11. maijā Madonas novada bibliotēkā notika Eiropas diena. Uz to pamatā pulcējās novada bibliotekāri, un viens no pasākuma programmas punktiem bija tikšanās ar vēsturnieku Gati Krūmiņu un ieklausīšanās lekcijā "Skats nākotnē ar pamatu šodienā".
Pēc lekcijas Vidzemes Augstskolas rektoram Gatim Krūmiņam tika uzdoti vairāki jautājumi, viens no tiem – par aktualitāti Rīgā pie pieminekļa Uzvaras parkā 9., 10. maijā. Kaut Latvijas cilvēki tika aicināti nelikt ziedus pie pieminekļa, tomēr daļa to darīja, un 10. maijā tas turpinājās, radot arī nekārtības.
– Jāsaprot, ka šobrīd ir sākusies kara komunikācija, kas neiet kopā ar to, kā mēģinām toleranti izturēties, – atbildi iesāka viesis. – Vajadzēja skaidri noteikt, ka šai dienā pie pieminekļa tuvoties nedrīkst, nevis teikt – ziedus nest var, pulcēties nevar. Tā bija kļūda, un otrs – nevienam neienāca prātā, ka 10. maijā cilvēki pie pieminekļa turpinās nākt. Uzskatu, ka tā ir dienesta neprofesionalitāte un neizdarība. Iekšlietu dienests līdzīgu kļūda pieļāva sen iepriekš, kad Latvijā bija zemnieku nemieri. Zemnieki ar traktoriem brauca uz Rīgu protestēt pret valdības lēmumiem. Arī es toreiz piedalījos zemnieku protestos. Augstskolas rektors tolaik nebiju, bet revolucionārs savos uzskatos biju. Man rados ir lieli zemnieki, un mūsu kolonna – Lēdurgas kolonna – bija vienīgā, kas iebrauca Rīgas centrā. Pārējie protestētāji tika apturēti uz pilsētas robežām. Toreiz mēs policiju apspēlējām. Bija pieteikts, ka protests sāksies tikos un tikos. Sapratām, ka jāizbrauc ātrāk. Policisti bija informēti, ka zemnieki izbrauks pulksten 8, uz Rīgas robežām mūs sagaidīt viņi devās ap pulksten 9. Tā kā pamanījāmies izbraukt piecas stundas ātrāk, varējām īstenot savu vēlmi. Tas ir līdzīgi 10. maija notikumiem šogad. Bija jādomā radošāk un ar skatu uz priekšu. Uzskatu, ka šoreiz vai nu bija jāļauj, vai nevajadzēja ļaut tur ierasties. Ja ar vienu roku saka "jā", ar otru kaut ko neatļauj, gaidāmas jukas.
Tāpat par pieminekli Uzvaras parkā. Viens no šī pieminekļa autoriem ir mans radinieks – mammas brālēns Aivars Gulbis. Pirms pieciem gadiem, kad bija skaļāka diskusija par šo monumentu, arī es teicu, ka piemineklis mūs neapdraud. Vēlams piešķirt tam citu saturu, un mana ideja bija tur netālu ielikt Okupācijas muzeju. Taču šobrīd situācija ir pavisam cita. Piemineklis ir cita veida simbols, tas nav tikai simbols okupācijas karaspēkam, padomju armijai vai Otrajam pasaules karam, tas ir mūsu muļļāšanās un neizlēmības simbols. It kā vēlamies to nojaukt, bet ir atrunas par līgumiem un tamlīdzīgi. Cilvēki nevar saprast, kas notiek – jau velk uz 1940. gadu. Piemineklis kļuvis par neizlēmības simbolu, un tagad tas patiešām ir jānoņem. Ja baidāmies, ko teiks Putins, tad kam mums nacionāla valsts? Kāpēc esam NATO? Tā ir mūsu valsts iekšējā lieta – laužam līgumu un viss, jo ir cits konteksts – Krievija pati ir pārkāpusi visu iespējamo, uzsākot karu Ukrainā. Tagad jautājums ir par to, vai esam politiska nācija vai neesam, vai varam ko izdarīt vai nevaram.
13.05.2022.