Pagājušās svētdienas dievkalpojums bija īpašs notikums Madonas draudzes un Lazdonas baznīcas dzīvē.
Šis bija pirmais dievkalpojums Viesturam Rikveilim jaunā statusā kā palīgmācītājam. Sprediķim šai svētdienai viņš par pamatu bija izvēlējies Mateja evaņģēlija 6. nodaļu, kurā Jēzus aicina savus sekotājus neveltīt dzīvē galveno uzmanību materiālajām lietām, pārtikai un apģērbam, bet par visu vairāk tiekties pēc Dieva taisnīguma un valstības. Tad Dievs bagātīgi parūpēsies par visu pārējo.
Bet ordinācija notika 4. septembra dievkalpojumā Balvu evaņģēliski luteriskajā baznīcā, ko vadīja un amatā svētīja jauno palīgmācītāju Daugavpils diacēzes bīskaps Einārs Alpe. Viesturs Rikveilis uz šo brīdi gājis ne vieglu ceļu, kalpojot Madonas draudzē dažādos amatos un paralēli mācoties Lutera akadēmijā. Šovasar Viesturs akadēmiju absolvēja, un ordinācija bija likumsakarīgs solis viņa garīgajā ceļā.
Savukārt aizvadītajā svētdienā viņš visas draudzes priekšā svinīgi atkārtoja savu ordinācijas solījumu, tā vēlreiz atgādinot gan sev, gan draudzes locekļiem par uzdevumiem, ko viņš kā mācītājs uzņemas. Draudze sirsnīgi sveica savu mācītāju, vēlot viņam sekmes un Dieva svētību turpmākajā kalpošanā. Tas tiešām bija dziļi aizkustinošs brīdis gan draudzei, gan mācītājam. – Es pateicos Dievam par visiem šiem gadiem, ka es esmu varējis būt šajā draudzē, un lūdzu Dieva žēlastību, turpinot kalpošanu, – saviļņojumu neslēpa mācītājs.
Savukārt pavisam nesen sirmais Lazdonas dievnams piedzīvoja vēl kādu priecīgu notikumu – savā vietā ir atgriezušās restaurētās baznīcas lielās durvis. – Šī baznīca ir Dievnams, bet laicīgajā skatījumā tā ir visvecākā celtne Madonas pilsētā. Un šīs durvis, kas tagad ir restaurētas, var teikt, ir mūsu pilsētas vizītkarte – kad brauc no austrumu puses pilsētas virzienā, cilvēki paceļ galvas un ierauga baznīcas torni, un nākamais, ko viņi redz, ir baznīcas durvis. Tas ir ievērības cienīgs notikums, ka baznīcas durvis ar visu oriģinālo rokturi, kuram pa šiem gadiem ir pieskārušās neskaitāmas baznīcēnu rokas, atkal kalpo savam uzdevumam, – uzsvēra mācītājs.
Īpašs paldies tika teikts draudzes māsai Benitai Tauriņai.
– Viņa bija tā, kas turēja roku uz pulsa par šīm durvīm, par visu restaurācijas gaitu, par visu finansējumu, tāpēc es gribu teikt tev, Benita, lielu paldies, – draudzes vārdā māsai Kristū pateicās draudzes priekšniece Ērika Pomere.
Benitas kundze gan atzina, ka pirmām kārtām jau Dievs par visu gādāja: – Dievs gādāja naudu, Dievs gādāja meistaru – es vienkārši biju instruments Dieva rokās, lai tas viss notiktu. Es Dievam pateicos, ka man bija šāds žēlsirdības darbs, ka es to varēju veikt. Un es ar prieku kalpoju Tam Kungam!
16.09.2022.