Kad Latvijas Dabas fonds agrā pavasarī izsludināja pieteikšanos jauniešiem brīvprātīgajam grupu darbam Portugālē šovasar, Varakļānu vidusskolas tobrīd 11. klases skolniece ELĪZA KANČA, pamanot sludinājumu Facebook, uzreiz saprata, ka šī iespēja ir jāizmanto.
Elīza ir aktīva jauniete – Varakļānu novada jauniešu domes prezidente, kurai vienmēr rūpējusi apkārtējā vide un dabas daudzveidība. Turklāt nesen Varakļānos Elīza bija sākusi apgūt portugāļu valodu pie pasniedzējas Deboras Paulino. Kur vēl lieliskāka iespēja, kā darboties par brīvprātīgo dabas aizsardzības jomā un paralēli uzlabot savas portugāļu valodas zināšanas! Pavadījusi sešas nedēļas Portugālē, netālu no Vouzela pilsētiņas, Elīza labprāt dalās savā pieredzē.
– Projekta "Volunteers for nature restoration, cooperation between Latvia and Portugal" ietvaros astoņi jaunieši no Latvijas un četri no Portugāles sešu nedēļu garumā veica brīvprātīgo darbu organizācijas MONTIS vadībā. Lūdzu, pastāsti, ko īsti darījāt, kā juties, vai bija tā vērts?
– No 4. jūlija līdz 15. augustam piedalījos brīvprātīgā darba projektā "Volunteers for nature restoration, cooperation between Latvia and Portugal", kas norisinājās Portugālē. Projekta laikā mēs – jaunieši gan no Latvijas, gan Portugāles – veicām dažādus dabas atjaunošanas darbus. Mūsu uzdevums bija veikt vietējo koku (galvenokārt ozolu) atzarošanu, invazīvo augu sugu apkarošanu un taku uzturēšanu jeb attīrīšanu, kā arī dabas inženieriju. Tā kā Portugālē ļoti aktuāla problēma ir mežu ugunsgrēki, mūsu uzdevums bija radīt labu vidi augiem, kas sāk augt un atjaunoties vietās, kuras ugunsgrēki jau bija skāruši. Interesanti ir tas, ka tieši ugunsgrēku dēļ dabūjām izbaudīt ārkārtas stāvokli un aizliegumu atrasties mežos, kā rezultātā tikām arī pie dažām nosacītām brīvdienām. Reizēm saskatījām dūmaku un sajutām dūmu smaku, taču, par laimi, tieši ugunsgrēki mūs neskāra.
– Kāds bija jūsu ikdienas režīms?
– Tā kā šis bija karstākais vasaras laika posms Portugālē, mūsu darba diena parasti iesākās 7 no rīta un beidzās pulksten 11 dienā. Darbs bija salīdzinoši viegls, un, manuprāt, vienīgais, kas pārbaudīja mūsu izturību, bija karstums, kā arī tas, ka katru dienu darbs bija vienveidīgs un ātri iestājās nosacīta rutīna. Taču, salīdzinot darba laika ilgumu ar brīvā laika ilgumu, īsti nav par ko sūdzēties. Arī brīvdienās mums nebija jāstrādā, tāpēc brīvo laiku pavadījām, iepazīstot apkārtējās pilsētas, dabu un kultūru. Protams, arī izklaidējāmies, devāmies uz mūzikas festivāliem, ballītēm, pabijām pie okeāna un vienkārši labi izbaudījām laiku kopā ar jauniepazītajiem draugiem. Visjaukākā lieta bija katrs kopā pavadītais brīdis ar manām "Covas meitenēm" (Covas ir ciematiņš, kurā dzīvojām).
Kopumā esmu ļoti priecīga un pateicīga, ka bija iespēja piedalīties šādā projektā, jo tas viennozīmīgi paplašināja manu redzesloku, deva iespēju iepazīt Portugāli un tās kultūru, kā arī iepazinu jaunus un superīgus cilvēkus, no kuriem bija un ir iespēja daudz mācīties un iedvesmoties. Ceļošana ir vislabākā dzīves skola un, protams, pieredze, kas paliek atmiņā uz visu mūžu. Pavisam noteikti iesaku arī citiem jauniešiem kāpt ārā no komforta zonas un izmantot šādas iespējas, jo to ir ļoti daudz, un galvenais ir uzdrīkstēšanās. Tas noteikti ir tā vērts!
– Vai uzturi kontaktus ar Portugālē sastaptajiem cilvēkiem?
– Jā, joprojām kontaktējos ar iepazītajiem jauniešiem, ar kuru vairāk, ar kuru mazāk, bet, tā kā šo sešu nedēļu laikā bijām kā viena ģimene, viens par otru neesam aizmirsuši. Sekojam līdzi cits citam arī sociālajos tīklos. Projekta laikā ieguvu gan labus un tuvus draugus tepat Latvijā, gan paziņas un kontaktus Portugālē.
– Kur mācies šobrīd? Kā raksturo savu skolu un klasi?
– Mācos Varakļānu vidusskolas 12. klasē. Mana skola ir salīdzinoši maza un vienkārša, taču vienmēr ir spējusi pierādīt sevi tikai ar labiem sasniegumiem, kā arī konkurēt ar lielajām skolām. Arī mana klase nav liela, taču mums katram ir lieli sapņi, un tieši tas mūs padara tik vienotus un lieliskus.
– Ko dari brīvajā laikā?
– Vienmēr ir bijušas lietas un nodarbes, kas aizpilda manu brīvo laiku. Man patīk gan aktīva brīvā laika pavadīšana, kā, piemēram, volejbola spēlēšana, dejošana, braukšana ar velo vai došanās pārgājienos, gan arī kaut kas ne tik aktīvs, bet vienvērtīgi lietderīgs, kā, piemēram, laika pavadīšana draugu kompānijā, zīmēšana, kā arī nu jau jaunais hobijs – ģitāras spēlēšana. Ir vērtīgi ik pa laikam pamainīt savas nodarbes un izmēģināt ko jaunu, lai ikdiena būtu raibāka. Reizēm pat sanāk atklāt ko jaunu pašam par sevi.
– Vai esi izlēmusi par nākotnes profesiju un to, ko vēlies studēt?
– Pagaidām uz to ļoti nekoncentrējos, jo uzskatu, ka man ir iespēja pabraukāt pa pasauli, mācīties no cilvēkiem un pieredzes, un tieši tas būs tas, kas varbūt ievirzīs mani uz domas par to, kas nākotnē vēlos būt. Tā kā vēl neesmu izlēmusi, ko vēlētos studēt vai darīt, pagaidām domāju uzreiz pēc vidusskolas pabeigšanas nestudēt, bet, ļoti iespējams, izmantot vēl kādu brīvprātīgā darba projektu, lai iegūtu jaunu pieredzi un iedvesmotos no citiem cilvēkiem.
– Vai tavus centienus un idejas atbalsta ģimene?
– Man ir liela, aktīva un radoša ģimene, tāpēc nevaru noliegt, ka viņi vienmēr mani atbalsta it visā, ko daru, īpaši, ja tas ir tēmēts uz manu pašizaugsmi. Vienmēr no ģimenes varu saņemt padomus un ieteikumus, kad tas ir nepieciešams, kā arī esmu pateicīga, ka no saviem tuvajiem nesaņemu spiedienu par dažādām lietām, kas saistītas ar manu ikdienu vai nākotni, jo mūsdienās tā ir salīdzinoši liela problēma.
– Cik nozīmīga tev ir dzimtā pilsēta un vai plāno tajā reiz atgriezties?
– Dzimtā pilsēta vienmēr būs man nozīmīga, jo tajā ir kaut kas īpašs. Tā vienmēr man asociēsies ar jautriem vasaras piedzīvojumiem, ar jaukiem pasākumiem, radošiem un aktīviem jauniešiem, kā arī iedzīvotāju saliedētību. Pilsēta ir maza un varbūt ne tik iespēju bagāta, tomēr šeit dzīvo visi man tuvie cilvēki, un arī viņiem kaut kas ir licis šeit atgriezties. Vai nākotnē es Varakļānos atgriezīšos, tad jau redzēsim…
– Pilsēta un lauki – kas tomēr tev tuvāki?
– Man patīk pilsētas, ne lielas un skaļas (jo tās vienmēr izraisa galvassāpes), bet mazas un mierīgas. Tomēr lauki vienmēr būs vieta tuvāk dabai, tā vienmēr būs vieta, kur var atrast mieru un aizbēgt no pilsētas kustības. Dzīvojot salīdzinoši mazā pilsētā, esmu pieradusi pie nesteidzīguma, mierīgas satiksmes un cilvēkiem, tāpēc es teiktu, ka lauki man ir un būs tuvāki.
– Kas ir tavi dzīves skolotāji?
– Mani skolotāji – tie ir ne tikai skolotāji, bet arī draugi, sarunu biedri un atbalsta plecs. Manā skolā skolotājiem ar skolēniem ir īpašas attiecības, jo stundu laikā varam kopā gan smieties, gan raudāt, gan runāt par dzīvi un tad atcerēties, ka taču bija jāmācās. Dažreiz viens otru acu galā nevēlamies redzēt, taču tas ir tikai "bonusiņš", lai skolas dzīve būtu interesantāka.
Ja skatos plašāk, neesmu atradusi sev tādu cilvēku, kas mani iedvesmotu visvairāk un visās dzīves jomās, taču manas autoritātes noteikti ir man tuvākie cilvēki, tā ir mana ģimene un draugi. Vienmēr uzklausīšu viņu viedokli un zinu, ka konkrētās situācijās viņi spēs man sniegt vislabāko padomu.
– Ko saki par Latvijas dabu un kā raksturotu Latvijas cilvēkus?
– Kā jau katrā valstī, arī Latvijas dabā ir kaut kas ļoti īpašs. Ja citas valstis pārsteidz ar saviem kalniem, zilajiem ūdeņiem vai ūdenskritumiem, Latvija ir īpaša ar savu krāsaino rudeni, baltajām ziemām un rapšu dzeltenajiem, kā arī rudzupuķu pilnajiem laukiem vasarās. Arī Latvijas saulrieti un saullēkti mēdz būt vienkārši nepārspējami.
Runājot par cilvēkiem, teikšu godīgi, ka ārzemēs, vismaz Portugālē, cilvēki šķiet jaukāki un vienkāršāki. Viņi neiespringst par lietām tik ļoti kā latvieši, bet tā laikam mums vienkārši tāda mentalitāte. Latviešos man savukārt ļoti patīk mūsu patriotisms, attieksme pret vērtībām, kā arī mūsu vienotība brīžos, kad tas ir ļoti nepieciešams.
7.10.2022.