20. janvārī – 1991. gada barikāžu aizstāvju atceres dienā – ar katru gadu aizvien plašāk notiek atceres pasākumi, tiek iedegti piemiņas ugunskuri, godināti cilvēki, kuri 1991. gada janvārī Vecrīgā pie barikādēm sargāja Latvijas valdību no padomju armijas uzbrukuma.
Viņi bija gatavi bez ieročiem stāties pretī kaujas tehnikai un nepieļaut, ka Latvija atkal zaudētu tikko iegūto neatkarību.
Barikāžu notikumi jaunā spēlfilmā
Režisora Viestura Kairiša spēlfilma "Janvāris", ko novembrī bija iespēja redzēt uz Latvijas kinoteātru ekrāniem, ir stāsts par jauniem kinematogrāfistiem, kuri tiek ierauti Rīgā notiekošajos 1991. gada janvāra politiskajos notikumos. Ar ārskatiem, autentisku interjeru, apģērbu, priekšmetiem un mūzikas starpniecību filmas veidotājiem izdevies panākt 90. gadu sākuma gaisotni. Galvenā varoņa Jaža jeb Jāzepa lomā izcili sevi atklāj aktieris Kārlis Arnolds Avots.
Filma stāsta, kā pēc skolas beigšanas Jazis nevar izlemt, kā dzīvot tālāk. Viņam draud iesaukšana Padomju armijā. Ir pirmās nopietnās attiecības, 90. gadu sākuma bohēma, paaudzes protests. Latvijā tikmēr turpinās cīņa par valsts neatkarību, padomju milicijas speciālo uzdevumu vienības OMON draud apstādināt baltiešu brīvības cīņu, Rīgā sāk būvēt barikādes. Filmas jaunie varoņi ir tālu no jebkādas politiskās dzīves, taču apstākļi viņiem liek nonākt notikumu epicentrā un izdarīt izvēli.
Filmas uzņemšanas komandā – madoniete
– 11. novembrī Rīgā arī es noskatījos filmas "Janvāris" pirmizrādi, bet gribu to redzēt vēlreiz un tā mierīgi, – atzīst madoniete Ramona Zariņa. Viņa filmas uzņemšanas laikā darbojās kastinga komandā un bija klātesoša filmas "Janvāris" tapšanā.
– 2019. gadā man bija iespēja darboties Reiņa Kalviņa debijas filmas "Maiņa" uzņemšanas komandā. Tur ļoti centos, un drīz pēc tam mani uzaicināja par aktieru atlases režisores asistenti darboties arī Viestura Kairiša filmā "Janvāris". Kopā ar vēl divām personām biju atbildīga par masu skatiem. Caur mūsu rokām izgāja apmēram 500 cilvēku.
Kastinga darba specifika
Pēc plāna Ramona zināja, kurā dienā kura aina tiek filmēta, tad konkrētajā datumā vajadzēja atrast, piemēram, tirgus ainai desmit cilvēkus, kas "staigā garām", vienu fona pārdevēju, divus šoferus: – Bija doti parametri par šo ļaužu izskatu, un mēs viņus meklējām. Vairāki cilvēki filmēšanai bija pieteikušies iepriekš, bet bija situācijas, kad meklējām vajadzīgos tipāžus pašas. Pēc tam vienojāmies par laiku, kad viņi būs uz tērpu piemērīšanu, konkrētajā dienā sagaidījām, aizvedām uz grima veidošanu, bija jāiedod kostīmi. Turklāt tas bija kovida laiks, visiem vispirms bija jāuztaisa testi, jāizkontrolē, kurš ir pozitīvs, kurš negatīvs, pozitīvie jāsūta mājās. Pārējos nogādājām filmēšanas laukumā, informējām, kur katram jāstāv. Masu skatu dalībniekiem bija arī jāizmērī temperatūra, lai būtu drošība, ka nepaliks slimi. Visi bija jāpaēdina. Ja filmēšana notika naktī, kad sabiedriskais transports nekursē, bija jādomā, kā cilvēkus atvest vai aizvest uz viņu dzīvesvietu. Nakts filmēšana sākās pulksten 18 un beidzās sešos no rīta, tas nozīmē, ka gulējām pa dienu un komandu, tiekoties vakarā, sveicinājām ar "labrīt". Komandas plānā nakts filmēšanu laikā bija ierakstīts, ka brokastis ir pulksten 19, vārdu sakot – viss tika apgriezts kājām gaisā.
Savstarpējo attiecību lieliska skola
Ramona atklāj, ka divreiz viņai iznāca filmēties arī pašai, jo straujo izmaiņu dēļ pietrūka masu skatu dalībnieku. – Filmas uzņemšanas laikā man paralēli vēl bija darbs televīzijā un augstskolā turklāt bija jāpabeidz bakalaura darbs. Bija grūti, bet labi. Tāpēc vienmēr saku, ka labāk krītu no bezspēka, nevis nīkstu trulā bezdarbībā. Daudzi masu skatu dalībnieki centās mūs uzmundrināt, bija pat daži, kas nesa končas, un vienreiz viens gudrinieks kastinga meitenēm atnesa kūku, jo redzēja, ka esam sagurušas. Tik daudz iepazīšanos, skaistu, priekpilnu brīžu! Satiku vairākus, kuri paši bija piedalījušies barikādēs. Atbrauca un teica: "Man kostīmu nevajag, re, kur ir drēbes, ar kurām ierados un stāvēju barikādēs!" Katrā ziņā laika mašīnas efektu – sevišķi barikāžu ainās, kad laukumā dega ugunskuri, pie kuriem pulcējās cilvēki, izjutu arī es. Šķiet, pabiju tālajos 90. gados, un šis projekts bija kārtējā reize, kad sapratu – es patiešām vēlos palikt un strādāt televīzijas un kino industrijā, – uzsver Ramona. – Īpaši man patika tas, ka filma ir balstīta uz reāliem notikumiem, tieši šis faktors visam piedod jēgu. Un tagad tas turklāt sasaucas ar notiekošo Ukrainā. Varbūt arī tāpēc filma tik daudz ir plūkusi laurus ārzemju konkursos. Mēs redzam, kā par brīvību cīnās Ukrainā, un Latvijā mēs arī ko līdzīgu piedzīvojām salīdzinoši nesen. Ukrainā bojā gājuši jau apmēram piecpadsmit žurnālisti, mediju pārstāvji, arī Latvijā laikā, par kuru stāsta filma, bojā gāja operators Gvido Zvaigzne, kuram tobrīd vajadzēja pieiet notikumiem iespējami tuvu, kuram vajadzēja to kadru, lai atspoguļotu notiekošo, riskējot pat ar dzīvību.
Pateicīga par iespēju būt stiprā komandā
Jautāta par filmas profesionālo komandu – režisoru Viesturu Kairišu, mākslinieci Ievu Jurjāni un pārējiem -, Ramona atzīst, ka jūtas pateicīga par iespēju darboties ar tik zināmiem un jau novērtētiem sava darba veicējiem: – Režisors Kairišs ir ar vārdu, un arī daudzi no aktieriem – Baiba Broka, Artūrs Skrastiņš, Imants Strads, Lauris Dzelzītis – sen jau sevi ir pierādījuši. Protams, filmā piedalās arī jaunās paaudzes aktieri, bet būt laukumā kopā ar visiem šiem cilvēkiem bija patiesa laime. Turklāt ļoti veiksmīgi izdevies filmā sapludināt īstos, dokumentālos kadrus ar nesen uzņemtajiem. Pieļauju, ka skatītāji to var pat neatšķirt. Interesanta pieredze man bija arī tai ziņā, ka filma ir Latvijas, Lietuvas un Polijas kopprodukcija, līdz ar to filmas uzņemšanas komanda bija starptautiska.
23.11.2022.