Madonas novada bibliotēkas konferenču zālē šobrīd skatāma lubānietes Sandras Valaines darbu izstāde "Šķūnīša māksla ienāk pilsētā".
Sandra ir Lubānas mākslas skolas skolotāja, bet izstādes atklāšanā viņu iepazinām vēl arī kā atraktīvu stāstnieci, kolorītu personību un patiešām interesanta rokraksta mākslinieci.
– Nu redziet, šodien esmu izlīdusi no sava šķūņa, kur parasti aizrautīgi darbojos, – uzrunājot skatītājus, bibliotēkas konferenču zālē teica gleznotāja. – Šķūnī ir auksts, ziemā pat ļoti, tāpēc man ir jaka un cepure. Kad mākslinieks atnāk pie cilvēkiem, viņš parāda daļu no sevis. Tās ir neparastas emocijas, jo viss nāk no "iekšām", no iekšienes. Draudzenes teica – būs forši, tu varēsi ar mums parunāt par mākslu. Bet ziniet – es gribu parunāt par sajūtām, par visām mūsu maņām. Nezinu, vai ienākot jutāt smaržu? Tā te ir, jo smaržo pašcepta maize. Smaržo arī krāsas.
Kad man prasa, kāpēc šķūnis un šķūnīša māksla, atbildu, ka iemesls ir gaužām vienkāršs – man patīk eļļas krāsas, bet krāsu šķīdinātājs reāli smird. Otra lieta, par ko gribētu šodien parunāt, ir simboli, jo tie man arī liekas svarīgi.
– Uz izstādes atklāšanu neatnācu viena, – turpināja Sandra Valaine. – Atnācu ar vistām. Visiem mūžīgi patīk jautāt – kāpēc vistas? Teikšu tā, ka tikai tad, kad apsēdies pie balta audekla, esi tas, kurš izvēlas, kas uz tā būs. Tā ir mana brīvība izvēlēties sižetu – vai tas būs skaudrs, vai liegs, vai varbūt kādu attiecību kārtošana? Vistas ir manu attiecību kārtošana ar bērnību. Visu savu apzināto mūžu, kopš staigāju basām kājām, vistas man likušās muļķīgi dzīvnieki: iet un kladzina bez jēgas, pēcpuse ir samērā paplika, nevar izvairīties, neiekāpjot vistu atstātajā mēslojumā, un nav nekā muļķīgāka, kā cilvēku modināt agri no rīta…
Vistu gleznošana man sākās nejauši ar gleznu "Drošībā". Gāju pie kaimiņienes un pamanīju kūts melnās durvis, un turpat tumsā tipināja vistiņa. Pasaucu, un vista uz mani tik liktenīgi paskatījās, ka vajadzēja gleznot. Toreiz domāju – kāda vistai ir uzdrīkstēšanās iet melnā tumsā, cilvēkam šādas paļāvības trūkst. Vēlāk uzzināju, ka dienas gaismu vista sajūt 47 reizes ātrāk nekā cilvēks.
Jūs vaicāsiet, kur man rodas iedvesma un idejas? Mākslīgi tās nerodas, bet apsēžos pie audekla, sāku un konstatēju – jau jābeidz, laiks paskrējis nemanot. Kādu dienu gūt iedvesmu devos arī uz Rīgu. Piezvanīju meitai un māsīcai, aicināju viņas līdzi. Jau daudzus gadus abas nebija bijušas mākslas izstādēs, tai dienā pabijām četrās. Apskatījām stikla mākslu, tekstilmākslu, gleznas un beigās vēl aizgājām uz Aspazijas muzeju. Apgarotas, priecīgas un uzņēmušas tik daudz garīgās maizes, pēkšņi sajutām – gribas ēst. Tāpēc šodien arī jūs gribu pacienāt ar siltu, pašceptu maizi. Mans vēlējums – lai no izstādes ikviens gūst garīgu baudījumu un mazliet arī ko reāli gardu. Kad skatīsiet darbus, palasiet to nosaukumus, jo man ļoti patīk izdomāt parakstus. Par vienu izstāstīšu. "Dumpis vistu kūtī jeb 21. gadsimta jauniešu izpratne par folkloru" – šis nosaukums radās netīšām. Mana krustmeita, kas pēc dabas ir dumpīga meitene, ik pa laikam mājās saceļas. Tad viņas mamma izsaucas: "Kas ir –
dumpis vistu kūtī?" Bet meitene nezina, ka latviešiem ir šāds teiciens, viņa pazīst keramiķi Eināru Dumpi un mammai prasa: "Kāpēc Einārs ir vistu kūtī" Pēc šī atstāsta to ieraudzīju kā gleznu – Einārs Dumpis ar vistām…
Ja jautāsiet, kas bija pirmais – vista vai ola, teikšu – es, jo man ir ota. Māksla bija pirmā.
– Patiesībā gleznot sāku piespiedu kārtā, – atcerējās autore. – Lubānas mākslas skola piedalījās nometnē "4 × 4", uz kuru vienmēr devās mūsu audzēkņi. Pēkšņi tika organizēts plenērs skolotājiem. Tā kā mācu gleznošanu, bija jābrauc, attaisnojuma nekāda. Un plenērā man vajadzēja gleznot zaķus. Biju pārbijusies, jo labi zināms – teorija ir viena lieta, bet, kad 20 un vairāk gadu neesi praktizējis, ir citādāk. Skolas gados visi taču mācējām lēkt polku, bet, ja to skaisti un sinhroni vajadzētu izdarīt šodien, būtu problēmas. Tāpat man bija plenērā. Tur piedalījās profesionāli mākslinieki un skolotāji, kas glezno. Nezinu, vai bijušas dzīvē vēl lielākas bailes par tām, kuras piedzīvoju toreiz, bet mākslinieki ir jauki, nav kritizējoši. Viņi nāk klāt un ar sajūsmu saka: "Ai, cik tev labi sanāk! Nu paskat, cik labi!" Un iet un pēta tuvāk. Tas dod drosmi, tāpēc aicinu teikt labus vārdus ikvienam, jo tie dod stimulu un spēku. Man tas bija patiess grūdiens, pēc kura atvēru šķūņa durvis un ienesu tajā krāsas. Vai modeļiem maksāju? Man pašai saimnieki dažreiz iedod kādas olas. Bet ziniet – šogad man būs savas vistas! Izstādes darbos gleznotas kaimiņu vistas, Varakļānu vistas, ir Lidijas Mičules vistas, manas vecmammas vistas – vārdu sakot, pārstāvēts viss Madonas novads.
Man joprojām ļoti patīk vistu ceļš, biju jau nolēmusi šo tematu beigt, bet sapratu, ka vēl ir ko teikt – man izveidojusies tāda kā atkarība no vistām. Vistas ir gudras! Un manas domas, kopš vistas gleznoju, par viņām ir ļoti mainījušās, bērnības izjūtas ir zudušas. Man vistas patīk, jo, līdzīgi kā cilvēki, viņas nav vienādas. Gleznoju tās, kuras uz mani paskatās. Kūtī man patīk tas, ka tur ir mazi lodziņi, mazs gaismas avots. Tas nozīmē, ka ir liela tumsa, lieli noslēpumi.
Šī ir mana pirmā personālizstāde, bet netīšām sanāca, ka otrā. Piezvanīja no Allažu tautas nama un lūdza, lai uz Lieldienām aizvedu vistu izstādi. Teicu – nē, šīs gleznas jau apsolīju Madonai; ja gribat pārpalikumus – brauciet pakaļ! Viņi atbrauca.
Pati pirmā izstāde gan bija Lubānā pie šķūnīša. Mans šķūnis ir liels, garš, pelēks, un secināju, cik skaisti uz pelēkajiem dēļiem izskatās gleznas! Bija kovida laiks, kopā būt nevarējām, tad uz 18. novembri saliku gleznas, lai cilvēki, ejot pa ceļu, tās skatās. Vakarā ātri novācu, jo tā bija mana uzdrīkstēšanās. Tālāk jau vajadzēja vēl lielāku drosmi, un Madonas izstādi nosaucu "Šķūnīša māksla ienāk pilsētā".
Es neesmu māksliniece, esmu skolotāja, tikai divus gadus mans hobijs ir gleznošana.
6.05.2022.