Nupat aizvadītajos valsts svētkos pastāvēšanas 50. gadadienu atzīmēja Lauteres kultūras nams.
Celts vēl kolhoza laikos, ar ES struktūrfondu līdzfinansējumu rekonstruēts 2010. gadā, tas joprojām pulcē un priecē ļaudis Aronas pagastā. Iedzīvotāji var būt lepni, ka, neraugoties uz dažādiem pārmaiņu vējiem, viņiem dzīvesvietā joprojām ir pieejama brīnišķīga kultūras nama lielā zāle ar vairāk nekā 300 sēdvietām, skatuvi un akustisko sienu, lielo ekrānu, videoprojektoru, nomainītām lielās zāles durvīm, atjaunoto parketa grīdu un citiem uzlabojumiem.
No ārpuses it kā parasta, savā ziņā pat necila ēka, bet, ieejot tajā, saproti, ka tas ir 21. gadsimts, ko izstrāvo mūsdienu prasībām atbilstoši izremontētās un gaumīgi iekārtotās telpas, jaukā atmosfēra, kas visapkārt jūtama.
Lauteres kultūras nama vadītāja RUDĪTE PRIKULE atklāj, ka pašos pirmsākumos šajā vietā bijuši ozoli: – Kultūras namu bijis paredzēts celt vietā, kur tagad ir ūdenstorņi, bet kolhoza ļaudis esot uzstājuši, ka klubam ir jābūt Lauteres muižas parka vidū, pie tam nevis mazā, bet gan lielā ēkā ar plašu zāli. Pamati jaunajam klubam tika ielikti 1971. gadā, bet jau 1972. gada 5. novembrī notika kultūras nama atvēršanas svētki, un atslēgas (tās, starp citu, ir saglabājušās) saņēma kolhoza „Vidzeme" priekšsēdētājs Arvīds Līcis un partijas pirmorganizācijas sekretārs Arvīds Tipainis, kas vienlaikus bija arī būvdarbu vadītājs. Pirmo balli ir spēlējuši Leibomi – muzikanti no Sausnējas.
Drīz vien uz jauno ēku no „Arājiem" pārcēlās kolhoza kantoris. Tad te jau darbu bija uzsākuši mākslinieciskās pašdarbības kolektīvi. Mēģinājumi diriģenta Kārļa Dievkociņa vadībā notika arī korim, kas, gatavojoties Dziesmu svētku simtgadei 1973. gadā, apvienojās ar Meirānu dziedātājiem. Koris no Rīgas tika sagaidīts ar bērzu meijām un Lauteres pusē lasītām puķēm.
Izveidojās arī sieviešu ansamblis un citi kolektīvi, kuros iesaistījās pagasta pašdarbnieki. Ļoti aktīvi pie mums Laimas Vanagas vadībā darbojas amatierteātris.
– Pastāstiet, kā dzīves ceļš atveda jūs uz šo pusi?
– Saimniecībai „Viesiena" bija nepieciešami jauni speciālisti, un arī man maksāja stipendiju. Uz šejieni es atnācu 1982. gadā pēc Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas beigšanas. Biju izmācījusies par agronomi un sāku strādāt saimniecībā, bet, kad saimniecības pajuka, mani piekomandēja Uldim Dulbem par palīgu. Oficiāli darbā mani pieņēma 1997. gada 7. martā. Un nu jau 26 gadus Lauteres kultūras namā arī saimniekoju.
Esmu ļoti pateicīga visiem, ar kuriem mani kopā savedis dzīves ceļš, – darbabiedriem, kolektīvu vadītājiem, pašvaldībai par atbalstu. Viens pats kultūras jomā jau neko daudz nevar izdarīt, tas ir komandas darbs.
Šajos gados esmu labi iepazinusi pagasta ļaudis, bet no studiju prakses saimniecībā atceros Birutu Ceriņu, Silviju Čurksti, Velgu Visocku. Visus šos gadus esam kopā darbojušās, un pašdarbība pagastā nav apstājusies.
Varbūt daļa iedzīvotāju gribētu vairāk pasākumu ar profesionālu mākslinieku piedalīšanos, un tādi arī notiek, bet biežāk tomēr organizējam tādus, kur izmaksu ir mazāk.
Jau 10 gadu organizēju ekskursijas, apceļojot Latviju un apmeklējot arī zemnieku saimniecības un uzņēmējus. Īpaši tās ir iecienījuši seniori, nav jālūdzas, lai brauktu, piesakās paši. Par tām ir saņemtas tikai pozitīvas atsauksmes, un, ja kāds par to pasaka „paldies", nav žēl arī ieguldītā darba, tās rīkojot.
– Tagad esam pieraduši, ka Aronas pagasta centrs vairāk saistās ar Kusu, bet pagājušā gadsimta septiņdesmitajos astoņdesmitajos gados, cik var noprast no jūsu stāstītā, viss notika Lauterē.
– Principā tā varētu teikt, jo te atradās ne vien saimniecības „Viesiena" kantoris un Lauteres kultūras nams, bet arī ciema padome. Tolaik gan liela nozīme bija tieši padomju saimniecībām un kolhoziem, un arī pie mums viss notika ar saimniecības finansiālu atbalstu. Arodbiedrība aicināja dziedātājus, aktierus, bet foršākās balles bijušas lopkopējām un citu profesiju pārstāvjiem – ar dejām līdz rīta gaismai un bagātīgi klātiem galdiem.
– Kovida laikā noteikto ierobežojumu dēļ kultūras dzīve daudzviet pierima. Kā tas ietekmēja pašdarbības kolektīvu darbību Lauteres pusē?
– Visi jau tomēr kaut ko darīja un darbojās, tāpat izmantoja mūsdienu saziņas līdzekļus, bildes lika feisbukā. Es gan pati ar jaunajām tehnoloģijām neesmu „uz tu", man labāk patīk tikties un darboties klātienē, bet sadarbība izveidojās un grūtības tika pārvarētas arī šādos apstākļos.
Tagad esam aktivizējušies un ļoti ceram, ka Lauteres kultūras nams turpinās darboties, notiks pasākumi un citas aktivitātes arī turpmāk.
Es gan stingri esmu nolēmusi pēc pāris mēnešiem doties pensijā, pievērsties mājas dzīvei, un droši vien pie tā arī palikšu. Gan jau būs, kas mani nomainīs, tukša vieta nepaliks.
Divdesmit sešus savas dzīves gadus esmu veltījusi kultūras darbam un, lai arī vēl nejūtos sevi pilnībā izsmēlusi, domāju, ka nepieciešamas arī kādas pārmaiņas un novitātes, bet ko jaunu lai es piedāvāju, ja šajos gados daudz kas ir izmēģināts, varbūt kādam citam būs vairāk fantāzijas, kā ieviest jaunas tradīcijas, kaut vai tos pašus Jāņus svinot.
Taču ļoti svarīgi ir ne tikai kultūras namu, bet arī bibliotēku saglabāt, jo uz to nāk ne jau grāmatas vien samainīt, bet arī maksājumus internetbankā veikt. Ne katram mājās ir dators un interneta pieslēgums. Arī tagad daudzi uz bibliotēku nāca malkas pabalstu noformēt.
Bibliotēkas darba lauks ir krietni lielāks, jo liela daļa uz to nāk, lai risinātu arī šādus jautājumus vai vienkārši aprunātos, jo kur citur lai cilvēks laukos vēl ietu?
Mums ir ļoti atsaucīga bibliotēkas vadītāja Ina Cimere, kas strādā kopš 2000. gada. Abas sākām gandrīz vai vienā laikā, varbūt tāpēc tik labi saprotamies un strādājam roku rokā – viņa bibliotēkā, es kultūras namā. Vienmēr, organizējot pasākumus, varu konsultēties un ņemt vērā Inas ieteikumus.
– Pastāstiet par savu dzimto pusi!
– Esmu no Ogres novada Mazozolu pagasta, beigusi Oškalna astoņgadīgo skolu, pēc tam mācījusies Taurupes vidusskolā. Tad gadu Oškalna astoņgadīgajā skolā nostrādāju par skolotāju, mācīju ķīmiju 8. klasei un biju audzinātāja 2. klasei, bet sapratu, ka tas nav mans aicinājums, un aizgāju uz agronomiem Lauksaimniecības akadēmijā Jelgavā. Profesijas izvēlē liela nozīme bija augstskolas atrašanās vietai. Man ļoti patika Jelgava, pils, kur iepriekš biju bijusi. Tā arī teicu vecākiem – studēt iešu tikai uz Jelgavu. Ja dzīvē būtu iespējams kaut ko atkārtot, es noteikti izvēlētos šos piecus studenta gadus Jelgavā. Katrā ziņā tos nav iespējams aizmirst.
– Kādi ir bijuši šie 40 gadi Madonas pusē?
– Esmu iedzīvojusies, un man vispār ļoti patīk Madona, šī puse. Atmiņas saista arī ar dzimto pusi, tur dzīvo māsa ar ģimeni, bet darba dēļ uz turieni reti sanāk aizbraukt. Cenšos vienmēr apmeklēt skolas salidojumus. Interesanti, ka esmu mācījusies vienā skolā ar „Kučuru dzirnavu" saimnieci Dainu Medni un abas pēc daudziem gadiem satikāmies Aronas pagastā, Kusā dzīvo vēl viens mans skolasbiedrs.
Esmu labi iepazinusi arī Aronas pagastu. Te arī apprecējos, esam izaudzinājuši meitu un dēlu, ir divi mazbērni. Meita dzīvo Rīgā, bet dēls ar draudzeni – Madonā. Dēls arī dejo deju kolektīvā. Daudzus iesaistīties pašdarbībā motivē iespēja piedalīties Dziesmu un deju svētkos, it īpaši šajos, kad nākamvasar atzīmēsim 150. gadadienu kopš pirmajiem Dziesmu svētkiem. Katrā ziņā dejotāji ir sasparojušies. Piesaistīt jaunus pašdarbniekus gan ar katru gadu ir grūtāk.
Pati dziedu ansamblī, jo tas man ļoti patīk. Man ir arī citi vaļasprieki, piemēram, puķu audzēšana. Dzīvoju Līvānu mājā, vietas pietiek, kur izvērsties, ir gan dārzs, gan pagalms, kur puķu dobes veidot.
– Vai noder arī Lauksaimniecības akadēmijā iegūtās zināšanas?
– Ko jūs! Toreiz jau agronomiem mācīja pavisam ko citu. Idejas es vairāk smeļos žurnālos, kā arī abonēju „Praktisko Latvieti". Izlasu un cenšos to, kas iepatīkas, ieviest. Arī tomātu stādus visu laiku esmu pati izaudzējusi un par sliktu ražu nevaru sūdzēties. Pieturos pie pārbaudītām šķirnēm, varbūt tāpēc arī ir bagāta raža. Taču tas viss prasa laiku. Nāk pavasaris, un ikreiz es apzinos, ka iecerēto ir arvien grūtāk paspēt izdarīt.
– Jūs kopā ar cilvēkiem esat arī grūtos dzīves brīžos.
– Jā, tas nav viegli, bet vēl grūtāk ir atteikt, ja aicina. Pirmoreiz ceremoniju, izvadot mūžībā, novadīju pirms gadiem astoņiem, kad uzņemties šo pienākumu mani aicināja radi. Un tā pamazām tas sākās. Arī tagad, ja varu, cilvēkiem neatsaku.
– Vai kultūras nama 50 gadu jubilejas svinīgais pasākums raisīja lielu iedzīvotāju interesi?
– Tas bija ļoti kupli apmeklēts. Jubileja izskanēja ar skaistu koncertu, uzstājās visi kolektīvi. Paldies visiem, kas piedalījās, paldies sveicējiem, visiem, kas mūs atcerējās un bija kopā ar mums, palīdzēja šo pasākumu sarīkot. Apsveikuma ziedi joprojām mūs priecē arī nedēļu pēc pasākuma.
Cilvēki labprāt nāk arī uz citiem pasākumiem, bet viņi uz tiem ir arī jāaicina, piemēram, aizsūtot īsziņu uz WhatsApp.
– Vai saredzat Lauteres ciemam un pagasta kultūras dzīvei nākotni?
– Bet kā gan citādi! Mums taču te ir atjaunota Lauteres muiža, ir savs kultūras nams, bibliotēka. Piecpadsmit Līvānu mājās vien dzīvo cilvēki un ne tikai tajās. Tas, ka kultūra nenes peļņu, ir katram skaidrs, bet tā taču laukos ir tik ļoti vajadzīga. Ne jau visi var atļauties doties baudīt mākslu uz Rīgu. Ļoti gribētos, lai, uzlabojoties situācijai, Madonas novada pašvaldība rastu iespēju piešķirt līdzekļus arī ēkas fasādes remontam un jumta nomaiņai. Ienākot iekšā, cilvēki ir patīkami pārsteigti par atjaunotajām telpām, jo, skatoties no ārpuses, to grūti esot iedomāties.
2.12.2022.