Vakar pieminējām 81. gadadienu kopš 1941. gada 14. jūnija deportācijām, kad vairāk nekā 15 000 Latvijas iedzīvotāju, galvenokārt inteliģences pārstāvji – valstsvīri, militārie un saimnieciskie darbinieki, zinātnieki un citu profesiju pārstāvji – varmācīgā kārtā lopu vagonos tika izsūtīti uz Padomju Savienības attālajiem austrumu apgabaliem.
Šo deportāciju mērķis bija attīrīt Latviju no okupācijas režīmam sociāli bīstamiem elementiem jeb, vienkāršiem vārdiem, no sabiedrības izglītotās un pilsoniski aktīvās daļas. Šis bija pirmais šāds izsūtījums, bet represijas turpinājās. Kulminācija bija 1949. gada 25. martā, kad nezināmajā Golgātas ceļā bija spiesti doties vairāk nekā 2,28% no visiem Latvijas iedzīvotājiem – vienas nakts laikā savu ceļu uz specnometinājuma vietām Sibīrijā uzsāka aptuveni 42 tūkstoši cilvēku, tai skaitā 10 tūkstoši bērnu.
Tomēr, kā rāda šābrīža notikumi Ukrainā, genocīda sēkla nebūt nav iznīkusi, bet pat daudzkārt pieaugusi – postot, graujot, nogalinot… Diemžēl par maz un pārāk klusi pasaulei stāstīts par Padomju Savienības prātam neaptveramajām represijām pagājušajā gadsimtā, kas tagad ar vēl nežēlīgāku spēku vēršas pret ukraiņu tautu.
Šķiet, pati daba vakar solidarizējās ar ukraiņiem – spēcīgās lietavas, pārplūdušās ielas, ceļi un pļavas – kā nebeidzamie grēku plūdi gāzās pār zemi, taču cilvēki tomēr kaut mazos pulciņos – pa vienam diviem – devās nolikt ziedus pie Šķeltā akmens Madonā, lai pieminētu notikumus izsūtījumā, kuri radikāli izmainīja viņu ierasto dzīves ceļu.
Toties tradicionālo piemiņas brīdi gan stipro lietavu dēļ nācās pārcelt uz Madonas novadpētniecības un mākslas muzeja telpām, un, lai arī lietus brīžiem traucēja īsti saklausīt runātāju sacīto, visus vienoja kopības izjūta, ko radīt palīdzēja gan Madonas Valsts ģimnāzijas audzēkņu muzikālie priekšnesumi, gan senioru jauktā kora „Mantojums" dziedājums Ināras Stepānes vadībā, noslēgumā visiem pasākuma dalībniekiem vienojoties Tirzmalietes „Es dziedāšu par tevi, tēvu zeme" daudzbalsīgajā korī kā uzticības zvērestā dzimtenei.
Bet piemiņas brīdi atklāja LELB mācītājs Valdis Strazdiņš, kas atgādināja, ka pēc dažām dienām – 17. jūnijā – ir vēl kāda zīmīga diena Latvijas vēsturē, diena, kad 1940. gadā Padomu Savienība okupēja Latviju.
– Kādreiz (vecākā paaudze atcerēsies) bija cepumi, kas ražoti fabrikā „17. jūnijs", – ne bez sarkasma minēja mācītājs, – laikam, lai rūgto patiesību padarītu saldāku, lai ierakstītu mūsu apziņā kaut kādus drausmīgus melus. Ir pienākusi Dieva žēlastības diena, kad beidzot mēs atklāti varam runāt par to, kas daudzus gadus mūs turēja bailēs un nedrošībā. Beidzot meli, netaisnība un izlikšanās – melna saukšana par baltu un otrādāk – ir salauzta. Šis ir Dieva žēlastības laiks, un tieši Dieva žēlastība bija tā, kas daudziem palīdzēja izturēt smagos izsūtījuma gadus. Es pats esmu uzklausījis cilvēku liecības par to. Mēs arī šodien lūdzamies par Ukrainas tautu, ka Viņš palīdz ukraiņiem izturēt to lielo netaisnību, kas viņiem tiek uzspiesta.
Vēsturē traģiskāko laiku pirms 81 gada, kad no Latvijas tika izsūtīti vairāk nekā 15 000 iedzīvotāju, aicināja atcerēties arī Madonas novada domes priekšsēdētāja vietnieks Zigfrīds Gora: – Vairāk nekā 40 procentu no viņiem gāja bojā ieslodzījuma vai izmitinājuma vietās, tajā skaitā vairāk nekā 700 no viņiem ieslodzījuma vietā tika piespriests nāvessods tikai tāpēc, ka viņi mīlēja, cienīja savu valsti, savu Latviju. Tikai tāpēc, ka viņi bija godīgi un čakli, savas zemes patrioti.
Mēs esam piedzīvojuši PSRS sabrukumu, pateicoties tam, kas ir noticis ar mūsu tēviem, mūsu ģimenēm pagātnē. Taču šodien tas, kas notiek Ukrainā, ko pastrādā Krievija, ir noziegums pret Ukrainas tautu. Tas, ko saka Krievijas prezidents Putins, ko saka viņa domnieki, ko saka sabiedrībā pazīstami cilvēki Krievijā – viņi skumst, viņi grib atjaunot PSRS -, ir vislielākais absurds. Viņi uzskata, ka viņiem ir tiesības valdīt un spriest par citām tautām, kā to darījis Pēteris I, vēlāk Staļins Padomju Savienībā. Diemžēl tas skar mūs visus, ne tikai ukraiņus, un mums ir jābūt vienotiem un stipriem kā nekad, jo ļaunums ir tepat blakus, tas diemžēl apdraud demokrātiju Eiropā, tas apdraud arī mūs. Slava Ukrainas brīvības cīnītājiem! Un mūžīga piemiņa deportācijās cietušajiem. Optimismu un veselību jums visiem!
Arī Madonas novadpētniecības un mākslas muzeja direktore Līvija Zepa aicināja neaizmirst tās sāpes un ļaunumu, kad mierīgo dzīvi vasaras pilnbriedā, gatavojoties Jāņiem, pirms 81 gada 14. jūnija rītausmā pārtrauca sitieni ar šauteņu laidnēm pa durvīm, kas izmainīja ierasto dzīvi. – Tas visspēcīgāk skāra Latvijas inteliģenci, skolotājus, rakstniekus, militāros darbiniekus un tā tālāk. Šodien mēs pulcējamies, lai pieminētu tos, kuri neatgriezās, tos, kuri nesalūza un atgriezās, kuri pārdzīvoja šīs šausmas.
Vēsture neatkārtojas – tā šorīt televīzijā teica izcilā vēsturniece Vita Zelče, – bet atkārtojas metodes un paņēmieni, kā Krievija šobrīd rīkojas. Tie kļuvuši vēl nežēlīgāki. Kaut vai tie 148 muzeji, kuri ir iznīcināti Ukrainā ar visām kultūrvēsturiskajām liecībām. Es domāju, ka mums, muzejniekiem, kopā ar jums visiem ir jādara viss, lai mēs saglabātu mūsu Latvijas tautas kultūras vērtības. Saules mūžu Latvijai un slava Ukrainai!
15.06.2022.