Ne katram no mums piemīt spēja nepadoties pie pirmajām grūtībām un mērķtiecīgi doties pretī saviem sapņiem. Bieži vien līdz tiem ejams tāls un sarežģīts ceļš, taču gandarījums par sasniegto neļauj apstāties – gluži pretēji – tas aicina nepagurt un iekarot arvien jaunas panākumu virsotnes. Grūtību priekšā nekad nav apstājusies arī SARMĪTE PABĒRZA – nosvērti un apdomīgi, ar skaidru redzējumu viņa vienmēr ir tiekusies pretī iecerēm un tās sasniegusi.
– Ilgus gadus dzīvojat Ozolos, taču jūsu dzimtā puse meklējama starp Jumurdu un Vējavu. Pastāstiet par savu bērnības zemi un iepazīstiniet ar sevi!
– Uzskatu, ka man un daudziem maniem vienaudžiem ir veicies, neraugoties uz to, kāda iekārta valdīja aiz loga. Mums bija laba bērnība, lai gan nešķita, ka tā būtu viegla. Mūsdienās daļa bērnu nesaprot darba nozīmi, bet ir arī tādi, kuri pat visas vasaras garumā piedalās ģimenes darbīgajā dzīvē. Man un brālim līdzdarbošanās ģimenes gaitās un darbs pats par sevi nebija nekas svešs – tas šķita pašsaprotami. Netikām apmeklējuši bērnudārzu, dzīvojām mājās ar lielu saimniecību, ar daudziem pienākumiem, kas bija jāveic katru dienu. Vecāki mums novilka stingras robežas, nepārlutinot, bet tajā pašā laikā cenšoties sniegt mums iespējas un radināja pie darba. Nav tāda darba, kuru es neprastu darīt. Protams, ar tehniku esmu uz „jūs". Tas rūdījums, ko mums sniedza šis darba tikums, ir ļāvis izturēt vairāk un racionāli raudzīties uz lietām un parādībām, neraujoties pēc tā, kā mums nav, bet priecājoties par to, kas ir.
Mana bērnības zeme bija skaista, turpat netālu tecēja maza upīte Ilzīte, kurā visi vietējie bērni peldējās un bradāja. Diemžēl pietura, kurā kādreiz autobusā kāpa tik daudz bērnu, tagad ir praktiski tukša. Taču man ir prieks, ka manu vecāku mājai tika dota otrā iespēja – tur tagad dzīvo ģimene ar bērniem. Man bija forša bērnība, augu kopā ar puikām, darīju visu to pašu, ko viņi. Spēlējām kariņus, braucām ar velosipēdiem, mopēdiem, kāpām kokos, daudz laika pavadījām ārā, sevišķi neparasti un jauki tas šķita ziemā.
– Jūsu darba gaitas saistās ar jaunatnes audzināšanu – esat krievu valodas skolotāja, klases audzinātāja un ārpusklases darba organizatore.
– Man dzīvē ir laimējies ar cilvēkiem, kuri ir blakus – darba kolektīvs, kaimiņi, kuriem ir ļoti liela nozīme un pat vēl lielāka nekā radiniekiem un draugiem, jo viņi ir tie, kas ir man blakus ikdienā, un šī ikdiena ir vairāk vai mazāk kopēja. Par skolotāju es nebiju domājusi kļūt. Savā laikā mani pievilka toreizējā milicija, taču labi vien bija, ka tolaik tādas meitenes kā es tur nemaz neuzņēma. Man veicies arī ar labiem, iedvesmas bagātiem skolotājiem. Viena no tām ir toreizējās Jumurdas astoņgadīgās skolas skolotāja Inta Bondare (tagad Lāčplēse). Viņa bija ne tikai skaista, bet arī inteliģenta, gudra, absolūti iederīga skolas dzīvē. Viņa daudzus iedvesmoja labām lietām. Nu jau gadu desmitus viņa dzīvo Amerikā ar savu ģimeni, taču mums vienmēr ir milzīgs prieks tikties salidojumos.
Ja kāds zinātu, ka man Jumurdas astoņgadīgajā skolā katrs diktāts krievu valodā beidzās ar divnieku un mūžīgajām pēcstundām… (Smaida.) Patiesībā uz Daugavpils institūtu mācīties par krievu valodas skolotāju es braucu savas skolotājas iedvesmota. Vienu gadu pirms tam strādāju Bērzaunes pamatskolā, man patika darbs ar bērniem, un es sapratu, ka tas varētu būt mans turpmākais ceļš. Savukārt, ja jārunā par ārpusstundu darbu, – visas manas idejas parasti dzimst no nekā – citreiz tās nosapņoju, citreiz ieraugu kādu idejas kripatiņu un pēcāk apaudzēju ar ko sev tīkamu, ar to, kā es to saskatu. Taču ir kas ļoti būtisks – cik aktīvs ir skolotājs, tik aktīvi būs skolēni. Ja grib, lai kaut kas taptu, jākustas arī pašam. Un iemācīties var ne jau tikai bērni no pedagogiem, bet arī pedagogi no saviem audzēkņiem. Viena no manām ievadītājām pedagoga darbā bija kādreizējā Liezēres pamatskolas direktore Tāle Greine. Ar viņu man ne vienmēr sakrita uzskati, tiesa, bet pamatu un lietu kārtību no viņas apguvu.
– Ilgus gadus bijāt BJĀAC „Ozoli" vadītāja. Kas jūs pamudināja savu dzīvi sasaistīt ar darbu sociālajā jomā?
– Skolā skolotāji ir dažādi, ikviens bērns ir citādāks, un katram no šiem bērniem ir arī dažāda dzīve. Ir bērni, kuriem diemžēl jānonāk ārpusģimenes aprūpē, ir bērni, kuriem jāmokās blakus varmākam un jāsmeļas ne tas labākais no dzīves. Man nebija dots ilgs laiks lēmuma pieņemšanai, kad saņēmu piedāvājumu kļūt par BJĀAC „Ozoli" vadītāju. Līdz galam es tā arī neiepazinu šīs sfēras būtību, vien mazliet tai pieskāros. Redzēt, kā namiņa bērni veido attiecības ar skolas un klases biedriem, ar skolotājiem, nevar ar trešo personu starpniecību, tas jāredz katram pašam. Varbūt kādam tas nešķiet nekas īpašs, bet šiem bērniem tas ir sasniegums. Strādājot ar šiem bērniem, nepieciešamas ne tikai pedagoga iemaņas – cilvēkam jābūt reizē skolotājam, draugam, ārstam, arī tiesnesim.
– Ir noslēdzies deinstitucionalizācijas (DI) projekts – ar kādiem izaicinājumiem un grūtībām, jūsuprāt, pašlaik nākas saskarties?
– Uzbūvēt māju ir patiešām liels ieguldījums, ne katra pašvaldība uz to parakstījās. Madonas novada pašvaldība ir ieguldījusi gan resursus, gan domas, gan plānojumu – tajā slēpjas daudzu cilvēku darbs. Tas, ko apkārtējie redz, ir īstens putukrējums, taču zem tā ir daudz pieņemtu un nepieņemtu lēmumu. Skaitās, ka ar 2022. gadu DI process noslēdzas, taču patiesībā tas turpināsies vēl ilgi. Jā, ir piedzīvotas izmaiņas, un katrs tās uztver dažādi – viens optimistiski, cits dažādās krāsās, vēl kādam uztverē vairāk dominē pelēkais vai pat melnais. Šim procesam noteikti ir daudz plusu, bet ir arī mīnusi, taču pie tiem es daudz negribu uzkavēties. Tagad, kad bērni un jaunieši dzīvo dalītās mājās, burzma vairs nav tik liela un katram, kurš to vēlas, ir pieejama telpa tikai sev. Arī dzīvojot kopējā ēkā katram bija sava istaba, savas iespējas darīt to, ko tobrīd vēlas, taču nu ir iestājies relatīvs miers tajos, kuri kādreiz pilnīgi bez iemesla mēdza uzvilkties vai reaģēja ne tā. Mēs esam tilti starp bērniem un sabiedrību. 1. augustā notiks oficiālais abu jaunuzcelto māju atklāšanas pasākums, uz ko uzaicināti arī būvnieki, jo viņiem pienākas paldies par paveikto darbu. Tiks mainīts nosaukums, jāveido sertifikācija. Īstenībā jau būtība nemainīsies daudz, taču tomēr tā, kā bija līdz šim, vairs nebūs.
– Pašvaldību vēlēšanās kandidējāt ZZS sarakstā. Ar kādu mērķi pieteicāt kandidatūru, un kāds būtu jūsu pienesums?
– Vienmēr saku, ka katra reize, kad startēju vēlēšanās, būs pēdējā, taču Agris Lungevičs spēj pārliecināt. Mani saista šīs partijas programma, jo skaidri var manīt, ka neviens vārds tajā nav nejauši iekļuvis. Ikviens cilvēks, kas ir partijas biedru sarakstā, cenšas piedāvāt labāko no sevis gan savam pagastam, gan novadam kopumā. Šeit nepastāv ne sadrumstalotība, ne mērķi otram atdot kaut ko no pāri palikušā. Man ir liels prieks par tiem, kuri tika tālāk. Šie cilvēki domā stratēģiski un plaši. DI projektu virzība un ar to saistīto procesu ieviešana ir visiem skaidri redzama. Par laimi, mēs vienmēr varam vērsties pie Sociālā dienesta vadītājas Ilzes Fārnestes, kura lieliski pārzina DI jautājumus un allaž var sniegt padomus. Taču ir tādi mērķi, kuri tiek pārcelti no gada uz gadu un nekādu kustību tā arī nevar sagaidīt. Es runāju par Liezēres ambulanci, ar ko saistītos daudz ideju un ieceru, par skolas sporta zāles renovāciju, par sporta laukuma atjaunošanu, par estrādes sakopšanu – tas viss tiek pārcelts arvien uz nākamo un atkal nākamo periodu. Un atbildība par to nav jāuzņemas tikai deputātiem – šo jautājumu risināšanā jāiesaistās arī pārvaldes vadītājam. Sabiedrībā valda apjukums, jo cilvēki īsti nezina, kā atgādināt par to, lai tas neizskatītos pēc sūdzēšanās, taču progresu gaida daudzi.
– Kur gūstat neizsmeļamo enerģiju un iedvesmu nepadoties grūtību priekšā?
– Mācību centrā „BUTS" nupat noslēdzās Eiropas kursi, kuros man par lielu izbrīnu bija pieteikušās daudzas Liezēres puses sievietes. Mācīties un uzzināt ko jaunu nekad nav par vēlu, tāpēc es arī apguvu kursus dārza un ainavu plānošanā pie Dainas Zvejsalnieces. Tie bija iedvesmojoši un lika daudz ko ieraudzīt citām acīm. Sen neesmu devusies ceļojumā, abi ar vīru plānojam uzdāvināt sev atpūtu, bet tas droši vien būs tuvāk ziemai. Kad viņš redz, ka man darbā kļuvis par grūtu un noskaņojuma nav vispār, sēžamies mašīnā un dodamies ekskursijā uz kādu tuvāku vai tālāku vietu. Svarīgs ģimenes loceklis ir sunītis, kurš mani disciplinē iet laukā. Bez viņa es droši vien nedotos pastaigās. Kaudzītē esmu salikusi tās grāmatas, kuras vajadzētu izlasīt, taču pie 20. lappuses kaut kā vienmēr uznāk miegs. (Smejas.) Mēs visi dzīvojam pārmaiņu laikmetā, taču nevajag skumt un satraukties – jādomā pozitīvi!
29.07.2022.