Jau pērnā gada nogalē tika uzsākts meklēt jaunu Lubānas sociālās aprūpes centra vadītāju, taču vairākus mēnešus ar to nevedās. Pārvaldes un sociālā dienesta vadības uzrunāta, šim jaunajam izaicinājumam piekrita JOLANTA KOČĀNE; ceturto mēnesi vadot šo iestādi, viņa to saredz arī kā veltījumu tētim, Miķelim Gruzītim, kas savulaik, būdams Lubānas pašvaldības vadītājs, izlolojis ideju par sociālās aprūpes centra izveidi.
Caur un caur lubāniete, pēc Latvijas Universitātes absolvēšanas ekonomista specialitātē, Jolanta pārnākusi strādāt par tirdzniecības daļas vadītāju Lubānas patērētāju biedrībā. Nodibinājusi ģimeni, dzimuši bērni; pēc tā viņa strādājusi par ekonomisti Lubānas komunālajā uzņēmumā. Tad sekojis „banku periods", vairāk nekā 10 gadu strādājot dažādās bankās gan Lubānā, gan Madonā. Vēl 16 gadi aizvadīti Lubānas apvienības pārvaldē kā grāmatvedei. Pēc nesenās novadu reformas, štatu samazināšanas rezultātā darbs zaudēts. Lai gan tikusi piedāvāta darbavieta Madonā, Jolanta Kočāne vēlējusies strādāt turpat Lubānā. – Trīs mēnešus šai amatā neviens nepieteicās, mani uzrunāja, nezinu, kāpēc un kā, bet piekritu, ar to domu, ka jāpamēģina, jo cilvēkam darbu vajag, un šis darbs ir pie mājām. Iepriekš gan neesmu bijusi kādas iestādes vadītāja, un, ziniet, ir grūti (smejas), – Jolanta neslēpj.
– Kādi ir jaunie izaicinājumi?
– Kaut kas jau noder no tā, ka pārzinu pašvaldības sistēmu, ka esmu strādājusi ar pašvaldības grāmatvedības dokumentiem, bet daudz arī jāmācās no jauna. Ļoti mācos no Mārcienas, Barkavas kolēģēm, kas ir ļoti zinošas. Ir jaunākas kolēģes Cesvainē, Dzelzavā, Ērgļos, arī ar viņām konsultējos, pārņemu viņu pieredzi, jo daudz jau tādu praktisku jautājumu. Arī pirms manis pansionāts taču bija un darbojās, bet, ieejot Madonas novadā, dzīve mazliet ir jāpielāgo. Vadības pieeja ir vienādot pakalpojumus, noteikumus, domāju, tas arī ir pareizi.
Šeit diemžēl ir mūžīgais kadru jautājums, ar to iet smagi, nav, kas strādā. It kā darbinieki ir, bet – tad saslimst bērns, tad pats, tad jāiet atvaļinājumā. Valsts prasības pansionātos strādājošajiem ir ļoti augstas, bet atalgojums diemžēl ir zems. Turklāt ir jāprot ar cilvēkiem strādāt, ir, kas to nevar tīri psiholoģiski. Šeit jau nav tikai veci – vecums nav nekāda nelaime, bet te visi tomēr ir ar kādu slimību. Medmāsu problēma ir liela problēma pansionātos, bet ar to mums ir veicies – ir 1,5 medmāsas slodze. Varam veikt arī manipulācijas, iedot sistēmas, veikt injekcijas; protams, vecu par jaunu nepataisīsim, bet medmāsas mūsu klientiņus uzmana.
Pati darbā esmu jau ceturto mēnesi, visgrūtāk ir tas, ka astoņas stundas acu priekšā ir vecums koncentrētā un ne tajā labākajā veidā. Otra lieta, pie kā vēl līdz šim nevaru pierast, – ka cilvēki mirst.
Nav jau viss tikai skumji, ir šeit gan priecīgie, gan komiskie mirkļi arī. Cenšamies klientus iedrošināt, ka viņi šeit tikai atveseļosies un ies mājās, cietums tas nav. Un tādi gadījumi tiešām ir, arī manā neilgajā darba pieredzē. Nupat mājās aizgāja 95 gadus vecs vīrs, kurš iepriekš bija ratiņkrēslā, bet šeit atveseļojās, sāka staigāt. Vēl kāda sieviete ir pārgājusi uz citu aprūpes grupu, nav vairs „pampera", pati staigā.
– Tie noteikti ir mirkļi, kas darbā sniedz vislielāko gandarījumu.
– Tā ir. Šai laikā ir izdevies paveikt arī tādus saimnieciskus darbus – logos salikām žalūzijas, kas krietni labāk pasargā no karstuma nekā aizkariņi. Nodrošinājām klientus ar ventilatoriem, jo no kondicionieriem mazliet baidāmies, kā arī tie ir dārgi. Esam atteikušies no, manuprāt, tādām arhaiskām lietām kā vaskadrānas gultās. Pārgājām uz mazgājamiem paladziņiem, uz kā ir vieglāk gulēt, nav tik karsti. Nopirkām piecas pilnīgi jaunas funkcionālās gultas. Esošās gultas nav sliktas, tās ir saņemtas no humānās palīdzības, bet viss jau ar laiku nolietojas. Plānos ir ietērpt aprūpētājas formās, kas ir skaista, citos pansionātos noskatīta ideja. Šajās it kā vienkāršajās lietās tas rezultāts uzreiz ir redzams, un tas sniedz gandarījumu. Pa vienam darbiņam, pa vienai mapītei, kārtojot lietas, censties ieviest uzlabojumus mūsu klientu ikdienā.
– Jauna vadība nereti nozīmē arī jaunu redzējumu par iestādes turpmāko attīstību.
– Ieceres jāsalāgo arī ar budžetu, ko neplānoju es, bet gan saņēmu mantojumā. Pašvaldība nav tā bagātākā, naudas ir tik, cik ir. Bet tai pašā laikā gribas, lai par to pansionāta maksu, kas šobrīd klientiem ir 600 un 650 eiro, atkarībā no cilvēka veselības stāvokļa, viņi saņemtu pēc iespējas labāku pakalpojumu. Tiku aicinājusi pie mums novada vadību un deputātus, pastāstīju, kāds mums pansionātiņš ir, ka šeit ļoti vajag remontu telpām. Klienti ir izvietoti 2. stāvā, ir 38 vietas, no kurām nupat četras atbrīvojušās. Diemžēl istabiņas ir ļoti mazas; atbilstam standar-
tiem – 6 kvadrātmetri uz cilvēku, bet tas nozīmē, ka 18 kvadrātmetru telpā dzīvo trīs iemītnieki. Lai cilvēku aprūpētu, jāliek aizslietņi, vajadzīgi arī pacēlāji pie griestiem. Divās istabās mums tādi ir, pārējiem jāiztiek ar mobilo pacēlāju, kas aprūpētājām nav tik ērts, darbs norit lēnāk. Mana doma un vīzija ir atbrīvot 3. stāvu, kur šobrīd mums ir virtuve un veļas mazgātava, tās pārcelt uz bērnudārza telpām. Izremontēt 3. stāvu, pēc tam 2. stāvu, lai klienti var dzīvot istabiņās pa divi. Kā šī vīzija realizēsies, nezinu, jo tas ir naudas jautājums. Man teic, lai aizbraucu palūkot citur, kur arī telpas līdzīgas, bet gribas jau skatīties un tiekties uz tiem labākajiem piemēriem.
Domes vadība šai gadā atļāva saremontēt vannasistabu, kas ir ļoti bēdīgā stāvoklī, un tualeti, kur ir kritiska ventilācija. Šobrīd jau esam iesākuši strādāt pie dokumentācijas sagatavošanas. Kad aizbraucu paskatīties, kā izskatās citos pansionātos, gribu, lai arī pie mums izskatās kā labā viesnīcā. Kādreiz teic, ka pansionāts cilvēkiem ir otrās mājas, kur vairums nodzīvo līdz mūža galam. Lai gan cilvēki iepriekš ir dzīvojuši ļoti dažādi, uzskatu, ka pansionāts tomēr nav mājas. Mēs varam tikai censties pietuvināt mājīgāku vidi, un to arī darām, bet šeit tomēr ir iestāde – ar noteikumiem, savu kārtību.
– Vai arī ēkas 1. stāva „bloks" ir jūsu pārvaldīts?
– Jā, visa ēka ir manā pārziņā ar saviem izaicinājumiem. Piedevām esam vienīgais sociālās aprūpes centrs novadā, kur vēsturiski, no Lubānas novada, kā sociālās aprūpes centra struktūra ir saglabājusies ambulatorā nodaļa. Tur reizi mēnesī brauc ķirurgs, reizi nedēļā – ginekologs. Ar projekta atbalstu ir pieejams arī fizioterapeits. Pirmajā stāvā ir ātrā palīdzība, ģimenes ārsti, zobārsti, Gulbja laboratorija. No vienas puses, nepieciešamības gadījumā varam piesaistīt ģimenes ārstu pansionāta klientiem. Taču, ja atkal nāks kovida vilnis, būs ļoti grūti kontrolēt cilvēku plūsmu, lai neaiznestu kovidu pansionāta iemītniekiem. Protams, noslēdzam otro stāvu, aizejam karantīnā un nelaižam nevienu iekšā. Pietiek, ka paši darbinieki te rotējam. Iepriekš ar to bija ļoti smagi – gan darbinieki saslima, gan arī iemītnieki, un arī mira. Jācer, ka šosezon šī slimība nebūs tik smaga. Ir doma, ka cilvēku plūsmas kontrolei varētu salikt kodu karšu sistēmu durvīm.
– Kā mājinieki uztver jūsu jaunos izaicinājumus darbā?
– Bērni jau ir lieli, nupat mazmeitiņai palika 7 mēneši. Vīrs ir ļoti saprotošs, pats sataisa vakariņas, ja redz, ka esmu pārgurusi. Mājinieki gan teic, ka esmu kļuvusi līdzsvarotāka, nekā biju, strādājot grāmatvedībā. Šobrīd esmu iemācījusies un sev noteikusi darbu uz mājām līdzi vairs neņemt, ir svarīgi tiešām atpūsties, citādi var tikai izdegt un pat iedzīvoties veselības problēmās.
– Kas jums palīdz atpūsties? Zinu, ka esat ļoti prasmīga rokdarbniece.
– Man ir arī šuvējas diploms, pabeidzu Burdas šūšanas skolu. Tas man ir hobijs jau kopš 7. klases, vienu brīdi mēģināju ar to pat nopelnīt, bet atstāju kā vaļasprieku, kā sirdsdarbu. Citreiz vakaros eju staigāt, gar upes malu, gar savu aprūpīti. Cik nu laiks atļauj, strādāju arī pa dārzu. Šobrīd tas mazliet pamests novārtā, jo tiešie darba pienākumi paņem daudz. Tomēr cenšos brīvdienās aizbraukt uz laukiem, parušināties pa zemi. Brālim ir lauku saimniecība, kas ir tēva dzimtās mājas. Visi kopā šiverējam, mani prom nedzen, tur man ir puķu dobes. Tētis tā gribēja, lai visi trīs bērni nākam atpakaļ uz Lubānu, vienubrīd tā kā paspurojāmies, bet beigās visi esam te atpakaļ. Mani aizrauj tik daudz kas no rokdarbiem, savulaik izgatavoju atstarojošos ziedus. Joprojām neesmu pametusi krustiņus – izšūšanu, tiem laiku atrodu vakarā, pirms gulētiešanas. Ar rokdarbiem prāts atslēdzas, bet nupat jau jūtu, ka tāpat, pie izšuvumiem, galvā maļas domas par darbu (smejas).
19.08.2022.