Fizioterapeits mūsdienās kļuvis par pieprasītu speciālistu – gan pieaugošās izpratnes par kustību terapijas nozīmi vispārējās labsajūtas veicināšanā dēļ, gan mūsdienu dzīves stila ietekmē, kad izplatītākas kļuvušas dažādas sāpes un veselības problēmas. KARLĪNA RUDZĪTE jau skolas laikā izvēlējās šo profesiju, apzinoties, ka vēlas strādāt fiziski aktīvu darbu un vienlaikus palīdzēt cilvēkiem.
Dzimusi un augusi lubāniete, absolvējusi Madonas Valsts ģimnāziju, pēc studijām Rīgas Stradiņa universitātē pārnākusi uz dzimto pusi. Pirmā darbavieta Karlīnai bijusi SIA „Laba prakse" fizioterapijas klīnika Cesvainē; pēc pāris gadiem ģimenē pieteicies mazulis. Nupat beidzies bērna kopšanas atvaļinājums, un savas profesionālās gaitas Karlīna izlēmusi atsākt Madonas slimnīcā.
– No kurienes nāca apjausma par karjeras izvēli, kādēļ tieši fizioterapija?
– Jau vidusskolā zināju, ka nevēlos sēdošu darbu pie datora, ofisā, bet gan kaut ko dinamiskāku, jo pati vienmēr esmu bijusi fiziski aktīva. Esmu noķērusi to labo sajūtu, ko sniedz fiziskās aktivitātes, kā arī, protams, pati esmu saskārusies ar muguras sāpēm skolas laikā. Tas kaut kādā ziņā ieinteresēja vairāk uzzināt par cilvēka ķermeni, uzbūvi, visiem fizioloģiskajiem procesiem. 11. klasē sapratu, ka vēlos studēt fizioterapiju, devos ēnot šo profesiju. Patīk arī palīdzēt cilvēkiem, nelieloties sevi varētu saukt par diezgan līdzestīgu.
– Kā nāca lēmums pamainīt darbavietu no „Laba prakse" uz Madonas slimnīcu?
– Galvenokārt to noteica sadzīves apstākļi – bērnam bērnudārzs ir Madonā, lai ikdiena būtu vienkāršāka, Cesvaine it kā nav tik tālu, bet 15-20 minūtes ceļā tomēr ir no svara. Pāris gadu pēc studijām arī sākām dzīvot Madonā. Nenožēloju, ka atbraucām atpakaļ uz šejieni. Studiju laikā sanāca četrus gadus dzīvot Rīgā, bet tā jutām, ka sirdī vairāk ir, neteiktu, ka lauki, bet šī mazpilsētas vide, būšana tuvāk dabai. Priecē klusums, te nav tik liela burzma, tāpat dzīvei ar bērniņu Madona ir pateicīga, pirmkārt, ir pieejams bērnudārzs, tepat pie mājas, ir labi iekārtoti bērnu laukumi, ir, ko darīt.
– Vai tagadējā darba ikdiena stipri atšķiras?
– Ir jāstrādā gan ar ambulatorajiem, gan stacionārajiem pacientiem, kas ārstējas slimnīcā. Strādājot Madonas slimnīcā, pie fizioterapeita var atnākt pacients ar pilnīgi jebkādu sūdzību – gan bērni, gan seniori, gan aktīvāki, gan mazāk aktīvi cilvēki. Sanāk saskarties ar pilnīgi visu spektru. Salīdzinoši darbs ir mazliet dinamiskāks, ir lielāka cilvēku plūsma. Laika plānošana varbūt ir mazliet izaicinošāka, bet man patīk tā mainīgā vide. Madonas slimnīcā strādāju aptuveni mēnesi; pirmās darba nedēļas bija ļoti intensīvas, katru dienu bija tāda gandarījuma izjūta, ka diena veiksmīgi pabeigta. Tagad jau sāku iestrādāties, kļūst fiziski un emocionāli vieglāk darbu paveikt. Ir jau izveidojies pieraksts gana uz priekšu, pacientiem tiek izstrādāti terapijas plāni.
– Cik pieejams ir fizioterapeits, vai pieprasījums ir liels?
– Pieprasījums tiešām ir liels, arī novads liels. Arī pandēmijā cilvēki nāca pie fizioterapeitiem, ievērojot visus ierobežojumus, jo arī apkārt nav ļoti daudz iespēju, kur citur tikt pie fizioterapeitiem. Kolektīvs nav ārkārtīgi liels, ir darbinieces, kas devušās bērna kopšanas atvaļinājumā. Mēs, pāris fizioterapeites, cenšamies paveikt, cik nu varam, darba ir pilnas rokas.
– Vai ir kāds vidējais portrets jūsu pacientiem? Ar kādām ikdienas problēmām visbiežāk vēršas?
– Manā pieredzē visvairāk ir pacientu ar muguras, jostas, kakla daļas sāpēm, jostas saspringumu, galvas reiboņiem, kā arī ir pacienti pēc traumām, pēc ķirurģiskas ārstēšanas. Piemēram, pēc pleca traumām, operācijām, kustību ierobežojumiem, sāpēm, kā arī potīšu, ceļu problēmām.
– Šobrīd fizioterapeits kā ārstniecības persona, šķiet, kļuvis populārāks, pieprasītāks. Kā mainījusies cilvēku izpratne par to, kad jāvēršas pie speciālista?
– Jā, taisnība. Popularitāte un atpazīstamība šai profesijai pēdējos 5-10 gados ir izteikti augusi, jo kādreiz pasakot, ka esi fizioterapeits, cilvēki pārjautā-
ja – kas tas ir? Katrs tāpat nāk ar kādu asociāciju, savu vai tuvinieku pieredzi, vienam fizioterapeits vairāk asociējas ar vingrošanu, citam – ar teipošanu, vēl kādam – tikai ar masāžu. Tad bieži vien stereotipi tiek lauzti, bet galvenais jau, ka tiek sasniegti mērķi. Pie fizioterapeita vēršas ar dažādām saslimšanām, traumām, šis speciālists izglīto arī par profilaktiskiem, veselību veicinošiem pasākumiem, dod ergonomiskas rekomendācijas ikdienas aktivitāšu veicināšanai. Ir jau tā, ka bieži vien derētu atnākt pie fizioterapeita ātrāk, nesagaidot sāpes, pirms nav notikusi kāda trauma. Lielākoties tomēr cilvēki nogaida līdz pēdējam un pie fizioterapeita vēršas, kad jau jāstrādā ar sekām. Es noteikti ieteiktu negaidīt sāpju momentu, būt fiziski aktīviem jau ikdienā, rūpēties par savu labsajūtu. Tomēr pacientu, ar kuriem darbojos profilaktiski, ir krietni mazāk.
– Sagaidot siltāku laiku, daudzi teic, ka dārza darbi ir viņu trenažieru zāle. Bet no fizioterapijas viedokļa, cik dzirdēts, tā īsti nav?
– Jā. Līdz ar dārza sezonas atsākšanos var just, ka cilvēki biežāk sūdzas, piemēram, par stīvu muguru. Jāņem vērā, ka dārza darbi lielākoties sastāv no vienveidīgām kustībām. Strādāt dārzā noteikti ir labāk nekā tikai sēdēt dīvānā, protams, ir vērtīgi būt svaigā gaisā un kustēties, bet ir jāpiedomā pie ergonomikas, gan ravējot, gan ceļot, nesot smagumus un tamlīdzīgi. Pēc darbiem būtu noderīgi pastiept muskuļus, lai labāk justos un nākamais rīts nebūtu tik smags un stīvs.
– Profilaksei lieti noder jūsu vadītās vingrošanas nodarbības; vai interesenti var tās vēl apmeklēt?
– Projekts rit pilnā sparā, tās ir izglītojošas un praktiskas fizisko aktivitāšu nodarbības sadarbībā ar Eiropas Sociālo fondu un Slimību profilakses un kontroles centru. Lubānā vadu nodarbības bērniem no 1. līdz 4. klasei, kā arī reizi nedēļā ir pieaugušo grupa. Līdz maija beigām tiekamies piektdienās, vasarā esam nolēmuši tikties ceturtdienās pulksten 18 Lubānas vidusskolas sporta zālē; bet, ja laiks lutinās, dosimies svaigā gaisā. Šīs nodarbības ilgs vismaz līdz nākamajam gadam, plānots ir līdz pavasarim, tā ka visu šo gadu noteikti. Droši var pievienoties! Mani uzrunāja Lubānas aktīvists Māris Valainis, iesniedza projektu tieši nodarbībām Lubānā, pati labprāt vienmēr aizbraucu uz to pusi. Tur dzīvo ģimene, tā ka katru nedēļu ir papildu iemesls aizbraukt un pie reizes paciemoties.
– Kādas nodarbes pašu aizrauj brīvajā laikā?
– Vienmēr cenšos fiziski izkustēties, jo zinu, cik tas ir nepieciešams ķermenim, lai labāk justos. Un ne tikai fiziski, bet arī prāts ir priecīgāks, darbi labāk vedas. Patīk treniņi visam ķermenim, gan spēka, gan izturības, gan dziļās muskulatūras vingrojumi; pēdējā laikā ir uzrunājuši arī spēka treniņi ar trenažieriem muskuļu spēka uzlabošanai. Protams, laiku paņem arī ģimenes rūpes, mazais, ar ko ļoti daudz pavadām laiku kopā.
Pēdējos gados esmu aizrāvusies ar keramiku – māla trauku izgatavošanu ar augu atspiedumiem. Patiesībā arī šī ideja tapa fizioterapijas kabinetā. (Smejas.) Kāds pacients reiz pajautāja, kādi ir mani hobiji, un sapratu, ka esmu tik ļoti pārņemta ar darbu, ka īsti nebija, ko viņam atbildēt. Sāku domāt, jo apkārt ir tik daudz radošu cilvēku. Tamborēt, adīt īsti nemāku, jo esmu kreile un kaut kā neiemācījos skolas laikā. Tad nu ar izslēgšanas metodi sāku domāt, kas mani uzrunā, kas patīk, tā nonācu līdz mālam. Visu bērna kopšanas atvaļinājumu pašmācības ceļā, pamazām, pamazām, prasot padomus amata meistariem, esmu nonākusi līdz pirmajiem pašas darinātajiem māla traukiem. Pirmie mēģinājumi aizgāja pa gaisu, jau nodomāju –
ko es te māžojos, bet priecājos, ka tomēr nepadevos un turpināju mēģināt. Trauku darināšana ir meditatīvs process, kura laikā atpūšos, fonā varu paklausīties kādu raidierakstu vai sarunu. Vairāk taisu traukus uzkodām un galda servēšanai, bet ir iespēja izveidot arī traukus ēšanai. Pagaidām radošais process notiek dzīvoklī uz ēdamgalda, protams, sapņoju par savu darbnīcu – kādreiz. Pēc izveides māla trauki pakāpeniski jādedzina 1000 grādos speciālā krāsnī, 12 stundas, pagaidām izmantoju paziņas krāsni. Esmu procesā, lai to attīstītu kā mazo biznesiņu paralēli fizioterapijas darbiem. Varētu šķist – kā tas ir savienojams – darbošanās kā ārstniecības personai un arī māksla. Tad es smejos, ka abās ir darbs ar rokām – ir jāmīca māls un reizēm arī pacients kā māls jāizmīca, lai tiek pie veselības.
27.05.2022.