Pēc divu gadu pārtraukuma ar plašu sabiedrības pārstāvniecību Madonā atkal notika Lūgšanu brokastis.
Lūgšanu brokastis ir daļa no starptautiskas iniciatīvas, un vēsturiski šī aktivitāte aizsākās Amerikas Savienotajās Valstīs 1952. gadā, kad vadītāji saprata – labklājība vien nespēj risināt daudzos izaicinājumus sabiedrībā. Vienotībā un saskaņā, lūdzot Dieva svētību tautai un valstij un veidojot dziļāku savstarpēju uzticēšanos brokastu laikā, šī ceļa gājēji guva stiprinājumu un gudrību. Tagad līdzīgi pasākumi notiek vairāk nekā 40 valstīs, to skaitā Igaunijā un Lietuvā. Katru gadu arvien jaunas valstis uzsāk šo tradīciju, uzaicinot valsts līderus kopīgai sadraudzībai, iedrošinājumam un Dieva meklējumiem lūgšanā.
28. oktobrī Madonas pilsētas kultūras namā pulcējās ļaudis no Madonas novada, pārstāvot arī Cesvaini, Lubānu, Ērgļus, Stirnieni un citas apkārtnes vietas. Krīzes pārvarēšana sākas ar pateicību, tāpēc vispirms izskanēja lūgšana un aizlūgums par mūsu novadu. Sanākušos uzrunāja Madonas novada domes priekšsēdētājs Agris Lungevičs, LELB bīskaps emeritus, disidents, radiostacijas "Brīvā Eiropa" ilggadējs vadītājs Pāvils Brūvers, emocionāli par savu pieredzi, sniedzot palīdzību Ukrainai, dalījās lubānietis Māris Valainis. Madonas katoļu draudzi pārstāvēja prāvests Māris Ozoliņš, par adorācijas kapelu un lūgšanas turpināšanu klātesošajiem atgādināja Aivars Zariņš. Muzikālu sveicienu nesa aktrise un dziedātāja Sigita Pļaviņa-Jevgļevska un ģitārists Kristens Kupčs. Atmosfēru pie galdiņiem papildināja Raimonda Lapkaša klavierspēle, uzrunas teica vēl vairāki klātesošie, jo kopējā gaisotne atvēra sirdis.
– Nav labāka vārda, ar ko iesākt Lūgšanu brokastis, kā sakot paldies, – uzrunājot sapulcējušos, atzina Madonas novada domes priekšsēdētājs Agris Lungevičs. – Paldies, ka šī aktivitāte atkal notiek Madonā, jo tas ir skaists piedzīvojums un enerģijas lādiņš tālākajam darbam. Šis laiks ir īpašs, jo novembrī iesākas Latvijas valsts mēnesis, patriotisma un svētku laiks. Svētīgi, ka varam sanākt kopā un raidīt labas domas Madonai, mūsu cilvēkiem, novadam un Latvijai. Šodienas galvenā tēma ir pateicība. Pateicība ir viena no laimes atslēgām, jo bagāts ir tas, kuram ir nevis daudz, bet tas, kuram pietiek, kurš var pateikties par to, kas viņam ir. Otrs – pateicība ir mācība visas dzīves garumā. Nereti pateikties aizmirstam, bet dzīve to liek izdarīt katram. Pirms nepilniem pieciem gadiem vairāku mēnešu garumā biju smagi saslimis, un tobrīd skats uz lietām, dzīvi, tuviniekiem, darbu un vērtībām atklājās pilnīgi cits. Tobrīd vēl vairāk novērtēju ģimeni, novadu, valsti un vēl vairāk vēlējos par visu pateikties. Šobrīd varam būt gandarīti, ka dzīvojam mierā un brīvā valstī, novērtēsim to vēl vairāk!
– 18. novembrī Madonas katoļu baznīcā notiks ekumenisks dievkalpojums, pulksten 12 uz šo lūgšanu par Latviju visi esat laipni lūgti! – vēstīja katoļu draudzes prāvests Māris Ozoliņš. – Pateicos madoniešiem, ka esmu pieņemts, tāpat esmu iepazinis Cesvaini un Lubānu. Madonā šobrīd kalpoju otro reizi – abas reizes tā bija mana izvēle. Kad pēc studijām 2002. gadā man jautāja, vai vēlos palikt Rīgā vai doties uz laukiem, tā kā nesen biju atgriezies no mācībām Francijā, vēlējos vairāk vientulības un devos uz Madonu. Nācu palīgā priesterim Rasnacim, astoņus gadus darbojos Cesvainē. Madona ir pilsēta, kur valda tradicionālas vērtības, cilvēki ir lepni par savu pilsētu, cienī un mīl kultūru, madoniešiem ir sava identitāte. Kad ierados Madonā otrreiz, sākās pandēmija, nācās draudzi vest cauri šim smagajam laikam. Šodienas kontekstā gribētu vēlēt, lai mēs katrs nesam sevī cerību. Ja Dievs mūs ir nolicis šeit, tad Viņam ir kāds plāns, mums katram ir kāda misija un aicinājums, esam rosināti to apzināties. Aicinu iet šo ceļu ar cerību, drosmi un pateicību. Lai Dievs svētī un tiksimies 18. novembrī!
– Nesen esmu atgriezies no Ukrainas, vēl visas domas galvā maļas par tur piedzīvoto, – savu liecību iesāka lubānietis Māris Valainis. – Kāpēc jau trešo reizi devos uz kara plosīto zemi? Mums katram ir savs dzīves mantojums attiecībā uz Pirmo un Otro pasaules karu, ko esam dzirdējuši no vecvecākiem. Mani šāds stāsts pavadījis kopš bērnības. Arī skolas laikā regulāri nonācu pretrunās ar toreizējo valsts sistēmu, tāpēc tad, kad sākās karš Ukrainā, darot savus tiešos darba pienākumus, sapratu, ka šis ir mirklis, kad varu doties palīdzēt karā cietušajiem tur. Pirmais, pie kā griezos un lūdzu atļauju braucienam, bija mana vecāmamma. Zināju, ka viņa ļoti daudz ir pārdzīvojusi un sapratīs manu izvēli. Vecāsmammas nostāja tiešām bija nemainīga, viņa teica, ka mani saprot. Kad nonācu Ukrainā ar mērķi palīdzēt, nevis ņemt ieroci rokās, sapratu, cik karā viss ir mainīgi un kā tur izmainās cilvēks. Tad apjautu, ka viss, uz ko varam paļauties pa īstam, ir Dievs un lūgšana. Dodoties pāri robežai, lai nogādātu lietas, redzot, kas Ukrainā notiek, dziļāk apzinājos, cik esam nepasargāti un cik tuvu tam visam, kas risinās Ukrainā. Šodien aicinu lūgties par turienes cilvēkiem un tiem, kas viņiem palīdz. Nezaudēsim domu uzrunāt šai nodomā Dievu!
– Arī es gribu aicināt visus uz lūgšanu ik dienu. Lai šīs brokastis nav vienīgā reize gadā, kad lūdzamies, – bilda Aivars Zariņš.
– Madonā ir lūgšanu kapela, kurā ikviens visas diennakts laikā var ienākt un laiku veltīt garīgai apcerei, lasīšanai, lūgšanai. Katru dienu pulksten 12.15 kapelā ir kopīga lūgšana par mieru Ukrainā. Aicinu visus, kam ir iespēja, atlicināt 10-15 minūtes darba dienas vidū un tai pievienoties. Karš, kā zināms, sākas cilvēku sirdīs. Ja sirdīs būsim pārtraukuši karot un to būs paveikuši visi, karš beigsies arī pasaulē. Tāpēc svarīgi Dieva doto mieru ienest sevī, apkārtējos un mūsu katra ģimenē.
– Vienota stīga – Dieva spēks – caurvij mūsu dvēseles, caurvij katru vienu, katru zāli, koku, mežu, pļavu, ūdeni, putnu – visu, – aizdomājās Juris Jātnieks. – Tas, kā izturamies pret šo skaisto zemi, Dieva austo audumu, lielā mērā nosaka mūsu veiksmi, sabiedrības ceļu, mūsu likteņus. Ja ikdienā, ejot savās gaitās, domājam par dabu, par Dievu un nenoplēšam zemei trīs ādas savas labklājības dēļ, ja nenoplēšam mežam trīs kārtas savas bagātības labumam, ja cienījam Dieva domu mērenībā, cienījam zemi, Dieva austo audeklu, kas mūs nes, ļauj mums dzīvot paēdušiem, siltumā, drošībā, tad Dievs mūs svētīs. Gribu aicināt, lai katru soli speram tā, ka mūsu zeme nes mūs viegli. Tad būsim svētīti cilvēki, svētīta tauta.
– Ir prieks un pateicība, ka esmu uzaicināta uz Madonu, – pauda aktrise Sigita Pļaviņa-Jevgļevska. – Arī manā dzīvē pateicība bieži atnākusi caur slimošanu, pazemojumiem, zaudējumiem, bet tas bijis vērtīgi, jo ir skaisti, kad cilvēka sirds mainās. Esmu pateicīga Jutai Strazdiņai, kas mani uzaicināja uz Lūgšanu brokastīm, jo iepriekš Madonas pusē uzturējos bieži – gan ar izrādēm, gan filmējoties "Likteņa līdumniekos". Paldies Dievam, ka man šī loma tika dota un ka varēju iepazīt skaisto Vidzemi. Joprojām jūtos apdāvināta ar šo lomu, un, dzīvojot Nārbuļu sētā, brīvajos brīžos bieži atbraucām uz Madonu. Lai ir svētīta šī skaistā pilsēta, kuras ielokos ezerus un pakalnus iemīļoju, dzīvojot tieši te!
4.11.2022.