11. novembrī Gulbenē Zemessardzes 26. kājnieku bataljona jaunie zemessargi deva svinīgo zvērestu. Viņu vidū bija arī mūsu novadnieks MĀRIS VALAINIS.
– Šim solim, kā jau daudzus citus, mani pamudināja karastāvoklis Ukrainā, tomēr jau labu laiku pirms Krievijas iebrukuma Ukrainā biju plānojis iestāties Zemessardzē, – komentē Māris Valainis. – Pēc zvēresta sekos apmācības nedēļas nogalēs. Varu teikt, ka katrai lietai pienāk savs laiks un labāk vēlāk, nekā nekad. Pieļauju, ka mācības būs ļoti interesantas, kaut kas arī nedaudz no iepriekšējās dzīves mežos, bet vairāk, manuprāt, te jāpieskaras un jārunā par attieksmi pret zemi, kurā dzīvojam, un cilvēkiem, kas ir mums apkārt.
– Strādājot ar jaunatni, kāda tad ir attieksme? Jauniešos un pašā novērotais patriotisms?
– Kādu laiku iepriekš man likās, ka patriotisms manī un mūsos bija nedaudz iesūnojis, bet nežēlīgais karš, situācijas, kas notiek tik netālu, atkal mūs visus atgriež pie lietām, par kurām nedrīkstam būt vienaldzīgi. Ir daudz kas jāizprot un attiecīgi jārīkojas.
– Ar ko pašam saistās novembris, domas par Latvijas valsti?
– Novembris ir tumšais mēnesis, un – kā mēs zinām – tumsā var viegli daudz ko pazaudēt, bet mēs, latvieši, pamanījāmies šajā laikā daudz ko atgūt, kā arī sveču gaismā joprojām neaizmirst un pieminēt.
Gaidot Latvijas dzimšanas dienu, novēlu nepazaudēt sevī ticību un apzināties, cik dārga ir mūsu brīvība. Man pašam patriotisms ieaudzināts kopš bērnības, un tas nāk no abām vecāku dzimtām. Esmu iespaidojies no viņu stāstiem, kas palikuši galvā joprojām, – par čekistiem, kambariem, izsūtīšanām, bēgļu gaitām utt. Šajā attīstības laikmetā mēs nedrīkstam to aizmirst un liecības pazaudēt, lai nākamajai paaudzei nenāktos līdzīgi ciest un būt pakļautai kādam kārtējam svešajam zābakam.
– Šobrīd jau vairākkārt esi devies ar palīdzības kravām uz Ukrainu. Kā tas notiek?
– Palīdzēt Ukrainai brauc ļoti daudzi, es tur biju tikai trīs reizes un neuzskatu to par varoņdarbu. Pirmajā reizē braucu ar domu tur uzkavēties, sniedzot palīdzību uz vietas. Finansiāli tobrīd palīdzēt varēju tikai ar atvaļinājuma naudu un draugu, radu, kas arī nav miljonāri, saziedoto. Tādēļ pēc pirmā brauciena meklēju citas alternatīvas, kā palīdzēt. Man šādu iespēju deva biedrības "TEV" vīri, kas plāno humāno kravu piegādāšanu līdz reģioniem, kur tās tiešām nepieciešamas. Precīzāk – tas ir Ukrainas teritorijā, kur notiek karadarbība. Biedrības nosaukuma šifrētais vēstījums ir "Tu Esi Vērtība", un kravas centāmies nogādāt vietās, kur tām patiešām ir vērtība.
Karastāvoklī, kā zināms, vislabāk var iepazīt sev apkārt esošos cilvēkus. Karš parāda, kas patiesībā esam. Ir ļoti jāanalizē, ar ko kontaktējies, vai tie ir pareizie cilvēki, lai tas, ko dari, izdotos un nebūtu pretrunā ar sirdsapziņu, lai varētu darīt to, kas iekšēji šķiet pareizi, nepieciešami un Dievam tīkami.
– Vai ir bijuši kritiski momenti, kādas sadursmes?
– Esam nakšņojuši vietās, kur pāri lido lādiņi, no sienām birst apmetums. Tikām iemaldījušies nepareizajos ceļos, kas ir mīnēti, atdūrāmies pie saspridzinātiem tiltiem, bijām bez sakariem un interneta. Lai nogādātu humāno kravu, kur tā ir nepieciešama, ejams garš ceļš gan ar dokumentu pārbaudēm, gan saskaņošanu. Dažkārt jābrauc ar konvoju, citreiz vienkārši jāuzticas augstākiem spēkiem un jāvirzās uz priekšu. Visiem jābūt uzmanīgiem, jo ukraiņi nereti sastopas arī ar nodevību un ziņošanu… Ja braucam uz kādām bāzēm, arī mums jābūt piesardzīgiem, jo riskējam ne tikai ar savu dzīvību, bet arī ar to cilvēku dzīvību, kas tur atrodas. Pēdējā dienā, pirms devāmies mājās, Ukrainā stādījām mežu, un pāri mūsu galvām lidoja reaktīvās kaujas lidmašīnas. Nedaudz atgādināja manu bērnību Lubānā.
– Vai ir doma par nākamo braucienu?
– Šobrīd tas būs sarežģīti. Iesniegumu Zemessardzē uzrakstīju pavasarī, un, tā kā bija plānoti trīs braucieni uz Ukrainu, zvēresta došanu atliku. Tagad, kad būšu devis zvērestu, vispirms jārēķinās ar uzdevumiem Zemessardzē.
– Pirms gada nominācijā "Novadnieks" kā Lubānas pilsētas sporta dzīves galvenais uzturētājs "Latvijas Lepnuma" ceremonijā saņēmi balvu. Apbalvojumu TV3 pasākumā saņem tie, kuri iedvesmo, nesavtīgi palīdz, skolo un glābj, darot vairāk, nekā kāds no viņiem to varētu prasīt vai sagaidīt. Izvirzītāji apliecināja, ka Māris Valainis rīko un organizē sporta aktivitātes, pievērsies upju attīrīšanai, Aiviekstes krastos uztur mazās atpūtas vietas, to visu dara brīvajā laikā un par saviem privātajiem līdzekļiem, ar savu piemēru iedvesmojot arī citus rūpēties par apkārtējo vidi.
– Šobrīd šādus failus manas smadzenes dzēš ārā, uzslavas un lepnība man vienmēr ir tikai kaitējušas.
– Sporta aktivitātes, dabas takas, apkārtnes sakopšana – vai šīs iestrādnes turpinās?
– Varbūt ne tādā līmenī kā agrāk, bet turpinās. Ceru, ka pamazām pienākumus pārņems arī citi. Es sekoju savam aicinājumam, daru to, kas nepieciešams. Reizēm sapinos, nepaklausot norādījumiem no augšas.
– Kādi šogad būs Latvijas valsts svētki – 18. novembris?
– Man – ļoti līdzīgi kā citus gadus. Šos svētkus svinēšu savā sirdī, domājot labas domas, bez ārēji ietekmējošiem faktoriem. Šogad valsts svētki man, iespējams, būs pat vēl askētiskāki nekā citus gadus.
– Par Latviju – cik tuvu vai tālu esam mēs no Ukrainā redzamajām briesmām?
– Ļoti tuvu. Nesen kopā ar Kalna skolas jauniešiem uz Grebņevas robežpunktu vedām silto apģērbu un pašu sarūpētās pārtikas veltes. Cilvēki tur migrē jau no kara sākuma, lielākā daļa taisa loku, lai nokļūtu atpakaļ savā zemē, tikai miera zonā.
Varu teikt, ka pats uz Ukrainu braucu ar domām par cilvēkiem, kas cieš no kara šausmām, un tiem, kas tur cīnās arī par mūsu brīvību. Darīsim visu, lai kaut kas tāds nebūtu jāpiedzīvo mūsu bērniem un mazbērniem. Šobrīd redzams, ka vēlme palīdzēt ir nedaudz noplakusi. Ar kara situāciju Ukrainā esam apraduši, dzīvojam siltumā, komfortā, daļa reizēm cenšamies nedzirdēt par notiekošo un – kā saku bērniem – neredzēt laukumu.
– Kā tad aktualizēt kliedzošos notikumus kaimiņzemē? Caur sniegto palīdzību Ukrainai, ziedojumu vākšanas akcijām?
– Palīdzēt varam dažādi. Ne vienmēr nauda ir tas būtiskākais. Pirms to darām, būtu gan labi sazināties ar biedrībām vai cilvēkiem, kas ar to nodarbojas, viņi ikvienu pakonsultēs, kas tiešām ir nepieciešams, un nogādās attiecīgajām iestādēm un organizācijām, kur konkrētās lietas ir svarīgas. Neviens kara skartajā zonā līst īpaši negrib, un ukraiņi joprojām pieļauj, ka sekos Krievijas uzbrukuma otrais vilnis. Varam vien iedomāties, kādas tad būs sekas tam, ja ziemas periodā atslēgs kaut vai elektroapgādi… Kas var notikt ar pilsētām, kurās dzīvo miljons un vairāk iedzīvotāju…
– Vai šobrīd ar palīdzības sniegšanu iznāk strādāt vienam vai izdodas ar savu degsmi aizraut arī apkārtējos?
– Degsme šoreiz ir citiem, es vairāk pieslēdzos kādos projektos, kur spēju palīdzēt.
– Vērts palīdzēt arī ģimenēm, kas no Ukrainas apmetušās pie mums.
– Noteikti, un komunikācija ar šiem cilvēkiem atkarīga no tā, no kurienes viņi nāk, ko ir pārcietuši un redzējuši. Ne visiem par piedzīvoto gribas runāt. Pēc kareivju sarunām, ar kuriem tikos, esot dziļāk Ukrainā, ir skaidrs, ka brīvdienu kopš kara sākuma viņiem tikpat kā nav bijis. Viņi staigā kā tādi puszombiji – izdeguši no pārslodzes. Būs jādomā, kā viņus un viņu ģimenes rehabilitēt, kad karš beigsies.
Bet kara bēgļiem būtu svarīgi jau tagad piesaistīt profesionāļu palīdzību, lai viņi varētu to vieglāk pārdzīvot. Ne vienmēr visi ir atvērti un dalās. Kad uz Latviju vedām bēgļus, tā arī sapratu, ka nevar uzdot simt un vienu jautājumu par to, ko viņi ir pārdzīvojuši. Par to visu runāt cilvēkiem ir neizmērojami smagi.
– Kas palīdz pašam, jo visi esam tikai cilvēki – ar savu nogurumu, garastāvokli, reizēm – slinkumu. Kas palīdz mobilizēties un to vektoru noturēt?
– Pirms kāda laika arī es sapratu, ka esmu izdedzis. Daudzus gadus biju vērsts uz āru un vienā brīdī vienkārši kļuvu iztukšots. No kurienes atjaunoties? Ja nezina pareizo ceļu, tad ir bēdīgi.
– Vai pašam tas ir ticības ceļš?
– Tā ir. Kad esi nolikts pie zemes vairākus gadus un tev kāds parāda, cik patiesībā esi vājš, ir agri vai vēlu jāattopas un jāsāk kaut ko saprast.
– Cilvēks mīlestību neražo. Kaut caur citiem, tā var nākt tikai kā Dieva dāvana.
– Katrs mēs esam Dieva dāvana šai zemei, un mīlestību varam saņemt un dot tikai caur Dievu.
– Svarīgi par notiekošo ļaut uzzināt arī bērniem. Ja kāds dzīvo tikai domās un rūpēs par savu labklājību, patriotisms un cilvēcība neattīstās.
– Iekšēji jau tas paliek, un ticu, ka patriotisms iznāks uz āru tad, kad būs nepieciešams. Protams, ja strādā ar jauniešiem, par šīm tēmām ar viņiem ir jārunā. No dzimtas dzimtā mums jāpārnes informācija, dzirdētie stāsti, lai arī viņi vēsturi un šodienu izprastu. Nedomāju, ka jaunieši bēgs no grūtībām un pametīs Latviju grūtību stundā. Neviens mūsu zemi neaizstāvēs labāk kā mēs paši. Neviens leģions necīnīsies tik labi, kā cīnīsies kareivis, kuram te ir māja, ģimene un zeme. Protams, ceru, ka nekas tāds pie mums nenotiks. Ja būsim vienoti, ar pareizo attieksmi, domām un rīcību, viss būs kārtībā!
16.11.2022