INGUNA AKMENTIŅA vispirms iesāka strādāt par Sarkaņu pagasta lauksaimniecības konsultanti 2005. gadā. Patlaban viņa strādā SIA "LLKC" Madonas birojā par konsultanti lopkopībā.
– Lauku attīstības konsultants ir kā starpnieks starp valsti un zemes īpašnieku vai lietotāju. Sākoties novadu reformai, mūs visus atlaida un darbus organizēja pa jaunam. Strādāju kā Madonas novada lauku attīstības speciāliste, man bija jākonsultē pat trijos pagastos, cilvēki brauca arī uz Madonu. Pandēmijas laiks bija grūts, bet vienmēr atradām risinājumu. Vajadzēja palīdzēt dažādās lietās, kas saistās ar iesniegumiem LAD, Valsts ieņēmumu dienestam, Valsts vides dienestam. Darbu sarežģīja arī tas, ka banku filiāles Madonā tika aizvērtas. Kā kas, lauku saimnieks sameklē konsultantu, zinot, ka uzklausīs, palīdzēs, – sarunu iesāk Inguna Akmentiņa.
– Ar ko nācies saskarties darba gaitās?
– Kādreiz katrā pagastā strādāja lauksaimniecības konsultants, cilvēkiem bija zināms, kur aiziet ar savu sāpi un jautājumiem. Kad sāku strādāt kā Sarkaņu pagasta lauksaimniecības konsultante, Latvijā lauku saimniekiem sākās pieteikšanās Eiropas Savienības atbalsta maksājumiem, bija jāpalīdz, lai varētu pretendēt uz atbalstu. Pirmos gadus platībmaksājumu pieteikumus aizpildīja papīra formātā, zīmēja lauku robežas papīra kartēs, daudziem bija nepieciešama palīdzība. Tagad informācijas tehnoloģijas ir attīstījušās, visus iesniegumus var noformēt interneta adresēs, strādājot ar datoru. Cilvēki tehnoloģijas ļoti labi pārvalda, bet vecākajai paaudzei arvien vēl dators ir svešs. Tas, ka kādam ir gudrs mazbērns, kam informātikā ir 10, nenozīmē, ka viņš pareizi aizpildīs LAD iesniegumu. Viņš var ieiet Elektroniskajā pieteikšanās sistēmā, bet, nezinot vadlīnijas, var pieļaut kļūdas. Jādomā līdzi, jāiedziļinās saimniecībā, jāpārzina robežas, kodi – jābūt saimniekošanā lietpratējam. Arī bioloģiskajām saimniecībām ir sava specifika. Tāpat ir svarīgi iedot drosmi, saņemot dažādas vēstules, jo bieži vien tās ir informatīvas, ne vienmēr tur ir brīdinājumi par varbūtējām soda sankcijām.
– Katram LLKC speciālistam ir sava specializācija lauku attīstībai, ieskicē savējo!
– Beidzamajā laikā vairāk specializējos lopkopības nozarē. Esmu beigusi LLA Zooinženierijas fakultāti, taču tagad viss ir ļoti mainījies, joprojām arī konsultantam ir daudz jāmācās. Mums LLKC ir izveidojusies lieliska komanda, rīkojam izglītojošus seminārus. Pandēmijas laikā visi pierada pie semināriem Zoom platformā, kur varēja apgūt zināšanas, sekot līdzi jaunumiem, neizejot no mājas. Tagad, kad semināri var notikt klātienē, grūti saimniekus iekustināt. To izjutām pavasarī, kad Mētrienas pagasta "Cīrulīšos" notika seminārs par pieredzi slaukšanas robotu izmantošanā un pieredzi govju ēdināšanā. Tika gaidīta lielāka atsaucība, jo temats ir aktuāls, daudziem sāpīgs jautājums ir atrast labus strādniekus, tāpēc variants ir iegādāties slaukšanas robotu.
Klātienes semināriem ir jāizbrīvē laiks, jārēķinās ar ceļa izdevumiem, lai aizbrauktu. Taču kooperējoties var aizbraukt, un daudzi pēc tam ir ļoti iedvesmoti un priecīgi. Nesen Ērgļu novadā SIA "LLKC" rīkoja Lauka dienu, kur SIA "3 DPro" zīdītājgovju ganāmpulka īpašnieks Gunārs Vīgants dalījās savā pieredzē par Šarolē šķirnes dzīvnieku apsaimniekošanu. Arī brāļi Vīganti savulaik sāka no mazumiņa, tagad jau ir izauguši līdz liellopa gaļas pārstrādei, zīmols "Neganti gardi" jau ir atpazīstams. Tādu labu piemēru ir daudz. Arī Sarkaņu pagastā Jurevicu ģimenes saimniecība "Madaras" ir labs piemērs, kā attīstīt piena lopkopību, nebaidoties īstenot projektus ar ES fondu atbalstu.
– Lūdzu, pastāsti, kur pašai meklējamas lauku dzīvesveida saknes!
– Esmu dzimusi Sarkaņu pagastā, bērnību pavadīju dziļos laukos. Līdz Sarkaņu pamatskolai bija jāmēro kādi 5 kilometri. Atmiņā palikušas dziļās ziemas ar aizputinātiem ceļiem, nācās dzīvot arī skolas internātā.
Vecāki saimniecībā turēja lopus, bija govis, aitas, cūkas, arī zirgs. Nācās palīdzēt lauku darbos jau no bērnības. Vēlāk tēva veselības problēmu dēļ pārcēlāmies uz centru. Izglītību turpināju Cesvaines vidusskolā, jo tur varēja apgūt arī autovadīšanu, iegūt tiesības. Pēc tam, domājot, par ko kļūt, izvēlējos laukiem noderīgo zootehniķa specialitāti, 1989. gadā pabeidzu LLA. Pirmos gadus pastrādāju kolhozu sistēmā gan Mētrienas pusē, kopsaimniecībā "Līdums", gan arī Sarkaņos. Kad sākās pārmaiņu laiki, audzināju bērnus (dēls Pēteris apguvis mežziņa profesiju, meita Anda ir farmaceite, dēls Viesturs pabeidzis Madonas Valsts ģimnāziju, studijām izvēlējies RTU).
Kad sistēma mainījās, veidojās daudz mazu saimniecību.
Manuprāt, lopkopība vienmēr bijusi vissmagākā, taču man šī nozare likās vistuvākā. Joprojām patīk aizbraukt uz lauku saimniecībām, kur cilvēki novērtē darbu, sakoptību, dabu, daudz iegulda savā izvēlētajā saimniekošanas virzienā. Tā jau ir bijis visos laikos – nekad laukos nav bijis viegli.
Lauksaimniekam, lai saražotu produkciju, arī resursi maksā dārgāk. Elektrība un degviela – cenas ir palielinājušās, nekas no ienākumiem par piena realizēšanu pāri nepaliek, viss jāiegulda ražošanā. Lauksaimnieki ik gadu izjūt arī atkarību no dabas apstākļiem. Šogad labi tiem, kas paspēja sienu sagatavot pa sauso laiku. Kad sākās lietus periods, jāgaida, kad beidzot varēs nopļauto savākt.
– Kā raksturotu saimniecības, ar ko izveidojusies sadarbība?
– Ja pēc zemes īpašumu atgūšanas bija daudz saimniecību ar dažām gotiņām, tās pamazām izzuda. Šobrīd reti kur var redzēt, ka pie mājas ganās govs. Varbūt tagad, kad piens veikalā ir dārgs, atkal kāds, kam ir lauku saimniecība, zeme, izlems iegādāties govi, tiesa, arī par to ir jāpadomā. Palielinājušās ne tikai lopbarības, arī dzīvnieku cenas, kaut govis tagad ir augstražīgākas. Svarīgi, lai laukos pastāvētu arī nelielās saimniecības. Lielie jau ir aizmirsuši, ka kādreiz paši bija mazie. Arī ārzemēs pastāv mazās ģimenes saimniecības, un ir labi, ka tā var uzturēt ģimeni. Bērni iemācās lauku dzīvesveidu, ir vieta, kur pilsētniekiem atbraukt un atpūsties – mazbērni priecīgi. Nelielo saimniecību ražotājiem un jaunajiem lauksaimniekiem tiek solīts arī lielāks ES atbalsts, cerams, ka nākamgad tas būs pieejams. Vēl par nostādnēm tiek diskutēts, precīzi izmaiņas zināsim ar 2023. gadu.
MLA atbalsts pastāv joprojām, tās saimniecības, kas paspēja ielēkt sistēmā, joprojām saņem 500 eiro par saimniecību, mazos ražotājus papildu stimulē. Taču jaunajiem, kas zemi ir iegādājušies tagad, atbalsts ir vajadzīgs: ja ir viena govs, lai iegādātos otru, ja ir vistu kūts, lai paplašinātu saimi.
Lielražotāji bija un būs nozares virzītāji, bet lauku dzīvesveidu saglabās mazās lauku saimniecības.
– Parasti latvieši ir pārāk kritiski pret sevi un citiem.
– Tā ir, taču savu novadu vajadzētu vairāk slavēt. Jūnijā kopā ar LLKC kolēģiem un zemniekiem bija iespēja aizbraukt pieredzes apmaiņā uz Austriju. Redzējām daudz saimniecību, kur attīstīta mājražošana. 30 govju ferma var pastāvēt, jo uz vietas ir ražotne, kur pienu pārstrādā, gatavo sieru, jogurtus. Viņi arī ļoti slavē savu reģionu un saka: ja darbos veiksies kaimiņam, arī pašam veiksies un ieguvējs būs reģions kopumā. Arī austrieši mums ieteica, ka jāceļ sava pašapziņa, lai būtu lepnums par darbu, par dzīvesvietu, tad arī bērni paliks un turpinās vecāku iesākto.
Bijām pārsteigti, kā tur izmanto katru zemes pleķīti, jo zeme ir ļoti dārga, turklāt nemaz neesot tā auglīgākā. Traktors uzar pat kalnus un pakalnes, sēj un audzē kultūras. Salīdzinājumam – viņiem mūsu Rēķu kalnu būtu nieks apstrādāt. Visi slīpumi ir apsēti. Apmeklējām lauksaimniecības skolu, kur prakses vietas jauniešiem ir izveidotas turpat skolas teritorijā. Turpat mācās, sava ferma atrodas blakus, arī kokapstrādātājiem sava darbnīca atrodas pie skolas.
Austrijā saimniecības ceļa malā ierīko tirdzniecības vietu, kur var atstāt naudu par izvēlēto produktu. Piena produktus var iegādāties atbilstošā fasējumā, ir arī tādi automāti, kur var iegādāties nevis kafiju, kā pie mums, bet, piemēram, jogurta trauciņu. Viņiem ir attīstīta pārstrāde, piemēram, sierotava atrodas lauku sētā, viss apvienots, lai būtu ērti.
Arī mums ir daudz veiksmes stāstu, un ar tiem vairāk būtu jālepojas. Un arī pie mums katrā pagastā ir ļoti daudz sakoptu lauku saimniecību, kas atrod savu vietu starp produkcijas ražotājiem. LLKC izdevās visus mazos ražotājus iedrošināt apvienoties un piedāvāt savu produkciju mājaslapā novadagarša.lv. Ir ļoti liela dažādība, un, uzskatu, ka tam ir liela vērtība. Prieks, ka vietnē novadagarša.lv produkciju piedāvā arī mūsu novada ražotāji – ZS "Līvi", SIA "LatAngus", "Bonijas siers", "Neganti gardi", SIA "Sarkaņu dārzs", "Jāņkalni", "Burkānciems", biškopības saimniecības u. c. Kvalitatīvi produkti, interesants stāsts – tā ir labākā reklāma.
– Ar ko patīk nodarboties brīvajā laikā?
– Patīk gan āra puķes, gan istabas puķes. Ja dzīvoju laukos, gatavoju arī krājumus ziemai, vāru zaptes, patīk konservēt. Jau no bērnības iegājies – ja ir pilns pagrabs, tad ir drošības sajūta.
22.07.2022.