Dzīves ceļa virzienu izvēlēties ne vienmēr ir viegli, un liktenis mēdz izspēlēt arī savus jokus, tāpēc ir divkāršs prieks, ja nejauši izdarīta izvēle izrādījusies pareiza un veicamais darbs sagādā gandarījumu. Tā, par sevi stāstot, atzīst LIENĪTE OZOLNIECE. Viņa farmācijas jomā strādā jau vairāk nekā divdesmit gadu un ar prieku saka – tas bijis viens no labākajiem lēmumiem mūžā.
– Lūdzu, iepazīstiniet ar sevi laikraksta lasītājus!
– Esmu dzimusi un augusi vienā no latviskākajām pilsētām Latvijā – Lubānā, kurai piemīt savs šarms, vienreizība un neatkārtojamība. Skolas gaitas man arī ritēja Lubānas vidusskolā. Pēc vidusskolas absolvēšanas, klasesbiedreņu uzrunāta, iestājos Rīgas 1. medicīnas koledžā, kuru absolvēju 1994. gadā. Pēc mācībām koledžā kādu laiku dzīvoju un strādāju Rīgā „Drogu aptiekā", kura ļoti atšķīrās no citām aptiekām, jo uzsvars tika likts uz ārstniecību augu drogām. Tirgojām rūpnieciski ražotās tējas, kā arī tika no iedzīvotājiem iepirkti savāktie, žāvētie ārstniecības augi, pēc tam tos fasējām un piedāvājām aptiekas klientiem. Protams, aptiekā tika tirgoti arī medikamenti. Tā kā Rīgas dzīve, lielā burzma un steiga neiepatikās, kopā ar vīru un meitiņu Ilzi atgriezāmies uz dzīvi Lubānā. Sākotnēji darbu farmācijas jomā atrast bija grūti, tāpēc esmu strādājusi dažādus darbus – gan par pārdevēju veikalā, gan bijusi bārmene krogā, bet neviens darbs man nav bijis par grūtu vai mazāk vērtīgu. Kad Lubānā tika atvērta Balvu aptiekas „Ieva-Sil" filiāle, tiku uzaicināta tajā strādāt, kādu laiku nostrādāju, taču tā tika slēgta, jo stājās spēkā noteikumi, ka aptiekai nedrīkst būt filiāle citā administratīvajā rajonā. Tā nu es atkal paliku bez darba savā specialitātē līdz brīdim, kad Cesvaines „Brutus" aptiekas kolēģe veselības problēmu dēļ ilgu laiku nevarēja strādāt, un es tiku uzrunāta izpalīdzēt pastrādāt, protams, atsaucos aicinājumam. 2003. gadā saņēmu piedāvājumu strādāt Lubānas vidusskolā par deju skolotāju. Tā kā man dejošana vienmēr ir bijusi sirdslieta un es jau praktizēju pirmsskolas izglītības iestādē „Rūķīši" ar mazajiem dejotājiem, bet farmācijā man darbiņa nebija, šo piedāvājumu pieņēmu, uzsāku strādāt un uzreiz iestājos Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības augstskolā, jo mana pārliecība bija tāda, ka katram sevi cienošam speciālistam ir jābūt atbilstošai izglītībai. 2008. gadā absolvēju RPIVA, iegūstot profesionālo bakalaura grādu pedagoģijā un papildspecialitāti – ritmikas un deju skolotājs. RPIVA docētāja Rita Spalva uzrunāja mani turpināt studijas (kā viņa teica – „negribu tevi atdot farmācijai"), jo saskatīja manī potenciālu, es atsaucos un 2014. gadā, absovējot RPIVA, ieguvu maģistra grādu dejas pedagoģijā.
Visa dzīve ir pavadīta Lubānā, mantojumā esmu saņēmusi savu vecvecāku māju, kuru kopā ar ģimeni kopjam, uzturam un izturamies ar cieņu pret senču mantojumu, jo šai mājai ir īpašs stāsts, kas saistās ar izsūtījumu uz Sibīriju. Pašlaik manas darba gaitas farmācijā rit Lubānas „Apotheka" aptiekā, kurā esmu pavadījusi jau astoņus gadus, pirms tam „Mēness aptiekā" Madonā nostrādāju sešus gadus. Parēķinot visu kopējo farmācijas nozarē nostrādāto laiku, sanāk vairāk nekā divdesmit gadu.
– Kas pamudināja izdarīt izvēli par labu darbam farmācijas nozarē un cik ilgu laiku tajā jau esat pavadījusi?
– Par to man ir interesants stāsts. Kad mācījos Lubānas vidusskolā, man bija liela pārliecība, ka būšu krievu valodas skolotāja, došos uz Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultāti un iegūšu pedagoga izglītību. Dzīve izspēlēja ar mani joku, jo tālajā 1992. gadā, lai studētu, netika dota iespēja būt budžeta vai maksas grupā, bija tikai viena iespēja – budžeta grupas – un nācās izturēt eksāmenus. Rezultāts bija pavisam vienkāršs – vai nu eksāmeni tiek izturēti, vai arī studijas nav iespējams uzsākt. Man pietrūka pavisam maz, lai tiktu uzņemta grupā, līdz ar to bija liegts sapņa piepildījums. Un tad nāca uzaicinājums no manām klasesbiedrenēm, kuras bija dokumentus iesniegušas Rīgas 1. medicīnas koledžā farmācijas studijām, pievienoties, lai es nezaudētu gadu no savas dzīves un nepaliktu mājās. Sekoju klasesbiedreņu aicinājumam, lai gan man nekad nebija bijusi interese par farmāciju un nebiju domājusi saistīt savu dzīvi ar šo profesiju.
– Kas jums savā darbā sagādā vislielāko gandarījumu?
– Vislielāko prieku un gandarījumu man pavisam noteikti sniedz klienti, kuri atnāk pie manis uz aptieku otrreiz un pasaka paldies par to, ko esmu ieteikusi, pateicas par to, ka ieteiktās zāles ir palīdzējušas. Es no sirds strādāju un no sirds arī iesaku, lai gan ne vienmēr ir viegli piemeklēt nepieciešamo, situācijas ir dažādas. Dažkārt ir tik grūti pateikt, kas tieši būtu labāks. Vislielāko gandarījumu sniedz apkārtējo novērtējums, kad viņi pamana labo, ko esmu izdarījusi.
– Ikvienam arodam ir arī sava garoziņa. Vai farmaceita darbā arī nākas saskarties ar apgrūtinājumiem?
– Esmu vairākas reizes jau saņēmusi šādu jautājumu, bet man tā īsti nav ko atbildēt. Tad, kad nācās pāriet uz e-veselību, daudzi kolēģi to uztvēra saasināti, taču es esmu cilvēks, kuram patīk jauninājumi. Neuztvēru to kā apgrūtinājumu, lai gan ar zināmām grūtībām nācās saskarties, apgūstot visu jauno. Bet, ja cilvēkam patīk profesija, ko viņš dara, tad grūtību nav vai arī tās prot uztvert citādāk. Droši varu teikt – mīli, ko dari, dari, ko mīli.
– Pavisam nesen piedzīvojāt priecīgu notikumu – saņēmāt „Gada farmaceita" apbalvojumu. Padalieties ar savām izjūtām, kad uzzinājāt par to!
– Kad saņēmu zvanu no Latvijas Farmaceitu biedrības un tika paziņots, ka par mani uzrakstīts iesniegums „Gada farmaceita" nominācijai, es pajautāju, kuram tāds joks ienāca prātā. (Sirsnīgi iesmejas.) Es pat iedomāties nevarēju, ka kādam mans darbs šķitīs tik svarīgs, ka kāds par to būs aizdomājies un nolēmis uzrakstīt šādu iesniegumu. Katram cilvēkam apkārtējo novērtējums ir ārkārtīgi svarīgs gan izaugsmei, gan veiksmīgai darbībai un droši vien arī labsajūtai. Mani šāda atzinība ļoti motivē, iepriecina un liek arī turpmāk darboties tikpat atbildīgi. Vasarā pie manis ieradās Farmaceitu biedrības pārstāvji, lai veiktu interviju ar mani, izzinātu, saprastu mani kā apbalvojuma pretendentu. Šādas tikšanās notika ar katru no pretendentiem, un, tikai izvērtējot šīs intervijas, tika nonākts pie lēmuma, kuri tad saņems šīs balvas. Jau uzzinot, ka esmu izvirzīta apbalvojumam, teicu, ka mana lielākā balva ir tas, ka kāds cilvēks vai cilvēku grupa veltījusi laiku, lai par mani padomātu, paņemtu pildspalvu, uzrakstītu par mani, tas atsver visas godalgas.
– Darbs aptiekā nav jūsu vienīgais pienākums – esat arī vairāku deju kolektīvu vadītāja.
– Lubānas vidusskolā strādāju ar 3.-5. klašu deju kolektīvu „Raksti", Lubānas pilsētas kultūras namā esmu senioru deju kopas „Varavīksne" vadītāja, Meirānu tautas namā strādāju ar 2018. gadā izveidoto vidējās paaudzes deju kolektīvu „Rokraksti", un vēl es esmu Madonas novada bērnu tautas deju kolektīvu virsvadītāja un Madonas BJC metodiķe dejas jomā. Lielākie sasniegumi ar dejotājiem – 2013. gadā Lubānas vidusskolas jauniešu deju kolektīvs „Raksti" Dziesmu un deju svētkos ieguva 1. vietu Latvijā, un 2018. gadā šie paši jaunieši ieguva 2. vietu Latvijā. Tie ir spilgtākie un vērienīgākie notikumi, kas palikuši atmiņā. Vēl liels gandarījums un prieks par vērienīgajiem koncertiem, kuri organizēti Madonas novada bērnu deju kolektīviem un dziedātājiem Madonas sporta hallē, kas arī bijuši sirdij tuvi un prieku nesoši. Te varētu uzskaitīt vēl un vēl, jo man patīk savs darbs, daru to ar lielu prieku un milzīgu atbildības izjūtu ne tikai pret sevi, bet arī pret cilvēkiem, kas ir kopā ar mani.
– Kā gan jūs spējat apvienot darbu farmācijā ar deju kolektīvu vadīšanu un pasākumu organizēšanu?
– Bez savas ģimenes es nebūtu tur, kur esmu, un tas, kas esmu. Vispirms vēlos teikt milzīgu paldies saviem vecākiem, kuri ir spējuši man ieaudzināt darba mīlestību, cieņu, atbildību, izturību, nekurnēt, bet darīt. Visspēcīgākais plecs un atbalsts ir mans vīrs Gatis, kas vienmēr piekrīt, atbalsta visas manas, reizēm varbūt neprātīgās idejas. Farmācijā nestrādāju viena – vecākā meita Ilze ir absolvējusi Latvijas Universitāti un ieguvusi farmaceita izglītību, viņa ir mana kolēģe aptiekā, savukārt jaunākā meita Ilva šogad beigs studijas Latvijas Universitātē, arī iegūs farmaceita izglītību, pašlaik norit prakse aptiekā. Ļoti lepojos ar savām meitām. Ilze ir atradusi skaistu aizraušanos, izgatavojot ziedu vainadziņus, kurus tālāk piedāvājam iegādāties Latvijas sievietēm un meitenēm, lai varētu pucēties skaistākajos svētkos. Šogad tika izgatavoti arī adventa vainadziņi un piedāvāti šiem svētkiem. Savukārt Ilva ir izvēlējusies paralēli darbam aptiekā savu dzīvi saistīt ar skaistumkopšanas sfēru, un Lubānā šovasar tika atvērts kabinets, kur viņa sniedz pakalpojumus skaistumkopšanā. Mūsu ģimenes pulciņam ir pievienojusies arī mana mīļā luteklīte, mazmeitiņa Odrija, kas daudzās lietās ir izmainījusi manu skatu, redzējumu uz dzīvi, notiekošo.
– Kas jums palīdz atjaunot enerģiju un smelties iedvesmu, lai nenogurtu un spētu tik aizrautīgi turpināt darboties?
– Man ļoti patīk baudīt laiku kopā ar ģimeni. Nupat pavadījām brīvdienas Siguldā, šonedēļ dosimies uz Rēzekni, lai „Gorā" kopā pavadītu jauku vakaru grupas „Baritoni" koncertā. Man ir vajadzīgi gan dažādi kultūras pasākumi, gan laiks kopā ar ģimeni, kad varam parunāt, atpūsties un atgūt enerģiju. Tad, kad esam kopā, prāts vairs nenesas domāt ne par aptieku, ne dejošanu.
Manu enerģiju, spēku atjauno būšana Lubānas katoļu baznīcā, kur kalpoju, dziedot draudzes korī.
16.12.2022.