"LVM Sēklas un stādi" Kalsnavas čiekurkaltē ik rudeni sākas darbīgs cēliens – te katru gadu nonāk līdz trim tonnām čiekuru, no kuriem iegūst sēklas. Taču Kalsnavā tiek sagatavotas ne tikai egļu, priežu, bet arī kļavu, bērzu, liepu, melnalkšņu sēklas.
Mēs ciemojāmies "LVM Sēklas un stādi" laikā, kad pēc čiekuru savākšanas sēklu plantācijās Kalsnavas čiekurkaltē bija savestas kastes ar egļu čiekuriem, kas vēl tikai gaidīja savu ceļu līdz pārstrādei.
"LVM Sēklas un stādi" direktors Māris Druvaskalns vadīja mūsu nelielo ekskursiju, sniedzot ieskatu čiekurkaltē. Drogas tiek savāktas no sēklu plantācijām, kas atrodas dažādās vietās. Iepriekš VMD speciālisti ir apsekojuši plantācijas, devuši atzinumu, ka koki atbilst prasībām, lai no tiem iegūtu pēcnācējus. Kā uzsvēra direktors, ja koks ir līks, ar divām galotnēm, no tāda sēklas pēcnācējiem netiks vāktas, tādas neviens nestādīs. Noliktavā ir tikai speciāli sēklu ieguvei atlasīti čiekuri, uz katras kastes ir informācija, no kurienes tās nāk, uz kurieni sēklas tālāk aizies.
Par čiekuriem un sēklām atbild čiekurkaltes vadītāja Dzintra Paegle, kas te strādā jau 30 gadu – kopš 1992. gada. Viņa atgādina, ka Kalsnavas čiekurkalte ir Latvijā vienīgā, kur notiek sēklu pārstrāde, vēl ir kaltes Vijciemā un Rendā, kur arī vāc čiekurus, bet tikai žāvē. Iegūto sēklu apstrāde un dīdzības pārbaude notiek Kalsnavas sēklkopības iecirknī, ko vada Jānis Auziņš. Tur tiek uzglabātas arī sēklu rezerves.
– Katru gadu rudens pusē atkārtojas līdzīgs process – sēklu ieguve un sagatavošana. Pamatā sagatavojam priežu un egļu sēklas. Skuju kokiem čiekuru raža šogad nav tik laba, egļu "bērnu", cerams būs ap 400 hektolitriem. Process no čiekura līdz sēklām ir garš. Vispirms čiekurus attīra no piemaisījumiem – skujām un sīkiem zariņiem, tad saber kastēs un novieto noliktavā vēl pagatavoties. Pēc tam tos saber žāvētavā jeb kaltē, kur tie diennakti žāvējas 45 grādu temperatūrā. Tad tos izņem no kaltes, samērcē un atkal ievieto kaltē, vēl diennakti žāvē.
Telpā, kur čiekuri žūst, spēcīgi smaržo pēc sveķiem, bet atveroties čiekuri sākot "čiepstēt". Kad čiekuri atvērušies, tos saber speciālās kasetēs un krata, līdz izbirst sēklas. Sēkliņas viegli samitrina un atspārno – lielā trumulī tās griežas, kamēr smalkie spārniņi nobirst. Tad tās vētī līdzīgi kā graudus – sēklas sabirst sietos, bet gruži tiek aizpūsti. Pēc tam glabā saldētavā mīnus piecu grādu temperatūrā, – par sēklu iegūšanas procesu pastāsta Dzintra Paegle.
Pasaulē nav daudz firmu, kas ražotu iekārtas meža koku sēklu iegūšanai, bet Kalsnavas čiekurkaltē ir sagādātas nepieciešamās iekārtas.
Tiekam iepazīstināti arī ar bērza sēklu ieguvi. Šo sēklu iegūšanai salasa spurdzes, un šis ir pat smalkāks darbs. Kamēr nonāk līdz galaproduktam, jābūt pacietībai, "jāizloba grauds no pelavām". Te pastāv arī roku darbs.
Kad pabijām Kalsnavas čiekurkaltē, sēklu pārstrādes telpās tobrīd tika gatavotas bērza sēklas. Tās ir ļoti smalkas – ar visiem spārniņiem, kas tiek attīrīti nost. 1000 bērza sēklu svars ir tikai 0,12 gramu. Mikroskopā var ieraudzīt tukšās, ko vajag atlasīt, un Dzintrai Paeglei daudzajos darba gados, pētot sēklas mikroskopā, ir "piešauta acs".
Viņa atklāj: – Bērzs ir ļoti pieprasīts, un divus gadus sēklu ieguvei nebija ražas, to ietekmēja laikapstākļi. Savukārt šogad daudz ir tukšo sēklu, jo no tām, ko iedeva pārbaudēm, dīgtspēja parādījās maza. Pēc tam, kad atlasām tukšās sēklas, dīgtspēja ir ap 80%. Izmantojot modernās tehnoloģijas, tiek sagatavota sēkla ar 95% un augstāku dīgtspēju, un tāda sēkla pārsvarā interesē kokaudzētavas. Ja iesējam 100 sēklas un 5 neuzdīgst, tas nav nekas, taču, ja iesējam 1 miljonu sēklu, tad 5% nedīgstošo sēklu iztrūkums ir jūtams.
Māra Druvaskalna vadībā bija ļauts ieskatīties arī sēklu noliktavā, ko vada Sarmīte Greidiņa. Saldētavā noteiktā temperatūrā plauktos savietoti sēklu konteineri. Viss ir marķēts, pēc cipara speciālisti jau zina, kas ir kas.
– Noliktavā sēklu rezerve ir sagatavota vismaz 10 gadiem, un dīdzība tiek saglabāta. Pēc 10 gadiem tiek veiktas analīzes, pārbaudīta dīdzība. Kā gan sēklas var tik ilgi uzglabāt? Tas tāpēc, ka čiekurus savedam sēklu ieguvei tad, kad dabā ir rudens, čiekurā sēklas ir nobriedušas. Čiekurkaltē tās atspārnojam, un sēklām kalendārā ir rudens ar ziemas periodu. Mēs atspārnotās sēklas ievietojam kanniņā un noliekam uz ziemu saldētavā. Sēklām ir ziema, gaismas nav, kalendāra nav, tās var ziemot ilgi. Paiet gads, divi, sēklām joprojām ir ziema, bet, tiklīdz izņemam ārā, sākas pavasaris, un sēklas sējam augšanai, – līdzīgi Māris Druvaskalns stāsta arī skolēnu ekskursiju grupām.
Uzzinām arī to, ka koku sēklas netiek eksportētas, tās pat piepērk klāt, pēc tam paši izaudzē stādus, ko stāda Igaunijā, Zviedrijā un citur.
– Tie ir nākotnes koki, kas ir taisnākie, lielākie, kas labāk atzarojas, nav dubultās galotnes. Tā informācija, kas ir kokā, saglabājas arī sēkliņā. Nogriežam potzarus, speciāli uzpotējam uz sējenīšiem, izstādām plantācijā. Čiekuri, kas ienākas, ir ar informāciju "Esmu vissmukākais, visresnākais, visvisvis…". Lasot čiekurus, mēs jau vācam TĀ koka pēcnācējus. Tā ir pirmā pakāpe. Otrās pakāpes sēklu plantācijas ir labāk atlasītie koki, no kuriem ievācam sēklas, izaudzējam stādus, sastādām mežā. Pēc 20-30 gadiem no tiem kokiem, kuri ir taisnākie, ātrāk augošie, paņemam potzarus un atkal audzējam sēklu kokus. Katra pakāpe dod pienesumu līdz 15-20%, – vēstī "LVM Sēklas un stādi" direktors.
2.12.2022.