Mēdz sacīt, ka cilvēks ir dzīvs tik ilgi, kamēr viņu atceras un par viņu runā. Līdzīgi ir arī ar mājām – kamēr vien tajās kāds mitinās un nodod to stāstus no paaudzes paaudzē, ēkas turpina dzīvot. 11. novembrī Mārcienas pagasta pārvaldes zālē tika atklāta izstāde „Vecās mājas stāsts". Tā tika veidota ar mērķi apkopot dažādos laikos ikdienas un saimnieciskajā dzīvē izmantotus priekšmetus un sniegt iespēju ikvienam interesentam tos apskatīt, vienlaikus pakavējoties atmiņās par aizgājušajiem laikiem.
– Doma par šīs izstādes veidošanu dzima augustā, kad apciemojām Sandru Valaini viņas mājās „Kalna Patmalnieki", lai apskatītu šķūnīšu mākslu. Sandra mums rādīja dažādas vecas kleitas, mantas, jautādama, vai tās nevarētu noderēt teātra izrādēm vai dekorācijām. Kopīgi ar bibliotekāri Egitu Kalniņu nolēmām sarīkot izstādi, kurā varētu apkopot dažādus rīkus dažādos laikos, piemēram, pildspalvas, skaitīkļus, rokdarbus, parādīt, kāda bijusi gultasveļa un trauki, priekšauti, darbarīki, vecie radio, fotoaparāti. Visus izstādes eksponātus sakārtojām pa gadiem, lai pa maziem solīšiem tiktu no senākiem laikiem līdz mūsdienām. Mēs ar Egitu visu veidojām, viena otru pielabojām, papildinājām, lai panāktu tādu rezultātu, kādu gribējām, – par izstādes tapšanas gaitu stāsta Mārcienas pagasta kultūras nama vadītāja Zanda Buzina.
Viņa atminas – cilvēki, kuri ieradās uz izstādes atklāšanu, bija patīkami pārsteigti un priecīgi. Daži arī iegrima vēsturē, atceroties ļaudis, kuri savulaik dzīvoja „Kalna Patmalnieku" mājā. Raisījās skaisti un interesanti atmiņu stāsti, un prieks ir par to, ka šī māja dzīvo – tā bija, ir un būs, un mājas aura iet cauri laikam. Izstādes atklāšanā piedalījās arī māksliniece Sandra Valaine, iepazīstinot ar mājas vēsturi, kas pavisam noteikti bija pati galvenā pievienotā vērtība izstādes stāstam.
– Tieši uz izstādes atklāšanu vairāk bija sapulcējušies vidējās un vecākās paaudzes interesenti, taču tuvāk pēcpusdienai izstādi aplūkot ieradās arī bariņš jauniešu, kuriem gan uzdevām jautājumus, kādas lietas kam bijušas domātas, gan par tām pastāstījām. Izstādi var apskatīt līdz 9. decembrim. Ikviens, kam ir vēlme to aplūkot, var griezties pie manis vai bibliotekāres – būsim ļoti priecīgas visu parādīt. Noteikti organizēsim vēl citas izstādes, jo sapratām, ka cilvēkiem ir idejas, kuras mums atliek vien piepildīt, – priecīgi teic Zanda Buzina.
Savukārt Mārcienas pagasta bibliotēkas vadītāja Egita Kalniņa saka tā – šoruden visas zvaigznes sastājās tā, ka ideja par „Vecās mājas stāstu", kas sen jau bija pazibējusi vairāku cilvēku prātos, tika arī realizēta. Un tagad par to ir milzīgs prieks un gandarījums.
— Katrai senai mājai un lietai ir savs stāsts, bet to izstāstīt var tikai cilvēks pats. Piemēram, stāv mājās vecs koka bluķis. Kāds gribēs to izmest un nopirkt vietā modernu krēslu. Bet ja tu zināsi, kad un kāpēc tavs vectēvs to bluķi atnesa mājās, kāpēc viņš uz tā sēdēja, tu nekad nevarēsi to izmest, ja tev ir dārga vectēva piemiņa un viņa mūža darbs. Priecājos, ka klātesošie izstādes laikā dalījās ar saviem stāstiem, jo mums katram ir jāapzinās, ka tas ir ļoti vērtīgi – stāstniecība ir mūsu tautas nemateriālais kultūras mantojums. Kā daudzi būs jau dzirdējuši, lai sekmētu nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanu un uzsvērtu stāstniecības nozīmīgo lomu, UNESCO Latvijas Nacionālā komisija 2009. gadā izveidoja bibliotēku tīklu „Stāstu bibliotēkas". Kopš 2019. gada rudens tīklā ir iesaistījusies un darbojas arī Mārcienas pagasta bibliotēka. Šo trīs gadu laikā bibliotēka ir rīkojusi dažādas stāstu pēcpusdienas pārsvarā senioriem, jo viņiem ir daudz stāstāmā. Ir vajadzīgas tikai citu līdzcilvēku dzirdīgās ausis un interese. Vērienīgākais no pasākumiem notika pirms gada pie Mārcienas dzelzceļa stacijas, kad kopā ar kultūras nama vadītāju aicinājām vietējās kopienas pārstāvjus stāstīt savas atmiņas par šo nozīmīgo vietu Mārcienā, bija iespēja arī apskatīt (šobrīd nu jau slēgtās) stacijas telpas, – nesenos notikumus atceras Egita Kalniņa.
Šoreiz izstādes atklāšanu ar nolūku tika izlemts rīkot Lāčplēša dienā, tādējādi godinot Latvijas brīvības cīnītājus. Arī viņiem visiem bija mājas, kuru pavardus sargāja un kopa mātes, māsas un sievas ar bērniem. Egita Kalniņa uzskata, ka mums ir jāzina un jāstāsta, kā bija, lai mēs droši un pārliecināti varētu dzīvot šodien un rīt. Viņa sirsnīgi pateicas visiem, kas pielika savu roku izstādes tapšanā. Un paldies tiek teikts arī tiem, kas pagodināja ar savu klātbūtni izstādes atklāšanas mirkli.
15.11.2022