8. decembrī Cēsu svētā Jāņa baznīcā pulcējās cilvēku simti, lai atvadītos no dziesminieka Haralda Sīmaņa. Lai aizdegtu svecīti, aizlūgtu, atdotu godu un paskatītos uz viņa mūžu ar sirds acīm.
Haralds Sīmanis (1951-2022) pēc profesijas bija jumiķis, bet atvadas apliecināja, ka viņš pirmkārt ir klausītāju mīlēts un populārs latviešu dziesminieks, ērģelnieks, ģitārists. Haralds Sīmanis bija dziļas ticības cilvēks, laikmeta ikona. Viņš spēja apvienot to, kas katram ir svarīgs, un šī ikona kā nospiedums paliks mūsos, to nesīsim tālāk.
Visvairāk Haralds Sīmanis bija pazīstams ar savu individuālo muzicēšanu un ne ar vienu citu nesajaucamo balss vokālu. Septiņi mūzikas albumi, Gunas Rukšānes grāmata "Haralds Sīmanis. Dziesminieks" un katra personīgās atmiņas par tikšanos ar mūsu pusē dzīvojošo personību ir paliekošais, ko mantojumā no Haralda Sīmaņa varēsim paņemt līdzi. Nepārprotami – atstātais mantojums ir milzu svētība.
– Ļaudis ļoti dažādos veidos var atgādināt, kas un kāda ir mīlestība. Viens no mīlestības vēstnešiem bija arī Haralds Sīmanis, – atvadu mirklī uzsvēra Cēsu svētā Jāņa draudzes mācītājs Didzis Kreicbergs.
– Brīžos, kad debesu augstumos vai ūdeņu dziļumos spējam aizsniegt Dieva dotās lielās lietas, pastāv risks aizmirst savas saknes. Haralds tās neaizmirsa. Viņa kailās pēdas ar bērnišķīgu prieku meklēja pagalma sniegu meža mājā, un šodien Haralds no mums atvadās Adventa laikā. Klusā, mierīgā, pārdomu pilnā laikā, kas ved pretī gaišumam – Jēzus piedzimšanai. Haralds aicināja nesteigties, īpaši pēdējā laikā viņš teica, ka tas Kungs zina, kā ir labāk. Tautiešu acīm raugoties, Haralds bija ļoti daudzveidīgs. Katram par viņu ir savs stāsts, bet precīzākais vienmēr ir tuvinieku teiktais. Sieva Gita Haraldu raksturoja vārdiem: "Viņam bija liels labestīgs gars, viņš bija kā aisbergs, aiz kura paslēpties, bet reizē viņš bija kā bērns, kuru samīļot."
Vismaz trīs lietas Haraldam, ejot dzīves ceļu, neļāva vaidēt un sūdzēties: tās bija slēpes, ģitāra un ērģeles. Par katru no tām būtu savs sakāmais, tomēr tas, kas vienoja visas nodarbes, bija Haralda cilvēcīgums, izdaiļots ar dvēselisku dziļumu. Ar tukšvārdību Haralds nebija uz "tu", un vislabāk viņa būtību varēja uztvert caur dziesmām. Haraldam bija Dieva dota dāvana ar savu iedvesmu radošai darbībai iedvesmot arī citus. Un tad tās bija jūtu, brīvības un patiesības straumes, ko spēja sadzirdēt ikviens gan Kuldīgā, Sunākstē, gan Lazdonā, Raunā, Tērvetē, Rīgā, Cēsīs un citur. Un dažiem izdevās muzicēt līdzi, no Sīmaņa repertuāra arī ko izdziedāt – kā šodien Ievai Akuraterei un Zanei Šmitei.
Haralds tiecās pēc augstām lietām – kalniem, torņiem, jumta korēm. Cēsu Svētā Jāņa baznīcā par to saglabājies savs stāsts. Haralda spēlētās ērģeles kā mītiskas sirēnas dievnamā ievilināja pilsētniekus un garāmgājējus. Šodien ērģeles skan kopā ar mūsu sirdīm. Par Dievu Haralds liecināja nepārprotami, un Dievs caur Haraldu pieskārās daudziem.
Būtiski, ka Cēsu Svētā Jāņa baznīcas jumta seguma atjaunošanas nobeigumā vienā no tornīšiem tika ievietots vēstījums koka trijstūra formā. Bija 1977. gads, un vēstījumu rotāja vārdi: "Dievs, svētī Latviju!" Pieraksta otrā pusē teikts: "Ja putni nelidotu, debesis nebūtu." Un vēl tur bija rakstīts, ka -15 grādu salā tika pabeigti baznīcas jumta atjaunošanas darbi. "Palieciet sveiki un turpiniet augstāk!" – sekoja autoru paraksti, kuru vidū – Haralda Sīmaņa, Arvīda Ulmes un vēl divu vīru autogrāfi.
Svinīgajā mirklī no Haralda Sīmaņa atvadījās arī dziesminieku saime: – Nepārspīlējot var teikt, ka šodien mēs atvadāmies no latviešu dziesminieku leģendas. Haralds Sīmanis bija mūsu iedvesmas avots, drosmīgs sava ceļa gājējs un sirdsgudrs cilvēks. Viņš bija Latvijas mūzikas ikona, dziesminieku dziesminieks, tīrradnis, bez kura grūti iedomāties Latvijas dziesminieku pasauli – festivālus, koncertus, saietus, sadziedāšanos. Bet leģendas tā vienkārši neaiziet, tās atstāj nospiedumus, kas pārējiem jānes tālāk. Un tā ir mūsu katra atbildība atcerēties Haraldu Sīmani. Viņš dzīvoja, sekojot savai sirdij. Bez atrunām, nosacījumiem, māņu gājieniem, sekojot savai sirdij. To mācīsimies no Sīmanīša! Drosmi, pārliecību, mieru un mīļumu.
Haralda sievas Gitas un "Austras biedrības" vārdā izskanēja pateicība ikvienam, kas ziedoja atvadām un Haralda Sīmaņa piemiņas vietas izveidei, dziesminieka mantojuma saglabāšanai: – Haralds Sīmanis ir saņēmis ļoti lielu mīlestību. Tur augšā šodien ir varena diena – Sīmanītis ir kļuvis brīvs, viņš ir kļuvis par gaismu! Tu biji un būsi dabas parādība, Sīmanīt! Lai tev gaišs lidojums mājup!
Jāpiebilst, ka dziesminieka Haralda Sīmaņa bērēm kopumā saziedots vairāk nekā 14 500 eiro un no šiem līdzekļiem pieticis ne tikai mūziķa pavadīšanai pēdējā gaitā, bet arī būs iespējams izveidot piemiņas vietu.
– Bijām cerējuši sniegt nelielu atbalstu Sīmaņa ģimenei grūtā brīdī, atbalstīt sievu Gitu un tuviniekus. Tagad skaidrs, ka saziedots ir krietni vairāk, nekā bija nepieciešams bēru izdevumiem, kas nozīmē, ka varēsim izveidot piemiņas vietu un varbūt vēl izdarīt kādu labu darbu Sīmaņa kultūrvēsturiskā mantojuma apzināšanā, saglabāšanā un popularizēšanā, – uzsver "Austras biedrība". – Tad, kad būs rimušas pirmās emocijas un prāts kaut cik būs pieņēmis sirdij sāpīgo faktu, mierīgi apsēdīsimies un izrunāsim, ko un kā Sīmanītim veidot, kā vislabāk izmantot saziedoto naudu viņa piemiņai. Ja viss izdosies, jau nākamā gada 12. jūnijā, Haralda Sīmaņa dzimšanas dienā, mēs noteikti satiksimies kādā notikumā ar pievienoto vērtību. Ar saziedoto naudu rīkosimies ar lielāko atbildību un pēc labākās sirdsapziņas, par visu vienojoties ar Haralda Sīmaņa sievu Gitu.
14.12.2022.