Vārds ir kā maģiska dāvana, kuru vecāki iedod savam jaundzimušajam dēlam līdzi dzīvē. Jāņa vārds ir vislatviskākais, un mūsu tautas folklorā tas tiek skandināts jau kopš seniem laikiem. Šo ļoti spēcīgo un skaisto vārdu mantojis arī JĀNIS STEPIŅŠ.
– Gan tev, gan tavam brālim Kārlim vecāki devuši stiprus, latviskus vārdus. Vai zini, kāpēc viņi izvēlējās jūs abus saukt tieši tā?
– Kā es tiku pie sava vārda – zinu. Mammas brālis – mans vectēvs – arī bija Jānis, viņš daudz dziedāja, dejoja, un mamma izvēlējās mani saukt viņa vārdā. Vectēvs dzīvoja dziļi prom sādžā pie krievu robežas, tajos laikos nebija nekādu kolektīvu vai citu iespēju parādīt savus talantus. Mans vectēvs piedalījās arī karā un tieši no kaujā gūtā ievainojuma mira – viņu sašāva plaušās. Es vectētiņu atceros, bet biju ļoti mazs tolaik – kādus piecus vai sešus gadus vecs. To, ka viņš bijis liels dancotājs un dziedātājs, sapratu no mammas stāstītā, jo tad, kad es biju šajā pasaulē, vectēvs jau bija švaks veselībā. Savukārt par to, kāpēc brālis tika nosaukts par Kārli, nemācēšu pastāstīt. Par to man nav nekādas nojausmas, taču pieņemu, ka viņa vārda izvēli varētu būt ietekmējusi mūsu vecāmāte no Jelgavas. (Smaida.)
– Tava vārda diena tiek atzīmēta īpašā noskaņā – kādas ir izjūtas, zinot, ka visa Latvija svin svētkus kopā ar tevi?
– Atceros bērnību – kad biju maziņš, kopā ar mammu un draugiem staigājām pa visu Ozolu ciemu un aplīgojām visus, dziedot dziesmas. Kamēr vēl nebiju sācis braukāt uz Norvēģiju, savā pagalmā uz Jāņiem rīkoju lielus svētkus, apvienojot to svinēšanu ar sporta spēlēm, orientēšanās sacensībām. Negribējās, lai tā būtu tikai tukša iedzeršana un sēdēšana pie galda – gribēju, lai cilvēki ir aktīvi, lai rosās un darbojas, pasporto un izkustas. Bet nu jau piecpadsmit gadus braucu uz Norvēģiju un pavadu tur arī Jāņu periodu. Līdzīgus svētkus svin paši norvēģi. Viņi gan neatzīmē Jāņus, te tiek svinēta Vasaras vidus nakts, kas norvēģu tautai ir pagānu nakts. Tad mēs visi sasēžamies ap galdu, cienājamies, klausāmies latviešu Līgo un Jāņu dziesmas. Šeit dzīvo kāda sieviete no Latvijas, viņa ir pavāre un ik gadu sasien sieru, ieskābē kāpostus, bērniem sacep kūkas un sagatavo citus labumus. Tā ka svinēts tiek un svētki nav aizmirsti, arī atrodoties te.
– Tev sanāk būt Norvēģijā tieši savas vārda dienas laikā. Vai ir izdevies latviskās tradīcijas iedzīvināt Norvēģijā?
– Es teiktu, ka noteikti ir izdevies, lai gan svētkus nesvinam tik daudz sev, cik bērnu dēļ, lai iemācītu un nodotu viņiem mūsu tautas tradīcijas. Svinēšanā iesaistās arī saimnieki, bet tieši Jāņu laiks ir tas brīdis, kad Norvēģijā sākas un pilnā sparā rit ogu lasīšanas sezona, tāpēc daudz laika svinēt nav. Līdz pusnaktij pasēžam, mazliet pasvinam un dodamies pie miera. Taču, neskatoties uz to, pozitīvas izjūtas izdodas gūt. Tomēr, pavisam godīgi sakot, tās nav tādas, kā esot Latvijā –
tad Jāņu atzīmēšana vienmēr bija daudz patīkamāka. Arī kļūstot pieaugušam, šīs izjūtas mainās. Agrāk es pats lustējos, atpūtos, bet nu jau daudz vairāk rūpējos par to, lai visiem, kas ir man apkārt, būtu labi, un tad jautrībai atliek maz laika. Gan mājās esot, gan šeit Norvēģijā atrodoties, pavāra lomu pildu es, diena paiet visu ko gatavojot. Man gan nav savu firmas recepšu, gaļu marinēju tradicionālā paša gatavotā marinādē, kam klāt lieku majonēzi, kečupu, dažādas garšvielas. Man ļoti nepatīk, ja kāds cits lien klāt pie gaļas un nāk palīgā to gatavot – to daru viens pats. Bet visi vienmēr ir apmierināti, visiem garšo, lai gan, ja arī negaršotu, noteikti neteiktu. Ja jau pats priekšnieks to licis galdā, tad kritizēt nedrīkst! (Smejas.)
– Latviešiem Jāņi, norvēģiem – Vasaras vidus nakts. Vai starp šiem diviem svētkiem saskati kādas līdzības?
– Grūti pateikt, vai norvēģi var no mūsu svinēšanas tradīcijām kaut ko aizgūt. Šī pagānu nakts nāk no tiem laikiem, kad dzīvoja vikingi. Katru gadu cilvēki iekur milzīgu ugunskuru, pār kuru viņi visi lec. Uz šo pasākumu salasās diezgan liels pulks – vairāk par 150. Saimnieki, pie kuriem mēs dzīvojam, agrāk neko tādu nedarīja, bet nu jau skatos – kad mēs sēžam ārā un grilējam gaļu, arī viņi sēž un grilē. Manai ģimenei ar viņiem ir izveidojusies draudzība, esam labās attiecībās. Šie cilvēki vienmēr ir gatavi palīdzēt, svētkos allaž sarūpēs visu nepieciešamo, pacienās dāmas ar vīnu vai šampanieti. Norvēģiem alus nav sevišķi modē, es arī to nelietoju nu jau vairākus gadus. Tad mani vienmēr sacienā ar Jāņu viskiju.
– Tava ģimene ir ļoti latviska, jūs svinat visus mūsu tautas svētkus. Kādas tradīcijas ievērojat, atzīmējot Jāņus? Ko mācāt saviem bērniem?
– Jāņos vienmēr klausāmies latviskās dziesmas, neko no ārzemju mūzikas neatskaņojam. Ja gadās iekarst, tad Jāņu dziesmas nomaina arī cita veida latviešu mūzika, taču neko no svešo zemju dziesmām neklausāmies. Kad biju maziņš, visi svētki tika svinēti ģimenes lokā, līdz ar to tagad cenšos nodot saviem bērniem to, ka jācenšas svētkus pavadīt visiem kopā, cik vien tas iespējams. Pats cenšos būt mājās tik daudz, cik to ļauj darbs Norvēģijā, jo pusgadu esmu šeit un pusgadu dzīvoju Latvijā. Ziemassvētkos vienmēr esmu mājās, tad ģimene dodas trakajā pārgājienā, ko pēc tam vairs negribas atcerēties, pēc eglītes. Agrāk, kad Jāņu laikā varēju būt Latvijā, atzīmēju svētkus savā sētā. Tā kā Aglonā ir vecvectēva mājas, sāku domāt par to, ka pēc Jāņu sezonas vajadzēs savākties kopā ar radiem un draugiem, visiem turp aizbraukt un pasvinēt. Taču, cik reāli būs to izdarīt, jāskatās, jo parasti Latvijā atgriežos oktobrī. Bet es nesūdzos par to, esmu apmierināts ar savu darbu.
– Ar ko tu nodarbojies?
– Mans pienākums ir sameklēt strādniekus, kuri lasīs ogas. Esmu priecīgs, ka nu jau labu laiku mana komanda ir mana ģimene un draugi. Pats ogas nelasu, esmu priekšnieks – pieņemu tās un vedu uz vietējo veikaliņu tirgošanai. Darbs ar ogām rit tikai divus mēnešus, pārējā laikā veicu dažādus citus pienākumus. Mēs audzējam aitas, kopskaitā ir 150 aitu mātes. Pavasaros braucu pieņemt jērus, tas ir pirmais darbs, ko daru, kad ierodos Norvēģijā. Protams, visi citi lauksaimniecības darbi – kartupeļu, kāpostu, burkānu audzēšana, zemenes un avenes. Dzīvojam īstenu zemnieku un lauksaimnieku dzīvi. Man patīk, ka ir daudz dažādu pienākumu, tad neizveidojas rutīna un vienmēr ir interesanti. Esmu mēģinājis Latvijā darīt visādus darbus, bet tie ātri apnika, jo nemitīgi nācās darīt vienu un to pašu. Kad cilvēks visu laiku dara tikai vienu darbu, viņš ātri izdeg. Bet šeit ir citādāk – gan samaksa par darbu ir līdzvērtīga padarītajam, gan attieksme pret darbiniekiem. Latvijā par katru kapeiku ir jāvergo, bet te ikviens jūtas novērtēts, to var redzēt arī saņemot atalgojumu. Pēc nostrādāta pusgada otru pusgadu varu neraizēties par to, ka man vajadzēs naudu. Bet tas nenozīmē, ka es Latvijā nestrādāju – strādāju arī tur tikpat atbildīgi, taču par naudu, ko saņēmu, varēju izdzīvot, bet nevarēju dzīvot.
– Atrodoties Norvēģijā, ilgu laiku esi šķirts no ģimenes.
– Jā, un tas ir vissmagākais. Kad atbraucu šeit un pavadu kādu laiku, sāk kļūt grūti, un tas ir tieši emocionālais grūtums. Taču tas periods ir jāpārdzīvo, sevi jāpārlauž, un tad sāk kļūt vieglāk. Tālāk jau esmu tādā gaidīšanas posmā, jo zinu, ka ģimene pie manis atbrauks, un, viņus gaidot, skaitot dienas līdz tikšanās brīdim, laiks noīsinās. Forši ir tas, ka mūsdienu tehnoloģijas ļauj sazināties bez ierobežojumiem, un tas paveicams ļoti ātri. Katru vakaru ar savējiem sazinos WhatsApp, vienīgi neesmu liels runātājs pa telefonu, tāpēc tā saruna rit minūtes piecas. Pašlaik kopā ar mani Norvēģijā atrodas arī dēls Jēkabs, abi pārējie bērni Terēze un Pauls, kā arī sieva Jolanta ir Latvijā.
– Brīvajā laikā spēlē dambreti. Kāpēc tev tā patīk?
– Atkal jāsaka, ka lielākoties daru to savu bērnu dēļ. Kad Jēkabam bija seši gadi, viņš piedalījās U-10 Latvijas čempionātā, kur ieguva 1. vietu, būdams četrus gadus jaunāks par visiem pārējiem dalībniekiem. Savulaik es arī biju čempions savā vecuma grupā, uzrādīju labus rezultātus Cēsīs un Vecpiebalgā. Taču pēc vidusskolas absolvēšanas dambretes spēlēšana apsīka. Līdz ar bērniem viss atsākās – Terēze bija aizbraukusi uz Eiropas čempionātu Krievijā, kur arī sasniedza labus rezultātus. Tas tāpēc, ka mums visiem ģimenē ir gaišas galvas, arī vizuāli. (Smejas.) Man ir vēl viens hobijs, kas ļoti iet pie sirds, – šautriņmešana. Jau gadus septiņus esmu Vecpiebalgas šautriņmešanas klubā, taču, tā kā pusgadu pavadu šeit, pussezonu nākas izlaist, līdz ar to šautriņmešana tiešām paliek tikai mans hobijs. Uz augstām vietām nevaru mērķēt, jo 50% turnīros nepiedalos.
– Daudzi latvieši ir spiesti pamest mājas un doties prom no Dzimtenes labākas dzīves meklējumos. Kādi ir tavi spēka vārdi viņiem?
– Gribu novēlēt nekad neskatīties pagātnē un domāt tikai par nākotni, cerēt un tiekties tikai uz labāko. Lai arī es atrodos šeit, zinu, ka manas īstās mājas ir Latvijā, jo tā ir mana Dzimtene. Norvēģija ir tikai darba vieta, vieta, kur noteiktu laiku uzturos. Novēlu visiem, kuri ir prom no mājām, nenoniecināt savas tautas un senču vērtības, aizdomāties par visu mums vēsturiski nozīmīgo, jo tas ir atrodams tieši šeit. Latvija ir mūsu mājas, un tās būs tieši tādas, kādas tās veidosim paši.
22.06.2022.