Aprīlī tiešsaistes "Tūrisma stundā" tika aizsākta tradīcija aicināt kādu no tūrisma jomas pārstāvjiem dalīties ar savu pieredzes stāstu. Par iesākumu sev jaunā nozarē, par piedāvājumu pirmajos mēnešos dalījās zīmola "Atpūtnīca" radītāji, kas saimnieko Lazdonas pagastā skaistā dabas stūrītī – meža ielokā netālu no Vadzola ezera.
– Iepriekš nav bijis ne mazākās saskarsmes ar viesmīlības jomu, ja nu vienīgi kā klientiem, – ir atklāta Anita Upīte. Viņa iepriekš 26 gadus nostrādājusi žurnālistikā, izdevumā "Medības. Makšķerēšana. Daba" ("MMD").
Stāstu par to, kā radās piedāvājums tūrismā, viņa iesāk, pakavējoties atmiņās 2014. gadā: – Sākām pamazām meklēt iespēju, lai pārceltos no Rīgas uz laukiem, un loze vai laime krita uz Madonas novadu, jo vīram šeit ir saknes. Atradām veco mežsarga māju "Kalni", kur viss bija aizaudzis – veca māja, sabrukusi garāža, pagrabs, bet visapkārt daba, mežs, miers. Celtniecības laikā Madonā noīrējām māju, lai nezaudētu laiku pārbraucienos un būtu tuvāk savām jaunajām mājām. Pamazām, soli pa solim ar savu neatlaidību un rokām esam atjaunojuši un radījuši vidi, kādu esam vēlējušies. Nu jau esam pārlaiduši šeit trīs ziemas, pirmo – pat bez kārtīgas apkures. Tā kā esam pirtsmīļi, paši esam pabijuši iespējamajās Madonas novada atpūtas vietās, kur ir pirtis, radās ideja, ka arī pašiem vajadzētu pirtiņu. Visu procesu tagad varētu aprakstīt astoņos punktos – ideja, iespēja, cerības, realizācija, sapņi un īstenība, kļūdas un uzlabojumi, sadarbība. Ideja par pirti bija jau galvā, kas brieda, līdz to pastiprināja kovids. Vērojam, ka cilvēki arvien vairāk sāk staigāt apkārt pa dabu, pa mežiem, atpūšas mazās kompānijās, netaisa lielus burziņus, jo ir aizliegts, nav korporatīvo ballīšu. Tā kā mūsu māja atrodas tuvu Vadzola ezeram, izspriežam, ka, ja mums vajag pirti, arī citiem varbūt ir tāpat. Kā jau tas bieži notiek, nācās padomāt par iespēju, kā pie pirts tikt. Kad pilnībā aizgāju prom no Rīgas, jo beidzās arī darbs Rīgā – žurnālā "MMD", Madonā iestājos NVA bezdarbniekos, izgāju mazā biznesa kursus, bet dzīvesbiedrs – projektu vadības kursus. Veiksmīgi uzrakstīju projektu, ko iesniedzu NVA bezdarbnieku atbalsta programmai, divās kārtās izturēju konkursu, un daļēji ar projekta, daļēji ar savu finansējumu, atbalstot vietējos Madonas novada ražotājus, no SIA "Timber ART" iegādājāmies pārvietojamo pirtiņu – tādu, kādu paši bijām vēlējušies.
Stāstot par sākumu, Anitai ir savs vērtējums: – Sākotnēji bija domāts, ka pirtiņu izmantos vai nu nakšņošanai kā kempinga namiņu, vai pirtsmīļi, kas pēc pirts dosies mājup, bet realitātē gandrīz visi grib šīs divas iespējas apvienot, kas gada aukstajā laikā īsti nav iespējams. Tādēļ jāuzlabo nakšņošanas iespējas tieši ziemā, bet vasarā tās noteikti būs teltsvietas un "zaļā viesnīca" kādā siena zārdā.
Faktiski sezona varētu tikai sākties, jo, kamēr veicām pasūtījumu, pienāca septembris, kamēr pirts bija pie mums un varēja sākt to kurināt, kovida ierobežojumi pastiprinājās. Kad redzējām daudzos dabas taku staigātājus, cerība bija uz vietējiem cilvēkiem, ka viņi redzēs pirti, ka ievietosim sociālajos tīklos informāciju un demokrātiskās cenas rosinās kādu arī atbraukt. Realitāte bija pavisam cita – interesējās tieši tālumnieki. Interese bija ne no Madonas apkārtnes, bet no Rīgas, Daugavpils, Valmieras, pat ārzemnieki interesējās. Pamazām lieta iekustējās, janvāris un februāris bija rezervēti. Taču pilnīgs STOP sākās līdz ar karadarbību Ukrainā. Nezinu, kā ir citiem viesu māju un tūrisma pakalpojumu sniedzējiem, bet mēs sajutām, ka atpūtnieki atsauc rezervāciju, iespējams, taupot naudu, varbūt trūkstot sajūtai, ka tagad vajadzētu atpūsties.
Atplaukstot pavasarim, Anita Upīte dalās cerībā, ka ļaudis tomēr meklēs dabas takas un pieturvietas dabā, ka arī pašiem izdosies īstenot ieceres: – Mums "Atpūtnīca" nav attīstības projekts un izdzīvošanas joma, tas ir kā papildu virziens, lai satiktu līdzīgi domājošus, interesantus cilvēkus. Abi ar vīru esam mācīti biologi, maģistri, beiguši Latvijas Universitāti. Varam vadīt dabas ekskursijas, iemācīt atpazīt putnu balsis, kā kurš dzied, varam mācīt atpazīt augus un kokus dabā. Cilvēkiem gan liekas, ka paši visu zina un ka pastaiga dabā nav tā lieta, par kuru būtu jāmaksā. Ja peries, tad pirtsslota un pirts iekuršana maksā, bet zināšanas nemaksā – tas ir mūsu vēl viens secinājums. Taču arī ekskursiju vadīšana dabā ir mūsu piedāvājums interesentu grupām.
6.05.2022.