Jaunie ir jāizglīto valsts aizsardzības jomā, jāsekmē viņu patriotisms, drošsirdība, fiziskais spēks un kopības izjūta. To visu sekmīgi Madonas un Rēzeknes rajonā veic mūsu rajona vecākais referents jaunsargu izglītības jautājumos, bijušais Varakļānu mērs OSKARS KANČS.
– Pastāstiet, lūdzu, kāds ir bijis jūsu dzīves ceļš līdz atnākšanai atpakaļ uz dzimto pusi?
– Es esmu no Varakļāniem, bet pēc 8. klases aizgāju uz Jaungulbenes tagadējo arodskolu. Pēc tam studēju Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas Hidromeliorācijas fakultātē. Ieguvu inženiera hidrotehniķa specialitāti un norīkojumā atnācu atpakaļ uz Varakļāniem. Sāku Lubānas PMK, vispirms kā vienkāršs inženieris, tad kā darbinieks ražošanas daļā, pēc tam – dispečers. Tā sagadījās, ka notika vēlēšanas; es tajās piedalījos, un, kā saka, brīvprātīgi, piespiedu kārtā man nācās kļūt par pilsētas mēru. Septiņus gadus strādāju šajā amatā pašā trakākajā juku laikā, no 1987. līdz 1994. gadam. Sanāca pieredzēt gan lielo likvidāciju, gan jauno atmodu.
– Kāda bija jūsu pieredze šajā amatā?
– Katrā gadījumā bija diezgan interesanti, jo iespēju bija ļoti maz un visur no sākuma darbojās partijas nomenklatūra, kas cilvēkam vispār neļāva „atsperties". Man tolaik bija tikai 26 gadi, bet es domāju, ka mēs realizējām pietiekami daudz ieceru. Tas mums izdevās entuziasma dēļ, palīdzēja arī jauniešu atbalsts, kas tajos gados bija ļoti liels. Man šķiet, ka tad, kad sākās atmodas laiks, bijām vieni no pirmajiem, kas demontēja Ļeņina pieminekli. Tas izraisīja veselu notikumu epopeju. Toreiz kopā ar Latgales atmodas dalībniekiem šo pieminekli pa kluso vedām prom uz Tallinu, pēc tam pārkausēšanai uz Ļeņingradu.
Tagad esmu bruņoto spēku karavīrs, strādāju jaunsargu centrā par instruktoru. Mans darbības lauks ir Madonas rajons – pasniedzu Varakļānu vidusskolā, Murmastienes pamatskolā, Barkavas arodvidusskolā un Rēzeknes rajona Dekšāru pamatskolā.
– Kā pārmainījāt darbības sfēras?
– Pāreja uz šo amatu bija ļoti vienkārša, pēdējās vēlēšanās es neieguvu mēra amatu, tāpēc nācās domāt citā virzienā. Ļoti palīdzēja labi ģimenes draugi, viens no tiem bija toreizējais Dekšāru pamatskolas direktors. Iesākumā viņš mani uzaicināja strādāt par saimnieku skolā, un es reizē pildīju gan šī amata pienākumus, gan biju fizkultūras, darbmācības skolotājs. 1994. gadā Latvijā parādījās pirmās jaunsargu aktivitātes. Kādu laiku darbojos jaunsargu pulciņā, bet vēlāk pienākumus pildīju dažādās sfērās. Biju gan deputāts, gan zemes komisijas priekšsēdētājs, gan Varakļānu rotas komandieris. Visādu reformu un štatu samazināšanas rezultātā mans ceļš beidzot aizveda jaunsargu virzienā. Sākumā par jaunsargu instruktoru strādāju Madonā; tas bija veiksmīgs laiks, jo paspēju nodibināt pulciņu arī Lubānas vidusskolā. Taču līdz turienei nevarēju izbraukāt ne fizisku, ne finansiālu apsvērumu dēļ, tāpēc pagājušajā gadā rīkojām pēdējo jaunsargu izlaidumu tur. Madonas rajonā skolu un bērnu skaits ir pietiekams. Tagad būs jau 5. gads, kopš vadu jaunsargu centru. Amatu man ir bijis daudz, bet tāpat vienmēr esmu atgriezies dzimtajā pusē. Tas tāpēc, ka visa dzīve saistīta ar šejieni – te ir ģimene, draugi. Mani bērni ir pieauguši, divi puiši jau patstāvīgi dzīvo, meita 8. klasē mācās.
Vairāk lasiet laikrakstā STARS. 19.07.2008.
Autore: LAURA VOITIŅA
AGRA VECKALNIŅA foto