Nesen Nacionālā basketbola asociācija (NBA) Itālijas pilsētā Boloņā rīkoja NBA junioru līgas Eiropas nometni "Elite Euro Talant". Tajā tika uzaicināti labākie basketbola spēlētāji no dažādām valstīm. No Latvijas Eiropas jauno talantu nometnē U-16 grupā vienīgais pārstāvis bija Madonas vidusskolas un BJSS basketbola nodaļas absolvents Diks Jānis Bortņikovs.
Boloņas nometnes laikā NBA junioru līgas treneri no dažādām valstīm vadīja nodarbības, kas vērstas uz spēlētāju tehnisko un taktisko prasmju pilnveidošanu, notika arī spēles. Itālijas nometnē kopā ar pārstāvjiem no citām valstīm arī Dika Bortņokova spēli skatījās un novērtēja dažādu klubu treneri. Madonieti ievēroja, uzaicināja spēlēt.
Intervijā "Staram" vispirms lūdzu Diku pastāstīt, kā aizsākās viņa interese par basketbolu.
– Sāku spēlēt basketbolu, mācoties Madonas vidusskolas 2. klasē. Informāciju par treniņiem Madonas sporta skolā ieguvu no klasesbiedriem, kas arī gāja apgūt basketbola spēli. Pirmais treniņš bija kopā ar treneri Agni Beķeri, un vēl šobrīd viņš ir mans treneris, – stāsta Diks. – No sākuma trenējos vairāk draugu un patikas pēc, bet, mācoties 8. un 9. klasē, trenējos ar nodomu, ka varu arī kaut ko basketbolā sasniegt. Arī eksāmenu laikā basketbols bija gan kā glābiņš, gan kā palīgs. Kad bija jāsakoncentrējas 9. klases beigšanai, varēju novadīt savu prāta saspringumu basketbolā, nomierināties.
Tāpat jaunais basketbolists akcentē regulāro treniņu nozīmi savu sasniegumu kaldināšanā: – Trenējos regulāri, vairākas reizes nedēļā un pat vairāk, nekā noteikts. Kad redzēju, ka man sanāk, tas deva motivāciju trenēties vairāk. Iepriekš likās, ka basketbolā diez vai ko varēšu sasniegt, jo spēles negāja. Daudziem pazūd motivācija, ja nav tik labi rezultāti, kā gribētos. Taču, esot komandā, pārsvarā cenšamies, cik spējam. Trenējoties vairāk, spēlējot vairāk, mani rezultāti kļuva labāki, kas motivēja turpināt strādāt ar sevi. Basketbols jau vairs nav kā treniņš, tā ir kā daļa no manis, jo bez basketbola nevarētu savu dzīvi iztēloties. Komandā spēlēju kā ātrais uzbrucējs vai arī kā garais (augums 1m 93 cm). Spēles laikā ir jānotur līmenis, kas ir grūti, jo arī citi spēlē ar visu atdevi. Patīk komandas darbs un izaicinājumi, tāpēc tuvāks ir 5×5 basketbols, jo 3×3 basketbols vairāk ir individuāls, arī agresīvs.
Uz vaicājumu, kas ir paraugs basketbolista gaitām, puisis min trenera Mikus Sokolova vārdu: – Viņš šobrīd ir mans starpnieks, daudz laika un darba manī ir ieguldījis tāpat kā Agnis Beķeris, – novērtē Diks Bortņikovs.
Uz jautājumu, ko iecerējis darīt pēc 9. klases beigšanas, kādas ir izaugsmes iespējas, Diks atbild:
– Šobrīd man ir iespēja trenēties un parādīt, ko un kā es spēju basketbolā. Visticamāk, rodoties iespējai, arī braukšu spēlēt basketbolu uz Itāliju. Vēl nezinu, kurā skolā mācīšos, jo notiek izvēles process. Protams, ka tas būs liels solis, kad būs jādodas prom no mājām, no vecākiem uz vietu, kur skaitīšos ārzemnieks, bet attīstīt savas spējas basketbolā patlaban ir mans sapnis, kam sekošu. Zinu, ka būs grūti, bet esmu sācis ceļu uz mērķi, tiekšos uz savu sapni, lai arī kas mani sagaidītu. Vecāki mani atbalsta, tēvs aktīvi iesaistās manā basketbolista karjerā, un tas man ir ļoti svarīgi, esmu pateicīgs par to. Kad paveras attīstības iespējas, tās ir jāizmanto, un tas būs pavisam cits līmenis, ko varēšu sasniegt, orientējoties uz profesionālo sportu.
20.07.2022.