Braucienu uz Valmieras teātra izrādi vispirms iesāku ar turienes muzeja apmeklējumu un kāpienu Valmieras Svētā Sīmaņa baznīcas tornī.
Un pārsteidzoši – abās vietās sastapu siltus, ieinteresētus cilvēkus, kas par savu darbavietu stāstīja aizgūtnēm un bija gatavi uz neparasto, piemēram, doties uz ielas, lai atrastu stiprinieku, kas atvērs baznīcas torņa smago lūku. Došanās radošā ceļā ir vienlaicīgi ceļa jaunatklāšana, iezīmēšana un būvniecība. Ceļš ir iespēja aizvien jaunai perspektīvai, un ikviens ceļš top par ainavas sastāvdaļu.
Valmiera no putna lidojuma rudens krāsu bagātībā izskatās patiešām iespaidīgi. Savukārt muzejā šobrīd skatāma Latvijas Mākslas akadēmijas Vizuāli plastiskās mākslas nodaļas absolventu tik dažādo darbu izstāde "Pa ceļam". Izstādē pārsteidz autoru veikums no trim specialitātēm – keramika, tekstils un stikls. Latvijas Mākslas akadēmijas astoņpadsmit absolventi te manifestē savu izpratni par klasisko materiālu un to apstrādes tehniku iespējām būt par mūsdienīgu vizuālo mediju.
Šāds medijs ir arī režisora Mārtiņa Eihes iestudējums "Kalendārs mani sauc" Valmieras teātrī. Līdzīgi tam, kā to paveic pirmavots – Andra Kalnozola romāns, izrāde atbruņo ar cilvēciskuma meklējumiem un spilgtiem atradumiem. Galvenā varoņa Oskara iecere iestudēt izrādi "Skumju tehnika" ir rāmis tam, lai niansētāk atklātu jaunā un talantīgā aktiera Meinarda Liepiņa iemiesotā Oskara attiecības ar apkārtējiem ļaudīm. Iestudējums, tāpat kā romāns, liek pārvērtēt, ko saprotam ar normalitāti un nenormālību. Oskara bērnišķais naivums ir kā lakmusa papīriņš vai nevardarbīgs ierocis cīņā ar izlikšanos, piesliešanos, manipulēšanu. Tas kāpj pāri sabiedrības normām un paveic apskaužamo – atklāj ikkatrā cilvēkā iespējamo "balto dvēseli", kurai gribas līdzināties. Izrāde savā ziņā kļūst par iekļautības un vienlīdzības izprašanas palīglīdzekli, neviļus rosinot uz sirdsapziņas izmeklēšanu arī skatītājus. Tomēr pats galvenais – tā piepilda visus klātesošos ar gaismu.
18.10.2022.