psiholoģiski nav viegli gandrīz mēnesi būt prom no ģimenes. Tāpēc esam mēs – garīdznieki, kas visu paši esam iepazinuši, varam palīdzēt dažādās sarežģītās un specifiskās situācijās, dalīties pieredzē.
– Ir daudz pienākumu, bet kā atslēgties no tiem, atpūsties un atjaunoties?
– Lai neizdegtu, vajag parūpēties arī par sevi. Vasarā, kad ir siltāks, pēc pienākumiem draudzēs uzlieku austiņas un skrienu savus 3, 5 vai 9 kilometrus. Tad atslēdzos, skrienu un vienkārši baudu mūziku. Ziemā labprāt dodos uz izrādēm vai koncertiem Latgales vēstniecībā "Gors", noskatos kādu filmu, mēģinu sekot līdzi notikumiem kultūrā. Mamma nereti saka: "Tev jau pat paēst nav laika, tikai skrien un skrien." Tā ir – ieskrienu pie viņas Varakļānos, bet ātri jādodas tālāk. Mēģinu atrast laiku visam, arī kādam skaistam koncertam.
– Ziemassvētku laikā ir plašs kultūras piedāvājums – šai gaisotnē ieiet aicināti visi. Tomēr ko priesteris vēlas teikt īsi pirms Kristus dzimšanas svētkiem – uz ko aicināt, par ko rosināt padomāt?
– Pasaulē notiekošajam bieži ir nežēlīga pieskaņa. Mūs no visām pusēm bombardē ar negācijām, ar sensācijām, notiek karš Ukrainā, un cilvēki, gribi vai negribi, uzņem šo slikto informāciju, piesūcinās ar to. Kā man nereti cilvēki atzīstas – tas pārņem, un nav vairs noskaņojuma visai dienai. Ziemassvētki, Kristus dzimšanas svētki, ir arī tāpēc, lai mēs ieraudzītu labo, skaisto un patieso. Mēs taču visi varam dzīvot savās ģimenēs, mums ir jumts virs galvas, esam vienoti kopā, raķetes virs galvas nelido – vērts ieraudzīt un padomāt par labo. Kristus dzimšanas svētki aicina dalīties ar to, kas katram ir, – ar tuvākmīlestību. Un darīt to bez maksas. Pats Dievs kļuva par cilvēku un nāca mūsu vidū. Viņš piedzima nevis ķēniņu pilī, bet kļuva par vienkāršu cilvēku un deva apkārtējiem to, kas Viņam bija, – mīlestību, uzmanību, cilvēciskās vērtības, ko mūsdienu sabiedrība nereti aizmirst. Cilvēciskās vērtības ir vislielākā bagātība, ko par naudu nopirkt nevar, un Ziemassvētki ir labs atskaites punkts, lai mēs katrs paskatītos uz savu sirdi. Lai ieraudzītu savu dzīvi un to, kā katrs sekojam Kristum, dodot sevi citiem.
23.12.2022.