"Stars" jau rakstīja, ka 2. septembra vakarā Jāņa Norviļa Madonas mūzikas skolā ar koncertu viesosies izcilības – mūziķi Daniils Bulajevs un Andrejs Jegorovs.
Madonā Latvijas jaunās paaudzes vijoļspēles virtuozs, vairākkārtējs starptautisko konkursu laureāts Daniils Bulajevs un pianists Andrejs Jegorovs uzstāsies pirmo reizi. Duets ir unikāls ar savu profesionalitāti, izsmalcinātību, spēcīgo enerģiju un lielo degsmi, kas skatītājus burtiski ierauj elpu aizraujošā mūzikas pasaulē. Programmā skanēs S. Rahmaņinova, K. Sindinga,
G. Kančelli, P. Šonfelda un A. Pjacollas miniatūras vijolei un klavierēm.
Sarunā ar māksliniekiem vispirms vaicāju – kas ir pamatfaktori, lai iespējami agri cilvēks varētu atklāt savu izcilību mūzikā?
Daniils Bulajevs: – Sākumā vispār ir jāsaprot, vai vari būt saistīts ar mūziku. Ja sevi tur neredzi un ir nepatika spēlēt mūzikas instrumentu, nekas nesanāks.
Andrejs Jegorovs: – Mūsu pamats ir mūsu bērnība. Ļoti daudz atkarīgs no vecākiem, no pedagogiem, kā viņi ir līdzdarbojušies un atvēruši katru šai pasaulei. Ja vecāki ir ieinteresēti, ja kontaktējas ar pedagogiem, tālākajā dzīvē bērnam sava talanta virzienā darboties ir vieglāk, un tieši tas ir stūrakmens, kas nāk par labu ikvienam.
– Vai jums mūzikas ceļā bijuši arī lūzuma posmi?
D. B.: – Lūzuma posmi man ir citādāki. Tie ir tad, kad vēlos mūzikā ko interesantu paveikt, bet saprotu, ka tam nav iespēju. Ir idejas, varu darīt, bet nav finansiālu un vēl citu svarīgu nosacījumu. Tomēr viss, kas nesanāk, padara mūs tikai stiprākus. Galvenais to saprast un turpināt meklēt. Otrs – lai cik brīnišķīgi mūziķis spēlētu, svarīgi, lai publika viņu pieņem, lai pamana. Ja spēlē lieliski, bet sabiedrībai neesi vajadzīgs, neesi ticis pareizajās rokās, ceļš ir simtreiz grūtāks. Māksliniekam ļoti svarīga ir publika, lai tā nāk uz koncertiem, lai atbalsta mūziķi.
– Vai var teikt, ka ir liela un ir maza skatuve? Vai braucot spēlēt, piemēram, uz Madonu, spēlēsiet ar mazāku atdevi?
– Ja ar mūziķa profesiju nodarbojies profesionāli un gribi ko panākt, svarīgs ir uzticības jautājums. Līdz ar to katrā koncertā jāspēlē ar pilnu atdevi. Nav būtiski, vai koncertzālē sēž 1,5 tūkstotis skatītāju vai viens cilvēks, katra nots jāspēlē kā pēdējā, lai klausītājs to var izbaudīt un lai viņam šī spēle patīk. Nekad nedrīkst darboties pusspēkā vai ar pusslodzi.
– Vai jūsu jaunā programma tiek spēlēta ceļā uz kādu lielāku notikumu?
– Šo programmu kopā ar Andreju klausītājiem izveidojām vieglu un patīkamu. Tā ir programma publikai. Tajā nav smagumu ar nopietnām sonātēm vai pēc domas līnijas – pārgudru skaņdarbu, ko grūti saprast. Ar izveidoto vēlamies apceļot Latvijas mazās pilsētas, mazās koncertzāles, kur atmosfēra iespējama citāda. Pirmais koncerts 2. septembrī būs tieši Madonā, 10. septembrī plānojam būt Pārventas bibliotēkā Ventspilī un tad arī citās Latvijas vietās.
– Vai publika Latvijā atšķiras no citu zemju publikas?
– Grūti teikt. Vislielākā saziņa ar publiku mums notiek caur aplausiem. Latvijā auditorija, kas nāk uz klasiskās mūzikas koncertiem, ir ļoti gudra. Turklāt tā ir palielinājusies gan skaitliskā, gan vecuma kategoriju ziņā. Pirms pieciem sešiem gadiem jauniešu vecumā no 18 līdz 35 gadiem mūsu koncertos bija pamaz. Tagad redzams, ka jaunieši metuši pie malas aizspriedumus un klasiskā mūzika viņiem nav garlaicīga. Ceram ar savu izpildījumu arī citiem atklāt klasiskās mūzikas skaistumu.
– Jums bijuši daudzi pedagogi, konkursi un virsotnes. Vai ir kāds īpašs, ko gribas izcelt?
A. J.: – Mana pamatprofesija ir vijoļspēle, bet, kad mācījos mediņos, paralēli kā specialitāti apguvu klavierspēli. Kaut esmu piedalījies ļoti daudzos vijoļspēles konkursos un klavierspēlē tikai sešos, vienīgo "Grand prix" ieguvu tieši klavierspēlē. Ceļu ar vijoli esmu turpinājis, tomēr labprāt spēlēju arī klavieres, jo tā ir iespēja saspēlēties ar brīnišķīgiem profesionāļiem un paskatīties uz vijoļspēli no citas puses.
D. B.: – Kādu vienu skolotāju es nedrīkstu izcelt, jo esmu pateicīgs pilnīgi visiem – katrs devis ko būtiski savu. Ja salīdzinu konkursus ar koncertiem, konkursos spēlēju nedaudz ar citu attieksmi. Koncertos esmu brīvs – muzicēju, runāju ar publiku, konkursos ir cita psiholoģija, tur jāparāda viss, ko varu. Emocionāli man spilgtā atmiņā ir koncerts "Dzimuši Rīgai" Operas skvērā un koncerts, uz kuru savā vietā spēlēt ar fantastisko "Kremerata Baltica" mani uzaicināja Gidons Krēmers. Atmiņā ir arī koncerts pirms vairākiem gadiem lielajā Čaikovska zālē, kur uzstājos kopā ar Maskavas virtuoziem un Vladimiru Spivakovu.
A. J.: – Man vissvarīgākais koncerts ir pēdējais, jo tad vēl baudu sajūtu, ko piedzīvoju uz skatuves.
– Noteikti esat tikuši pāri lampu drudzim pirms uzstāšanās, bet kā ar adrenalīnu?
– Kaut spēlē vienu un to pašu programmu, katrs koncerts atšķiras, jo atšķiras ik mirklis uz skatuves. Dažreiz gribas noti pavilkt ilgāk, nospēlēt ātrāk vai lēnāk – iekšējā sajūta koncertos ir ļoti svarīga. Jāsaprot arī, kā reaģē publika, vai viens otru saprotat, esat kopā. Un pāri visam ir atdeve.
D. B.: – Koncertos viens no muzicēšanas svarīgiem punktiem ir tas, ka nedrīkst pazaudēt muzikālo spriedzi jeb nervu. Ja tas sāk izzust, no lielās skatuves pamazām jāatvadās. Jākļūst par profesoru, pedagogu, mācībspēku… Īstajā laikā aiziet no skatuves – tas katram māksliniekam ir ļoti svarīgi.
– Mūziķa atdevi publika vienmēr jūt un novērtē. Pieminējāt, cik svarīgi ir publikas aplausi, bet pieļauju, ka svarīgs ir arī klusums, ar kādu auditorija ieklausās.
– Kad spēlējot saproti – zālē pat vējš apklust, tas ir neaprakstāmi. Tad zinu – klausītāji ir kopā ar mani un manu spēlēto mūziku. Visi dzīvo līdzi, un kopīgi izbaudām kādu īpašu dzīves mirkli.
– Daniils šogad izveidoja kamerorķestri "Davinspiro Camerata". Lūdzu, pastāstiet par to!
– Kamerorķestra izveide ir iedvesma no jau minētajiem koncertiem kopā ar mūsu stīgu instrumentu lielajiem metriem – Gido Krēmeru un Vladimiru Spivakovu. Tas bija sapnis un vienlaikus izaicinājums, jo abi diriģenti savus orķestrus izveidoja nopietnā vecumā, es to izdarīju kripatiņu agrāk. Ilgi domāju, vai to vajag, Andrejs, starp citu, orķestrī ir galvenais koncertmeistars vijoļu grupā. Pirmajā pusgadā mums bija koncerts Lielajā Ģildē un 2. augustā – Dzintaru koncertzālē. Ļoti ceru, ka dzīvosim tālāk, atradīsim cilvēkus, kas palīdz, un būs vēl citi koncerti un koncerttūres. Kamerorķestrī spēlē Latvijas jaunie mūziķi no Dārziņskolas, Jūrmalas mūzikas skolas. Ceru, ka augsim un sastāvā būs vēl vairāki Latvijas talanti.
– Neesat izolēti no pasaules notikumiem. Kā ir sadzīvot ar tiem un vienlaikus spēlēt krievu klasiķu darbus?
– Krievijas karš ar Ukrainu, protams, ir kas drausmīgs, bet nedrīkst esošo saistīt ar komponistiem, kuri dzīvoja un mūziku radīja pirms daudziem gadiem vai pat gadsimtiem. Mūzika nav jāsaista ar politiku. Tie, kas to dara, rīkojas aplam. Sergejs Rahmaņinovs vai Dmitrijs Šostakovičs nav vainīgi pie tā, kas notiek tagad. Abiem turklāt ir fantastiska mūzika.
A. J.: – Māksla ir pāri politikai. Mēs nevēlamies, lai izcili komponisti un viņu radītā mūzika tiek aizmirsta. Piemēram, S. Rahmaņinova skaņdarbi nav nemaz tik populāri. Tā ir ļoti skaista mūzika, ko cilvēkiem vēlamies atklāt. Ja to nedarīsim vēl 20-30 gadus, nezinu, vai to vispār kāds maz atcerēsies, tāpēc aicinu būt atvērtiem un noteikti Madonā nākt uz koncertu!
19.08.2022.